Skatītāji var izdzīvot Latvijas preses karalienes likteni

2021. gada 29. oktobris 00:00

122

Skatītāji var izdzīvot Latvijas preses karalienes likteni

Pirmizrādi 20. septembrī piedzīvoja jaunākais latviešu kino veikums – daudzsēriju vēsturiskā mākslas filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene.”
“Emīlija. Latvijas preses karaliene” septiņās sērijās ir stāsts par starpkaru Latvijas preses karalieni – “Jaunāko Ziņu” un “Atpūtas” izdevēju Emīliju Benjamiņu, kuras personība, bagātība un traģiskais liktenis ir kļuvuši par Latvijas vēstures leģendu.
“Emīlija. Latvijas preses karaliene” ir daudzsēriju filma, kas pirmo reizi Latvijas kino vēsturē vairākos seansos tiks izrādīta kinoteātros. Sešās spēlfilmas un vienā dokumentālajā sērijā tiek atainots laika periods no Emīlijas Benjamiņas izdotā žurnāla “Atpūta” pirmsākumiem līdz viņas bojāejai Sibīrijā, katrā sērijā atspoguļojot kādu nozīmīgu viņas dzīves fragmentu – ģimenes dzīvi, uzņēmējdarbību, sociālā statusa nostiprināšanu, ietekmi uz politiskajām un kultūras norisēm 20. un 30. gados, sievietes sapņus un problēmas, darbinieku nodevību – un atklājot personības daudzpusīgās šķautnes.
Producents Gints Grūbe stāsta par filmas idejas dzimšanu, veidošanu un uzņemšanas aizkulisēm.
– Esat daudzsēriju filmas par Emīliju Benjamiņu idejas autors. Kā radās šī ideja?
– Mēs Latvijā kino nozarē strādājam jau zināmu laiku, gan veidojot spēlfilmas, gan dokumentālas filmas. Domājot par Latvijas kopējo kino kontekstu, jāatzīst, ka daudzsēriju filma vai seriāls pašlaik ir populārākais kino žanrs, bet tas pēdējo 20–30 gadu laikā Latvijā nav ticis attīstīts. Par daudzsēriju filmas uzņemšanas nepieciešamību runājām ilgstoši, gan pašā nozarē, gan ar Kultūras ministriju, gan Nacionālo kino centru. Tad sākās pandēmija, tās kontekstā bija jautājums, kā vispār mūsu nozare var darboties, jo mēs esam neatkarīgi producenti pēc būtības. (Gints Grūbe vada producentu studiju “Mistrus Media” – red.) Laimīgas sagadīšanās dēļ Kultūras ministrija sadarbībā ar Nacionālo kino centru izsludināja konkursu tieši daudzsēriju filmas žanram, kur, protams, bija ļoti sīva konkurence, un mēs startējām ar savu ideju – seriālu par vienu no nozīmīgākajām vēsturiskajām personībām Latvijā Emīliju Benjamiņu.
Es pats nāku no mediju vides, profesionālo darbību esmu sācis 1991. gada augustā laikrakstā “Atmoda”, kas rakstīja par ļoti interesantām sava laika personībām. Varētu teikt, ka no turienes dzima daudzi citi mediji Latvijā un arī vēlāk grima, bet tā vide bija pietiekami pazīstama un saprotama, lai domātu arī par senāko Latvijas vēsturi, par kuru gluži visi stāsti vēl nav izstāstīti.
Mēs visi skatāmies daudzsēriju filmas gan “Netflix”, gan citos formātos. Domājot, kas ir tie ekvivalentie stāsti Latvijā, viens no atskaites punktiem bija veidot vēsturiskos faktos balstītu stāstu un būvēt šo vēsturisko interpretāciju no mūsdienu viedokļa. Piemēram, Latvijas Televīzija pirms kāda laika rādīja daudzsēriju filmu par izdevēju Anni Burdu, ir bijusi filma par BBC radio. Ar to es gribu teikt, ka mediju vide ir ļoti pateicīga, lai uz tās varētu būvēt šādu vēsturisku daudzsēriju filmu. Tā var runāt gan par tā laika tikumiem, netikumiem, skandāliem, notikumiem, politiku, neaizmirstot to, ka stāsti tiek veidoti no šodienas skatpunkta.
– Cik liela komanda strādāja tieši ar vēsturisko un dokumentālo materiālu?
– Bijām trīs režisori, kuri veidoja aktierfilmas epizodes, es – dokumentālo, mums bija četri scenāristi, operators… Bet arī aktieri, kuri bija apstiprināti lomām, režisori, visi minētie profesionāļi bija iesaistīti izpētē. Mēs piesaistījām vēstures zinātnieci Inetu Lipšu, kuras pārziņā bija dažādie mediju, kultūras un ikdienas sadzīves pētījumi par Latvijas starpkaru periodu, tā rezultātā tas bija dialogs. Jebkurā gadījumā aktierfilma ir vēsturiska interpretācija. Ja mēs pārnestu dzīvi viens pret vienu tādu, kāda tā bija tajā laikā, to būtu diezgan garlaicīgi skatīties.
– Bija salīdzinoši īss termiņš – gads –, lai taptu šī filma.
– Jā, pagājušā gada septembrī Nacionālais kino centrs izdomāja konkursu, un mēneša laikā jau tika apstiprināti rezultāti. Tad līdz gada beigām ne tikai jāiesniedz scenāriji, bet arī jābūt nofilmētam visam materiālam. Sanāk, ka termiņš nebija pat gads. Lai visu ātri sagatavotu un nofilmētu – pusgads. Pārējā pusgada laikā, līdz septembrim, bija pēcapstrādes periods, kas tādai septiņu sēriju filmai ir ļoti sarežģīts.
