Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Tālu prom, bet ar Gulbeni sirdī vienmēr!

Diāna Odumiņa
Laikraksta arhīvs

2021. gada 2. novembris 00:00

2208
Tālu prom, bet ar Gulbeni sirdī vienmēr!

Atkal Gulbenē! Oktobra pēdējās dienās uz dzimto pilsētu bija atbraucis Uldis Rudzītis (43) – šejienes leģendārās “Buku” basketbola komandas paša pirmā sastāva spēlētājs (aizsargs). Jau 12 gadus, divus mēnešus viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Orlando pilsētā Floridas štatā. Tagad Uldis oficiāli ir ieguvis arī ASV pilsonību. Uz dažām dienām viņš nu jau varēja pilnīgi legāli atbraukt uz Latviju. Par spīti pandēmijai un mājsēdei.
Viņa mērķis vispirms bija satikt mammu Viju, radus. Aiziet uz kapiem, lai godātu tur dusošos tuviniekus, draugus, cilvēkus, kurus zaudējot Uldis ļoti agri ir sācis nosirmot, kad vēl viņa gaitas bija Latvijā. Viņš izstaigāja Gulbenes ielas. Satika “Buku” vecās komandas biedrus, teica – Rīgā vēl saskriesies arī bijušo treneri Agri Galvanovski. Gulbenē Uldis paguva uz brīdi ienākt arī “Dzirksteles” redakcijā, lai sniegtu interviju.
Uz redakciju atnāk ar rozēm
Viņš atnāca, līdzi nesot ziedošu rožu stādu. Zelta krāsā. Tā – dāvana. Smaidīgs, stalts (tomēr 192 centimetri!) un kļuvis ļoti vīrišķīgs. Tāds pats savējais Uldis! Saruna sākās vispirms bez ieslēgta diktofona. Par to, kādas ir sajūtas, atkal esot mājās pēc tik ilga laika. “Man ir auksti šeit. Pat likās, ka Gulbenē pie jūras dzīvojam vai pie okeāna. Tā pūta vējš!” mazliet jokodams, sacīja Uldis. Patīkot Gulbenes sakoptība. Uldis novērtējis, ka šeit tagad ir luksofori. Kad braucis projām, to vēl šeit nebijis. Viņš novērtēja arī Gulbenes ielu uzlaboto apgaismojumu.
Vaicāju, vai, atlidojot uz Latviju, viņam bija jāuzrāda Covid-19 vakcinācijas sertifikāts. Uldis skaidroja, ka ASV tādu sertifikātu neizsniedz. Viņš Latvijā uzrādījis negatīvu Covid-19 testu, kas viņam izmaksājis 150 ASV dolārus. Testam jābūt veiktam 72 stundas iepriekš, tas bija veikts ASV. Uldim turklāt ir “pase” (identisks dokuments Latvijas sertifikātam) par to, ka viņš skaitās izslimojis Covid-19. Lai atgrieztos ASV, Uldim atkal būšot jāuzrāda jauns tests ar negatīvu rezultātu.
“Es augustā izslimoju Covid-19. Garšas un ožas sajūtu tāpēc nezaudēju. Taču man bija temperatūra, 38 grādi kādas 10 dienas. Vakaros bija grūti. Pasmagi. Bet izķepurojos,” viņš sacīja. Kad laboratoriskās analīzes apstiprinājušas inficēšanos ar Covid-19, Uldis slimojis savās mājās – pašizolācijā. Neviens viņam tā nelika rīkoties un arī nekontrolēja. “Pats sapratu, ka nedrīkstu nekur iet prom no savas istabas,” sacīja Uldis. Tā bija viņa izvēle. Sieva Santa vīru nākusi apkalpot gumijas cimdos un sejas maskā. Nesusi silto ēdienu, karstu tēju, veikusi telpas dezinfekciju. Pati nav saslimusi. “Pagaidām vēl vakcinēties man nevajag. Varbūt pēc trijiem mēnešiem,” sacīja Uldis.
