Pirmā lieliskā trofeja

2021. gada 2. novembris 00:00

1180

Gulbenes novada mednieku biedrības “Daukstes” kolektīvā jau ceturto sezonu pēc kārtas medī Daukstu pagasta iedzīvotājs Dainis Grobiņš. Šī viņam izrādījās līdz šim veiksmīgākā mednieka karjeras sezona, jo ir iegūta iespaidīga aļņa trofeja.
“Tā nu dzīvē ir sanācis, ka, pateicoties laulības saitēm, no Jaunpiebalgas iedzīvotāja esmu kļuvis par daukstēnieti. Medības man nebija svešas arī iepriekšējā vietā, un, kā jau daudzi, arī es tur sāku kā vienkāršs dzinējs, līdz pašās beigās kļuvu par mednieku. Daukstēs kaimiņos man tolaik dzīvoja kādreizējais kolektīva vadītājs Valdis Bisenieks. Pārmijām pāris vārdus, un es jau biju Daukstu kolektīva biedrs,” stāsta Dainis.
Līdz šim viņam nekādu dižo trofeju nebijis, vien daži stirnu āzīši, bet – “kas ilgi nāk, tas labi nāk”. “Laikam jau medību dieviete Diāna beidzot apžēlojās par mani un dāvāja man šo iespēju tikt pie ilgi kārotās trofejas. Šis nebija vienkārši laimīgs gadījums. Skaisto bulli bijām manījuši jau pirms dzinējmedību sākuma, taču viņš uzturējās vietā, kur parasti kolektīvs nemedī. Lai tur varētu normāli medīt, nācās tīrīt stigas. To es izdarīju tieši pirms divām dienām. Dzinējmedību atklāšanas dienā arī nolēmām meklēt skaisto bulli. Man arī sanāca stāvēt tieši tajā vietā, kuru biju iztīrījis. Vieta nebija īsti pateicīga, jo traucēja gan grāvja slīpums, gan daži krūmi. Mums līdzi bija suns Argo, un tieši viņš izdarīja dzinēju lielāko darbu. Nikni riedams, viņš alni atdzina tieši iepretim man. Redzēju, ka ragi ir smuki, bet, īsti kādi, vēl neaptvēru. Laika domāt bija maz, notēmēju un izšāvu. Alnis nokrita uz vietas. Tikai tad sāka trīcēt gan rokas, gan kājas, bet tā ir patīkama sajūta. Pēc neliela mirkļa alnis sāka cilāt galvu, bet sapratu, ka nekur jau viņš vairs nespruks. Blakus man stāvēja medību vadītājs, un pēc masta izdzīšanas abi gājām skatīt. Īstie prieki sākās, kad piegājām pie aļņa un ieraudzījām, ka viņa galvu rotā skaisti ragi ar septiņiem žuburiem katrā pusē. Es teiktu, ka puse no tās trofejas pienācās sunītim un otra visiem pārējiem medību dalībniekiem, jo šādās situācijās viens tu neesi karotājs. Darbu un pūles ieguldīja viss kolektīvs. Tā kā dzīvnieka izvilkšana prasīja lielas pūles, vairāk tajā dienā arī nemedījām, bet ar to pietika, lai gandarīti būtu visi mednieki,” saka Dainis.
“Man sirdij tuvākas tomēr ir gaides medības, jo tad var novērtēt situāciju, lielāka iespējamība pavērot zvērus un dabu. Arī darbā strādāju mežā, un sieva jau smejas, ka vienalga, vai esmu darbā vai brīvdienās, esmu mežā. Bet ko var darīt, ja man tas patīk? Nezinu pat, ko bez viņas darītu, jo visa gaļas gatavošana ir uzkrauta uz viņas pleciem. Vienīgi konservus viņai palīdzu sagatavot, bet plīts darbi ir pilnīgi viņas ziņā. Man jau galvenais tās trofejas. Aļņa ragi man jau karājas pie sienas, tagad nu jau sapņoju par kādu briedi. Nevajag jau uzreiz medaļnieku, vienkārši, lai skaisti ragi,” sapņo Dainis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pirmā lieliskā trofeja

Kategorijas