Vēlas saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu kapos

2021. gada 2. novembris 00:00

1746

Vēlas saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu kapos

Mūsu kapsētas ir kultūrvēstures mantojuma redzamās zīmes. Tās liecina par cilvēku vēlmi un attieksmi saglabāt šo mantojumu, izrādot cieņu priekštečiem. Kapsēta dažkārt stāsta vairāk par dzīvajiem nekā par mirušajiem, atzinis Imants Ziedonis.
Ko par dzīvajiem un mirušajiem uzzinām, staigājot pa Gulbenes veco kapsētu? Daudzās kapavietās redzami dzelteni mietiņi – brīdinājuma zīmes, ka tās tiks nolīdzinātas, ja arī pēc vairākiem brīdinājumiem trīs gadu laikā paliks aizaugušas un nekoptas. Tas ir saprotami, tomēr ne viennozīmīgi vērtējama rīcība.
Iespēja, ka iznīcība paredzēta arī kapavietām ar savdabīgiem pieminekļiem, ir satraukusi gulbenieti Arturu Krjukovu. “Jūtu, ka kapos vecākā vēstures daļa pamazām zūd, tāpēc radās interese papētīt,” saka A.Krjukovs. Viņš aicina pārliecināties, ka daudzi kapu pieminekļi, starp kuriem ir izcilas kultūrvēsturiskas vērtības, var pazust līdz ar kapavietām nebūtībā.
Starp vēsturiski nozīmīgiem ir kapa piemineklis Vecgulbenes muižas pārvaldniekam Gotlībam Zelinskim un viņa dzīvesbiedrei Karolīnei, kas uzticīgi kalpojuši vairāk nekā 55 gadus, tāpēc muižkungi trijās paaudzēs izsaka pateicību uz kapa pieminekļa. “Diemžēl tas ir sens apbedījums, kura kopšanai neviens nepieteiksies. Tiesa, pagaidām pie tā nav brīdinājuma, ka to ir paredzēts nolīdzināt, tāpēc ir cerība, ka tas saglabāsies nākamajām paaudzēm. Bet varbūt brīdinājuma mietiņu tikai kāds noņēmis, cenšoties pasargāt,” spriež Arturs, kad staigājam pa kapsētu un apstājamies pie seniem, skaistiem un monumentāliem pieminekļiem.
Pieminekļi
stāsta par latviešu strēlniekiem
Latviešu strēlnieka Oskara Raga kaps ir aizaudzis. Viņš bija strēlnieku pulka karavīrs, apbalvots ar Svētā Jura 3.šķiras un 4.šķiras Krustu. Tie redzami pieminekļa fotogrāfijā, kas, iespējams, uzņemta neilgi pirms viņa nāves 1938.gadā. “’Šo kapavietu sakārtot būtu goda lieta. 1914.gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, viņam bija 17 gadi. Viņš ar strēlnieku brigādi devās uz fronti,” stāsta A.Krjukovs. Arī Jūliusam Ragam ir skaists piemineklis, ko, iespējams, savam darbiniekam uzlika Latvijas Dzelzceļnieku biedrība, par ko liecina uzraksts piemiņas plāksnē. Vai tā ir tikai uzvārdu sakritība vai arī viņi bijuši radinieki?
Gulbenes vecajos kapos ir vismaz divi Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru apbedījumi. Aizsardzības ministrija daudzos novados, kuros apzināti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, ir uzstādījusi pelēka granīta piemiņas zīmes jeb stēlas “Atceries Lāčplēšus!”. Tā tiek radītas piemiņas vietas, kur pulcēties Lāčplēša dienā un citos nozīmīgos brīžos, godinot Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu. A.Krjukovs uzskata, ka pašvaldībai vajadzētu interesēties par iespēju uzstādīt šādu piemiņas zīmi Gulbenes kapos.