Salīdzinājumā ar Latvijas ļoti sīvo cīņu ar mērķi apturēt vīrusa izplatību ASV tas viss noritot mērenāk. Uldis sacīja – tur ir pārāk daudz cilvēku, tāpēc tāda kontrole nav iespējama. Pēdējos divus mēnešus ASV darbojoties kinoteātri, ēstuves. “Viss ir vaļā,” sacīja Uldis un stāstīja, ka sejas maskas pāri okeānam lieto tie, kuri vēlas. Neesot arī stingri noteikts, ka obligāti ir jāvakcinējas. Lai kādu tāpēc neņemtu darbā, ka nav vakcinējies, tas ASV esot neiedomājami.
Tajā pašā laikā Uldim kā uzņēmējam ir bažas par to, ko pandēmija būs nodarījusi ASV ekonomikai un cilvēku darba tikumam. “Astoņi miljoni strādājošo ir bijuši atlaisti no darba, saņēma pabalstus. Daudzi vairs nenāk atpakaļ darba tirgū. Tagad valstī ir problēmas ar strādniekiem – trūkst darbaspēka. Es kā uzņēmējs arī to jūtu,” sacīja Uldis.
ASV Uldim ir savs uzņēmums
Par savu tagadējo dzīvesvietu ASV Uldis sacīja – viņam ir liela māja ar peldbaseinu, garāžām. Kredīts ņemts uz 30 gadiem, maksāts pagaidām ir 8 gadus. Māja atrodas 20 minūšu brauciena attālumā no centra – līdzīgi ka Mežaparks Rīgā. “Es aizbraucu uz ASV ar vienu čemodānu, un es pēc pieciem gadiem jau varēju atļauties nopirkt māju, kaut es tur strādāju visparastāko darbu – krāmēju mēbeles. Tiesa, strādāju katru dienu no pulksten 8.00 līdz 17.00,” teica Uldis.
Par savu nokļūšanu ASV Uldis skaidroja – viņam nekad nav bijis tāda sapņa – tas notika nejauši, bet likumsakarīgi. Latvijā sākās ekonomiskā krīze, izjuka “Buku” uz augstiem sasniegumiem basketbolā spējīgā komanda. Uldis bijis fakta priekšā: ko darīt tālāk? Braucis ciemos pie ASV tobrīd jau dzīvojošā kādreizējā “Buku” komandas biedra Jāņa Vītola. Uldim iepaticies tur. Draugs iekārtojis darbā, un tā Uldis palicis ASV. Šo situāciju viņš daudznozīmīgi komentē ar vārdiem: “Ir tāds teiciens: labāk desmit reižu nosvīst nekā vienreiz nosalt. Tur, Amerikā, tas teiciens pilnībā attaisno sevi. Tur es zinu, kam un par ko strādā. Amerikā es ļoti daudz strādāju, vairāk nekā cits manā vietā to dara Latvijā. Noteikti vairāk – par to esmu pārliecināts. Sākumā biju tikai darba ņēmējs, bet šobrīd man ir savs uzņēmums. Drīz tam būs piecu gadu jubileja.”
Uldis ASV visu laiku grozās starp savējiem. Savējie strādā kopā, kopā svin svētkus. “Man personīgi starp draugiem amerikāņu nav – mentalitāte nesapas. Vienkārši tu “tusējies” ar savējiem,” atzina Uldis.
Pirmie gadi ASV bijuši veltīti tam, lai sakārtotu dzīvi šajā valstī un iesakņotos tur. Tagad, kā atzīst Uldis, viņam pašam vairāk nav īpašu mērķu, uz ko tiekties. Ģimenes ligzdiņa kopā ar dzīvesbiedri Santu esot savīta. Abi precējušies jau 12 gadus. Tagad, iespējams, pienācis brīdis, lai domātu par bērniem, sacīja Uldis.
Gulbene – tā pati un cita
Kamēr Uldis ir bijis projām, viņa mamma Gulbenē nomainījusi dzīvesvietu – no trīsistabu dzīvokļa pārgājusi uz mazāku. Uldim tāpēc ciemošanās šeit nav sniegusi to atmiņu “garšu”, kuru bija iedomājies. Kad nogājis pa to ielu un gar to māju, kur agrāk Gulbenē dzīvoja kopā ar vecākiem, sajūtas bijušas pavisam citas. Sirds notrīcējusi. “Tur es esmu dzīvojis 23 gadus, bet mammas jaunajā dzīvoklī esmu pavadījis tikai trīs naktis,” skaidroja Uldis.