Kā zināms, Latvijā un pasaulē seriālus rāda dažādas platformas, parasti tas ir televīzijas formāts, kas tā arī saucas – TV drāma. Mēs sapratām, ka mūsdienu kino auditorija dzīvo ļoti dažādā vidē – vieni iet tikai uz kādu noteiktu kinoteātri, citi skatās tikai vienu platformu, pārējie – tikai televīzijā. Tā bija eksperimentāla pieeja – izstrādāt speciāli kino versiju, gan krāsas, gan skaņas. Jau tagad izdodas sasniegt diezgan lielu auditoriju, pat šajā pandēmijas laikā cilvēki ir gatavi nākt un skatīties daudzsēriju filmu kinoekrānos trīs piegājienos vai divos, ir pat vietas, kur vienā dienā noorganizēts seanss visām sešām filmas epizodēm. Es teiktu, ka eksperiments ir izdevies! Tas ir unikāli ne tikai Latvijas kontekstā, ka iespējams veidot daudzsēriju filmas un demonstrēt dažādos veidos, bet arī Eiropas kontekstā, jo šāda formāta piedāvājuma nozarē šobrīd īsti nav. Tas ir ļoti pieprasīts žanrs, bet tas, ka šis žanrs nonāk kinoteātrī, ir īpašs gadījums, par ko mēs varēsim vēl runāt un to analizēt nākotnē.
– Kādi iemesli noteica to, ka aktierkino sērijām ir trīs režisori? Jūs esat režisors septītajai – dokumentālajai sērijai. Vai to noteica ciešais laika limits?
Jā, tas ir viens no aspektiem – ļoti ierobežotā laikā bija jāaptver un jāpaspēj rekonstruēt šāds liels, sarežģīts vēsturisks stāsts 16 gadu garumā Emīlijas Benjamiņas un “Jaunāko Ziņu” dzīvē. Patiesībā tā ir normāla prakse gan skandināvu, gan labākajos, zināmākajos Eiropas vai Amerikas seriālos, kur atsevišķas sērijas pasūta veidot vairākiem režisoriem, tā nav unikāla pieeja. Galvenais, lai cilvēki spēj savstarpēji saprasties.
Filma par Emīliju ir veiksmīgs radošs kopdarbs, kur režisori sarunājās, attīstības un tapšanas stadijā cits citu papildināja, rezultātā veidojās, manuprāt, piesātināts darbs. Pluss ir arī tas, ka katram režisoram ir savas radošās vai personiskās intereses par kādu tēmu, tāpēc kopējais stāsts veidojās patiesi daudzveidīgs.
Režisore Kristīne Želve akcentēja, lai mēs kopā ar citiem scenāristiem izceļam tieši sieviešu līdztiesības jautājumus, tēmu par spēcīgu sievieti vīriešu redakcijā, tā laika diezgan konservatīvā vīriešu vidē. Tas ir ļoti vērtīgi, jo ļoti iespējams, ka režisors vīrietis šādiem aspektiem nepievērstu lielu uzmanību. Protams, to varēja izstāstīt arī kā Antona Benjamiņa stāstu, jo vēsturisko avotu par viņu ir vairāk nekā par Emīliju. No šī viedokļa ir ļoti interesanti, saglabājot Antona Benjamiņa nozīmi Latvijas mediju un vispār vēsturē, paskatīties uz šo pašu stāstu no Emīlijas skatpunkta. Tāpēc arī bija nepieciešama tāda simbioze starp dažādiem režisoriem.
Iepriekš bijām strādājuši ar režisoru Dāvi Sīmani filmā “Tēvs nakts” par Žani Lipki un pašlaik strādājam pie spēlfilmas par Mariju Leiko. Kristīne Želve bija veidojusi vairākas dokumentālas, vēsturiskas filmas, tātad pieredze ir abos žanros. Līdz ar to šiem autoriem ir gan dokumentālo, gan aktierfilmu pieredze, kas ir priekšrocība. Ja man jāmin līdzvērtīgs kino stāsts mūsdienu stāsta līmenī, ir diezgan grūti tādu nosaukt, jo Latvijas vēsturē šie lielie stāsti vēl aizvien ir 20. gadsimtā, kur mēs tos arī meklējam.
– Cik cilvēku tika iesaistīti vēsturiskās filmas tapšanā?
Mēs kā producenti esam strādājuši pie tādām filmām kā “Melānijas hronika”, “Tēvs nakts”, un parasti tādas vēsturiskas filmas sagatavošanas periods no sākuma līdz pirmizrādei ilgst trīs līdz piecus gadus. Viens gads bija pietiekami liels izaicinājums, bet mums bija tā priekšrocība, ka varējām strādāt ar izciliem visu teātru aktieriem, kuri, iespējams, ja nebūtu pandēmija, nemaz nebūtu pieejami, jo tiktu nodarbināti citās izrādēs, mēģinājumos, projektos vai seriālos. Tā ka pandēmijai arī ir pozitīvais aspekts, bet radošā grupa tika veidota vairāk vai mazāk kā tāds burbulis.
Sarežģītāk bija ar masu skatu dalībniekiem, jo pagājušajā rudenī vakcīnu vēl nebija, līdz ar to visa filmēšana bija uz tādas nervu balansēšanas robežas. Pavisam filmas tapšanā piedalījās 590 cilvēku, sākot ar filmēšanas grupu, kas bija 50-70 cilvēki, tad aktieri, ēdinātāji, šoferi, masu skatu dalībnieki. Ļoti atbildīgs darbs, bet viss labi beidzās.
– Kā notika aktieru atlase?
– Mēs strādājām ar ļoti izcilu aktieru atlases režisori Māru Liniņu, ar kuru jau esam strādājuši pie vairākām filmām, un tad pēc kopīgām sarunām ar režisoriem un producentiem tika izvēlēts radošais ansamblis. Tika izsvērta gan vizuālā līdzība, gan aktiermeistarība, gan personiskās īpašības. Aktierim tas ir visgrūtāk – spēlēt vēsturisku personību, jo skatītājam jau ir savā galvā priekšstats par to, kā būtu jāizskatās Jānim Ziemeļniekam vai Vilim Lācim, un tas prasa papildu atbildību gan aktierim, veidojot lomu, gan mums, izvēloties aktierus. Domāju, seriāls ir formāts, kas ļauj aktierim parādīt – savu varēšanu un spējas. Šajā filmā tas noteikti ir izdevies, skatītāji ieraudzīs daudzus latviešu aktierus negaidītās lomās un plašā aktiermeistarības amplitūdā.

