Juriks

2021. gada 2. novembris 00:00

Es viņu zināju jau sen, lai gan iepazinu tikai pirms mēneša. Zināju kā znota darbabiedru, kurš uz strādāšanu nav īpaši nadzīgs, toties mēlei eņģes ir labi ieeļļotas. Tāds glums tipiņš, kurš palaikam meklē kāda sievišķa sānu, kam varētu ērti pietauvoties. Balamute, kura vārdus īpaši nopietni nevajadzētu uztvert. Kopīgie paziņas viņu raksturoja īsi – tāds paviegls.
Pirms septiņiem gadiem Juriku satiku pirmoreiz. Biju atlidojusi apčubināt pirmdzimto mazdēlu, un, kā jau pieklājas, puiku raudzīt nāca arī tēva darbabiedri. Vispirms priekšnieks Panajotis, kurš šajās mājās nav retums, jo allaž augstu vērtējis Romāna pieredzi, centību un apzinīgumu darbā. Tad tuvākie kolēģi – Karens un Rustams; tad vēl kādi, kas tolaik, īsi pirms krīzes, strādāja plecu pie pleca, un beigu beigās – Juriks. Pēc ārējā izskata – no karikatūrām izkāpis glaimotājs: atpakaļ sasukātiem, pieglaustiem matiem, uzrautiem pleciem un viegli pieliektu galvu, allaž pieglaimīgu smaidu, nedaudz izliektu muguru, tomēr atsperīgu gaitu... Negaidot īpašu uzaicinājumu, Juriks iekārtojās pie galda tieši man blakus un nākamās divas savas dzīves stundas veltīja savu talantu izrādīšanai. Viņš ne tikai pieskatīja manu vīna glāzi, bet arī šķīvi, dakšiņu un dvēseles stāvokli, nepārtraukti to cenšoties uzjautrināt ar grūti noticamiem stāstiem par viņa dāsno sirdi, milzīgo dzīves pieredzi un neveiksminiekiem kolēģiem. Tajā brīdī man kļuva skaidrs, kāpēc viņš tik ļoti kavējās ar apciemošanu – lai nekas no viņa teiktā netiktu atstāstīts un pārjautāts viņa stāstu varoņiem. Tieši pēc šīs vizītes es pirmoreiz izdzirdēju lakonisku Jurika raksturojumu – tāda prasta bāba, un jāatzīst, ka pat nedomāju tam iebilst. Viņa runās sen jau neviens necenšoties atsijāt graudus no pelavām, vienkāršāk esot visu laist gar ausīm, diemžēl apklusināt balamuti arī neesot iespējams…
Tajā vasarā man paveicās Juriku nesatikt vēlreiz, toties kādai no meitas draudzenēm viņš bija šķitis gana labs. Maskaviete Anaida bija gatava viņu ne tikai augām dienām klausīties, bet arī apčubināt un uzturēt, un tam bija savs pamats – Eiropas pase. Diemžēl ne grezns dzīvoklis, ne lepns auto Jurikam pūrā līdzi nenāca, vien ērts pikaps darbam un īrēta istaba. Ja noticētu viņam, visa darba alga izlietojoties labdarībā, kā arī izpalīdzībā reiz bijušajai sievai un dēlam. Anaida par to daudz neuztraucās. Viņas brālis Maskavā vadīja veiksmīgu uzņēmumu un ieguvumā labprāt dalījās arī ar māsu un viņas meitu.
Abu attiecībām gan nebija lemts ilgs mūžs – kaut arī augus vakarus viņi pavadīja kopā, izbaudot Kipras vīna darītavu, tavernu un krogu sortimentu, Juriks vēlējās būt vienīgais “stāstnieks” ģimenē un necieta, ja viņu ar cieņu un bijību neuzklausīja. Turklāt viņu atbaidot sievietes, kuras dzērumā cenšoties staigāt uz rokām un žonglēt ar traukiem. (Piebildīšu, ka Anaidai nebija nekāda sakara ar cirku, un šie priekšnesumi patiešām klātesošajiem izraisīja tieksmi steidzīgi pamest telpu.)