Viņa mamma divreiz esot ciemojusies pie dēla ASV. Pārvilināt uz palikšanu tur pavisam esot maz cerību. Uldim ir skaidrojums: “Es kā pilsonis oficiāli varu mammu ņemt dzīvot pie sevis pavisam, taču diezin vai viņa piekritīs. Latvijā, Gulbenē viņai ir pierastā vide, radi, draugi. Bez angļu valodas un bez Latvijas draudzenēm mamma tur jutīsies slikti. Nav jēgas cilvēku, kurš ir jau gados, “izsist” no viņa bioloģiskā lauka. Tādēļ var tikai ātrāk salūzt.”
Būdams Gulbenē, Uldis, protams, devies uz sporta skolu. Nodomājis – kā vajadzētu te ne tikai jau esošo skulptūru ar akmens gulbjiem, bet vēl vienu modernu akcentu, kas atgādinātu par pilsētas un novada sporta vēsturi. Iztēlē Uldis redz tādu piemiņas sienu ar uzvārdiem, kur ir Juris Baškers, Aldis Sproģis, Vilnis Reinsons, Egils Čakars. “Es būtu gatavs finansiāli piedalīties,” viņš sacīja. Uldis ielūkojies arī Gulbenes sporta centra telpās. “Gulbenē tagad viss ir patīkams, tīrs, izremontēts. Bez PSRS laika piegaršas. Tā ir iznīcināta līdz pēdējam. Visur telpās – patīkami silts. Atceros, kad es spēlēju “Bukos”, mums sporta skolas zālē iekšā ziemā bija apsarmojušas sienas,” komentēja Uldis.
Visam, kas notiek šejienes sporta dzīvē, Uldis regulāri seko līdzi internetā. “Mūsdienās pasaule ir atvērta,” komentēja Uldis un piebilda, ka vēlas satikt visus savējos.
Ar sportu joprojām uz tu
Sapņos Uldis joprojām spēlējot basketbolu, ir sacensībās. Gadoties uztrūkties naktī. “Kā aizveru acis, tā ir basketbols. Rīgas laiks, Gulbenes laiks. Sevišķi sajūtas, kad spēlēju Latvijas izlasē. Un sapnī redzu visus savējos pēc kārtas. Sapnī esmu Latvijā, bet pamostos Amerikā,” viņš atklāja. Tik spēcīgs esot adrenalīna līmenis! Pēc Ulda domām, par visu dzīvē ir jāpateicas basketbolam, kas norūdīja raksturu un disciplinēja uz visiem laikiem. “Azartu vajag, es nevaru bez azarta. Ļoti vajag sacensības garu,” sacīja Uldis.
ASV viņš un citi tur dzīvojošie puiši (nu jau vīri) no Latvijas ir sevi atraduši citā sporta veidā. Un tas ir pludmales volejbols, sacenšoties pāru spēlē. Spēlē bijušie gulbenieši Jānis Vītols, Jānis Graudiņš, Uldis un Ansis Medenis, kurš ir Latvijas volejbola izlases agrākais dalībnieks. Reizēm sastāvu pamaina vēl kāds cits latvietis, kura vārdu Uldis negrib nosaukt. Vien nosaka – tas esot cilvēks, kuram liela loma pludmales volejbola popularitātes nostiprināšanā Latvijā. Viņš esot “profiņš” un apmācot, kā pareizi jāsit bumba šajā sporta veidā. Veidojoties ļoti veselīgs cīņas spars. “Mēs ņemamies ļoti. Turnīrus organizējam. Mums ir ceļojošais kauss, uz kura rakstīti spēlētāju vārdi un uzvārdi. Savā starpā pastrīdamies, pabļaustāmies, analizējot katras spēles gaitu. To ļoti vajag,” sacīja Uldis.
Tagad savos gados Uldis zina – basketbols ir traumatiskāks sporta veids. Lēcieni uz cieta pamata kaitē mugurkaulam, turpretim pludmales volejbols jāspēlē smiltīs – tas ir saudzējošāk. Treniņi pludmales volejbolā Uldim un draugiem notiekot regulāri – reizi vai pat divas reizes nedēļā. “Mums gan arī maizes darbs katrreiz ir kā treniņš. Nēsāt mēbeles – tur jau esi nosvīdis pamatīgi. Kā basketbola treniņā. Tas ir fiziski smags darbs,” piebilda Uldis.
Kategorijas

Kategorijas