– Kur notika filmas uzņemšana?
– Mēs izveidojām “Jaunāko Ziņu” redakciju Vecrīgā, tuvu vēsturiskajai, kas bija Kalēju ielā. Pēc fotogrāfijām un kino arhīvu materiāliem izskatījās diezgan autentiski tā laika “Jaunāko Ziņu” redakcijai. Daudz filmējām arī vēsturiskajās vietās, kas ir saistītas ar Benjamiņu ģimeni, – gan Benjamiņu namā Rīgā, Barona ielā 12, kas bija viņu īpašumā līdz 1940. gadam, gan Valdeķu muižā, kur Antons Benjamiņš pie Kandavas būvēja savu ideālo Latviju, kā teica dzejniece Māra Zālīte. Tā 30. gados bija skaista muiža ar milzīgu saimniecību. Filmējām arī operā un citās vietās, kas bija vajadzīgs atkarībā no filmas satura.
Gadījās arī interesantas vēsturiskas sakritības. Sestajai epizodei filmējām “Zvejnieka dēla” pirmizrādi, tā notika 1940. gada 22. janvārī kinoteātrī “Splendid Palace”. Filmēšanas laikā, pastaigājoties pa kinoteātri, es pamanīju planšeti ar aprakstu par “Zvejnieka dēla” pirmizrādi un konstatēju, ka mēs filmējām 2021. gada 22. janvārī. Tā ka bija arī numeroloģiskas sakritības, kas norādīja, ka mēs visu darām pareizi.
– Tagad, kad filma ir piedzīvojusi pirmizrādi, par ko personīgi ir vislielākais gandarījums?
– Vislielākais gandarījums ir par to, ka tik koncentrētā laikā spējām savākties un šādu materiālu radīt. Tas, protams, nav normāli, būtu jābūt ilgstošākam sagatavošanas un arī realizācijas procesam, bet mums pašiem tas bija izaicinājums – pierādīt sev, ka mēs to varam. Un tas, ka skatītāji nāk, brauc no tālienes uz kinoteātriem, lai noskatītos filmu uz lielā ekrāna, nozīmē, ka daudzsēriju filma ir aktuāla.