Tiesa, tāds bija viņa skaidrojums par neilgo attiecību izjukšanu, tomēr Anaidas teiktais izklausījās tuvāks patiesībai. Lai arī cik ļoti viņa vēlējās iegūt Kipras pasi, līdz mūža galam uzturēt “patērētāju, dzērāju un “lūzeri”” viņa neesot ar mieru. Ja pusgada laikā vīrietis spējot apmaksāt labi ja katras desmitās vakariņas, tad viņiem nevarot būt pa ceļam. Attiecībām nepietiekot ar vīna slacītiem priekiem, amizantām un uzjautrinošām fantāzijām un kaislīgām naktīm, īpaši, ja to visu pavadot neskaitāmas atrunas par svarīgiem mērķiem izlietoto algu.
Krietni vēlāk uzzināju, ka izšķirošā loma pienākusies Jurika teiktajam kādai abu kopējai paziņai: “Tā azbesta vecene mani no mājas izēdīs!” Ilgi nebijis jāgaida, kad šī satriecošā doma sasniegusi arī Anaidas ausis…
Pēc tam ilgus gadus Jurika vārds mūsu sarunās netika pieminēts. Viņš it kā esot pāris gadus pastrādājis Grieķijā, tad atgriezies Kiprā un kādā citā darbavietā atradis augsni savai tēlainajai izdarībai. Tur priekšnieka pacietībai izrādījies mazāks mērs, un viņš ātri sapratis, ka Juriks pieder tiem indivīdiem, kas ar mēli debesīs, bet ar darbiem aizkrāsnē, un pamatoti samazinājis darba algu. Jurikam neatlicis nekas cits, kā atgriezties tur, kur viņu reiz pieņēma kā savējo... Līdz ar to tikai pavisam nesen viņš atkal parādījās mūsu redzeslokā, un tagad man patiešām ir iemesls apgalvot, ka viņa mēles savienojumam ar prātu bremzes vispār nepastāv!
Nav noslēpums, ka smags fizisks darbs daudzu vīriešu mugurām rada nopietnas traumas, kuru ārstēšanai visai bieži nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Arī znota muguru piemeklēja šī liksta, kuras dēļ viņš kādā rītā nespēja piecelties no gultas. Izsauktā ātrā palīdzība ieradās tikai pēc pāris stundām, jo nelaimīgas sagadīšanās dēļ kaut kur kalnos bija notikusi sarežģīta avārija un visas trīs mašīnas atradās tur.
Brīdī, kad ātrā palīdzība beidzot ieradās, es ar mazajiem bērniem biju izgājusi pastaigā, toties mājas priekšā dežurēja nesen piebraukušais Juriks, kurš bija ieradies aizņemties elektrisko urbi. Uzaicinājumam pakavēties istabā viņš neesot atsaucies, uzvilkšot dūmu turpat laukā.
No meitas vēlāk dzirdēju, ka atbraukušo ārstu darbā viņš īsti neesot jaucies, tomēr izrādīties paspējis. “Kur tik ilgi? Tā jau cilvēks var galus atdot! Uzmanīgāk, viņam taču sāp! Es tev parādīšu, kā jāceļ! Prātīgāk, te ir trepes! Nekrati tik ļoti, nedzirdi, kā viņš vaid?”
Noskatījies, kā ātrā palīdzība atstāj pagalmu, Juriks iesēdies mašīnā un, aizmirsis par urbi, steidzis pildīt ierasto “telegrāfa” misiju. Jau pēc desmit minūtēm par notikušo zināja ne tikai visi Romāna darbabiedri, bet arī vairums kopējo paziņu. Diemžēl savā satraukumā Juriks nebija sadzirdējis ārstu uzstādīto diagnozi un uz jautājumu, vai Romānam gadījumā nav “kovids”, pārliecinoši atbildējis: “Sirds! Infarkts! Viņš bija tik bāls un nekustīgs, gandrīz kā miris!”