Vēsturiski nozīmīgs ir piemineklis kritušajiem Valmieras pulka karavīriem. Padomju varas gados to apraka zemē. Ausma Sīkā (Rapa), kuru sastopam kapos, stāsta, ka viņas mamma to vēl apbērusi ar vecu lapu kompostu. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, piemineklis atkal nostājās savā vietā, un daudzi brīnījās, ka tas padomju varas gados palicis neskarts. Nesen šis Ausmas vectēva Kārļa Rapas veidotais piemineklis un kapavieta tika labiekārtota.
Iespaidīgs ir arī piemineklis Valmieras dzelzceļa tilta katastrofā bojāgājušajiem 1919. gadā. “Vēsture stāsta, ka tad latviešu strēlnieki iegāja Valmierā no Igaunijas puses un padzina latviešu sarkanos strēlniekus. Atkāpjoties sarkanajiem strēlniekiem, radās misēklis – uzsprāga tilts, tāpēc karavīri tika sagrūsti upē un gāja bojā. Varbūt piemineklis nav saistīts ar šo notikumu, bet to ir vērts noskaidrot. Esmu pieminekli nomazgājis, cik augstu varēju aizsniegt. Katrā ziņā tas ir interesants apbedījums no vēsturiskā viedokļa,” secina Arturs.
Ir jāsaglabā vērtīgie pieminekļi – mākslas darbi
Pirmā pasaules kara laikā kritušo vācu karavīru apbedījuma vieta ar sagāztiem kapakmeņu bluķiem būtu jāsakārto. “Manuprāt kapu administrācijai ir jāpaplašina pilnvaras. Protams, arguments ir, ka nav naudas. Iespējams, varētu rīkoties kā Anglijā, kur gada laikā cenšas sakopt vismaz piecas kapavietas. Lai atjaunotu nokritušos krustus, ir vajadzīga java un daži spēcīgi vīri,” spriež A.Krjukovs.
Viņš ir bijis Londonas Haigeitas kapsētā, kur apbedītas daudzas slavenības, bet to kapavietas ir aizaugušas. “Tur ir vairāk nekā 5000 kapavietu ar 19.gadsimta apbedījumiem. Gada laikā atjauno 5-10 kapavietas, bet dara to pamatīgi, izmantojot pilsētas dotācijas. Protams, līdzekļu nepietiek, bet tāpēc kapavietas netiek postītas un nolīdzinātas,” salīdzina Arturs.
A.Sīkā zina teikt, ka pēdējos gados ir pazudušas daudzas arī jaunākas kapavietas un to pieminekļi, bet to vietā veidoti jauni apbedījumi. Kur paliek šo kapavietu pieminekļi? Ausma domā, ka tos varētu izvietot zālienā ārpus kapsētas teritorijas.
A.Krjukovs ievērojis, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados ir daudz jaunu cilvēku apbedījumu ar skaistiem pieminekļiem. Piemēram, Elmāra Fukša, kurš ir miris jauns 1936.gadā, kapa piemineklis ir ļoti profesionāli nostrādāts. “Tas ir lielisks kultūrvēsturisks mantojums Gulbenei, kas būtu jāsaglabā arī tad, ja šī vieta ir aktuāla jaunam apbedījumam. Piemineklis ir labi saglabājies, bet kapavieta nav kopta, tāpēc pie tās ir redzams brīdinājuma dzeltenais mietiņš,” norāda Arturs.
Arī jauna sieviete Velta Dunkulis ir mirusi 1936.gadā, iespējams – nelaimes gadījumā. Vismaz tā mātes stāstīto atceras A.Sīkā. “Šī pieminekļa nacionālā romantisma stils ir vienīgais šajos kapos. Tas ir ļoti skaists un grezns. Tiesa, piemineklī ievietotā fotogrāfija ir sabojāta,” atzīst A.Krjukovs. Turklāt tas ir noticis nesen, jo A. Sīkā vēl nesen redzējusi to neskartu. “Nebija neviena, kas šo kapavietu kopj, tāpēc bija ielikts brīdinājuma mietiņš, bet es to cenšos sakopt,” atklāj Ausma. Savukārt Arturs izrāvis kapavietā iesējušās kļavas.