– Veidojot dokumentālo sēriju, jūs komunicējāt ar Benjamiņu ģimenei piederīgajiem, vai viņi bija atvērti un ieinteresēti sadarboties?
– Jā, mēs satikām Emīlijas un Antona Benjamiņu pēcnācējus ne tikai trešajā, bet arī ceturtajā paaudzē, runājām par to, ko viņi bija dzirdējuši par Emīliju un Antonu no saviem vecākiem. Mūsu rīcībā arī nonāca diezgan unikāli vizuālie materiāli, fotogrāfijas no Emīlijas un Antona Benjamiņu albumiem, kas tika izmantoti, lai rekonstruētu un ilustrētu šo stāstu. Ieguvām nepublicētas atmiņas, ko bija rakstījuši ģimenes locekļi par savu ģimeni un kas tika izmantoti filmas veidošanā. Pamatā sarunas bija par to, kā tapa “Jaunāko Ziņu” redakcija, par pašu Benjamiņu ģimeni. Ļoti interesanti, kā nākamās paaudzes šos stāstus ir saglabājušas, kā leģendas tiek papildinātas, veidotas un analizētas, kā dažādi konflikti, skandāli transformējas un kaut kādā formā, iespējams, vēl turpina dzīvot. Dokumentālā filma aplūko tos filmas varoņus, par kuriem tā tiek veidota.
– Ko jūs vēlētos pateikt filmas kontekstā noslēgumā?
– Es rosinu ikvienu noskatīties šo filmu dažādos formātos. Ar šo projektu tas ir lielākais atklājums, ka filmu cienītāji ir gan kino apmeklētāji, gan dažādu platformu abonementi, gan klasiskie TV skatītāji. Latvijas kino dzīvo!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Skatītāji var izdzīvot Latvijas preses karalienes likteni

Kategorijas