Todien secināju, ka Jurika “telegrāfa tīkls” darbojas ideāli. Es vēl nebiju atgriezusies no pastaigas, kad trīs paziņas man jau zvanīja un apjautājās, vai Jurika palaistajai “pīlei” ir kāda reāla saistība ar notikušo. Es, protams, biju pārsteigta, jo par Jurika klātbūtni pat nenojautu, un par pēdējās stundas notikumiem man bija grūti spriest. Pratu paskaidrot vien to, ko zināju droši – ārsts tika izsaukts, jo znotam ļoti sāpēja mugura.
Tā kā slimnīcā nevienu iekšā nelaida, ieinteresētie apmeklētāji turpmākajiem notikumiem sekoja tikai telefoniski, tomēr pēc četrām dienām znots jau bija mājās, un visiem kļuva skaidrs: vismaz divas nedēļas viņam nāksies ievērot gultas režīmu un vēl vismaz trīs palēnām iekustēties. Tātad – kopumā vairāk nekā mēnesi nāksies atturēties no fiziskas slodzes un darba. Turklāt Romānam piešķirtais gultas un mājas režīms sakrita ar “kovida” ierobežojumu pastiprināšanu, kas nozīmēja – ciemos drīkstēja ierasties tikai divi apmeklētāji. Līdz ar to znota kolēģi aplūkot “cīņubiedru” un paklausīties, kā noritējusi un kādas sekas radījusi ķirurģiskā iejaukšanās, ieradās pa vienam, turklāt līdzīgā secībā kā toreiz, pirmajam dēlam piedzimstot: Panajotis, Karens, Rustams un... Juriks.
Par pirmajiem trijiem es nebrīnījos: ierasta lieta, viņi apciemo mūs bieži, ne tikai Romāna dzimšanas dienā, dāvina bērniem gardumus un kopā ar znotu stundām spriež par darbu. Kad pie virtuves loga pieklauvēja Juriks, es patiesi nobrīnījos. Vēlāk meita paskaidroja, ka stāstīt par Jurika atgriešanos nav bijis īpaša iemesla – kāds bijis, tāds arī palicis – mēlnesis un žadzinātājs. Vecā brigāde viņu pieņēmusi atpakaļ, jo bijis žēl klaidoņa, turklāt, lai reabilitētos, Juriks sācis strādāt tīri centīgi. Viņa neticamos piedzīvojumus gan tāpat nācies klausīties, un sākumā tas šķitis pat interesanti – ko šis pa pēdējiem gadiem safantazējis.
Labi nopelnījis? Cēlis trīs stāvu villu ebreju miljardierim? Un ilgāk nekā gadu vizinājies ar “Ford Mustang”? Ak sasitis? Cik žēl… Un pēc tam? Ak l “Lamborgini”? Un arī to sasitis?? Kādi neprašas tie pretimbraucēji! Cerams, ka vismaz labu apdrošināšanu saņēmis. Ak vēl joprojām jāgaida tiesas lēmums? Nu, pie pašreizējiem ierobežojumiem tas patiešām būs ilgi jāgaida…
Māju nopircis? Tepat netālu? “Corall bay”? Tas jau tāds elitārs rajons, tur arī Žirinovska dēlam un citām slavenībām greznas villas… Tad jau dārgi maksājis... Ak divus dzīvokļus izīrējot un pats dzīvojot mazā istabiņā? Prātīgs lēmums. Nekustamais īpašumam allaž bijis labs ienākumu avots.
Nesen gan Karens pačukstēja, ka arī šajā sapnī Juriks ir viesojies īsu brīdi – kā santehniķis un atslēdznieks. Patiesībā viņš īrējot vienistabas dzīvokli augšas Pafosā…
Tajā dienā, kad Juriks ieradās aplūkot vēl gultas režīmā nīkstošo Romānu, tikko biju atgriezusies no pastaigas ar mazmeitiņu. Īsi sasveicinājāmies, un es pievērsos mazbērniem. Nu viņiem uzzināju, ka onkulis visiem trim atnesis pa suliņai un kukurūzas nūjiņu paciņai. No vīru sarunas, ko garām ejot dzirdēju, saklausīju Jurika teiktās frāzes: “Šitā bezdarbība… Ja vēl nedēļu neļaus iet uz darbu, būs zobi jākar vadzī. Kur lai ņem naudu? Vai tavā makā arī ir caurvējš?”
Pie sevis klusībā nopukojos: “Jā, jā, Romāns tev noteikti aizdos, trīs nedēļas mājās ārstējies, un kas to lai zina, cik vēl ilgi…” Bet – tas taču ir Juriks. Balamute un diedelētājs.
Pēc pāris dienām manīju viņu vēlreiz piestājam mūsu pagalmā. Todien viņš bērniem atnesa trīs apelsīnus.
Pēc nedēļas mūs apciemoja Karens un pastāstīja par Jurika jaunajiem “varoņdarbiem”. To, izrādījās, bija ne mazums, un visi vērsti mūsu ģimenes labklājības virzienā. Kādus tik ārstus Juriks neesot apbraukājis, līdz sarunājis Romānam Pafosas labāko ķirurgu! Kādas tik iestādes neesot apstaigājis, lai izspiestu viņam paātrinātu slimības pabalstu! Nu, vismaz pēc diviem mēnešiem, ne pieciem, kā šajos apstākļos solīts… Bet ēst taču vajagot tūlīt, ne jau pēc diviem mēnešiem! Ko tik viņš no veikaliem neesot savedis: desas, sierus, olas, dažādas gaļas, zivis, bērniem sulas un augļus! Un cik naudas aizdevis! Jā, un tad vēl ar namīpašnieku runājis, lai tas atlaižot īres maksu, bet šis tādas rupjības sarunājis, ka Jurikam nācies pielietot spēku. No tā tad arī esot to zilo lukturi ap aci dabūjis…
Ar interesi klausījāmies Karena stāstītajā, palaikam dusmīgi izsaucāmies, šad tad skaļi iesmējāmies… Tad aptvēru, ka viņš to visu pasniedza tā rezervēti un saudzīgi. Pirmajā brīdī iedomājos – viņš vēro un rēķinās ar Romāna reakciju, un tā bija tāda atturīga, sak, ko no tāda Jurika gan var sagaidīt… Tomēr mēs ar meitu iekarsām: ko vēl tādu interesantu viņš teica? Karens rezignēti atbildēja: “Visu jums labāk nezināt.” Un pēc brīža vēl piebilda: “Nav tādas zemes, kur viņu norakt…” Tik daudz vien vēl izspiedām, ka es kā piecdesmitgadīga pensionāre saņemot ļoti labu ārzemju pensiju par nopelniem tēvijas labā un mums ar meitu Latvijā piederot iespaidīgs īpašums. Kā jau teicu Karenam: “Un pie tā arī paliksim…” – šāds fināls stāstam par Juriku man patīk.
Uz atvadām Karens gan atklāja vēl kādu noslēpumu – to zilo lukturi ap aci mēlnesis esot dabūjis no Rustama, turklāt pelnīti. Juriks tā aizrāvies savās fantāzijās, ka nav manījis pienākam savu kārtējo aprunājamo objektu, un Rustams neesot pat brīdinājis, ka tādas lietas nepaliek bez sekām…
Jau pēc stundas Juriks prasījis nosūtījumu uz objektu galvaspilsētā – prom no visiem tiem, kuri neprotot novērtēt viņa cēlsirdību un nesavtību…

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Juriks

Kategorijas