“Savulaik mana mamma strādāja kapos. Uzskatu, ka nedrīkst tā vienkārši iznīcināt kapavietas un pieminekļus. Sevišķi man sāp sirds par tiem pieminekļiem, kurus kala mans vectēvs Kārlis Rapa. Viņa akmeņu apstrādes darbnīca atradās netālu no kapiem Miera ielā 5,” stāsta A.Sīkā.
Priecē vēlme kopt un sakārtot kapavietas
Arturs vēlas saprast, kāpēc starpkaru periodā vienkāršiem cilvēkiem, nevis slavenībām vai bagātniekiem, ir lieliski pieminekļi. Tolaik pilsēta bija gandrīz pustukša. Bija dzelzceļa stacija, muižas ēkas, pa vidu pilsētas dzīvojamās mājas un maizes veikals. Kā cilvēki pelnīja naudu?
Izcils pulēta marmora piemineklis ir Rozenbergu dzimtas kapavietā. Kas bija šis cilvēks, ka varēja atļauties tādu pieminekli? Izrādās – aptiekārs Fridrihs Rozenbergs.
Aizmirsta ir Oskara Zandera kapavieta, lai gan zināms – viņam ir tuvinieki. “Savulaik Zanders Gulbenē uzbūvēja fotoateljē māju, kurā tagad ir kafejnīca “Pienenīte”. Var teikt, ka viņš jau padomju varas gados bija privātuzņēmējs,” spriež A.Krjukovs. “Ja kapavieta ir aizaugusi zālē, tur vairs neko nevar darīt, lai gan varbūt tur atdusas brīnišķīgi cilvēki. Turpretim citādi ir tad, ja tajā ir piemineklis, kas stāsta par aizgājēju. Tas var stāvēt kaut 500 gadus, līdz pats sabruks. Varbūt pēc 30 gadiem, kad arī mūsu vairs nebūs, cilvēki kodīs pirkstos, ka kapsētā nav nekā no vēsturiskajiem apbedījumiem,” uzskata A.Krjukovs. Viņaprāt, kapsētai nav jābūt perfekti sakoptai, drīzāk nedaudz mežonīgai, spokainai, jo tas pievelk cilvēkus. Iespējams, varētu būt tūrisma maršruts Gulbenes vecajos kapos, atklājot interesentiem pilsētas vēstures lappuses.
“Vecajiem pieminekļiem stiprinājumi sāk kustēties, tāpēc krusti atdalās un nokrīt. Tas nozīmē, ka tie būtu jādabū vietā, ieceļot un cementējot, kas nav grūti izdarāms,” spriež Arturs. Kapavietās saaugušas smilgas viņu netraucē atzīt, ka pieminekļi ir kultūrvēsturiskas vērtības. “Var sakopt vai iznīcināt, jo bez visa var iztikt. Jaunie, modernie apbedījumi, protams, nav slikti, bet tie nav interesanti. Vecie apbedījumi ir ļoti dažādi gan stilu, gan materiālu, gan izpildījuma ziņā,” skaidro A.Krjukovs. Viņš atzinīgi vērtē, ka kāds pēc savas iniciatīvas blakus tuvinieku apbedījumam ir saglabājis senu kapakmeni un atjaunojis krustu piemineklim. Tas nozīmē, ka jaunais apbedījums sadzīvo ar veco.
Kapsētā “Dzirkstele” sastop Mārtiņu Krūci (76 gadi) no Alūksnes. Viņš vēlas iztaisnot netālu nokritušu masīvu akmens krustu, taču, protams, viens to nespēj. Vīrietis regulāri sakopj ne tikai tuvinieku, bet arī apkārtējos kapus. “Es to daru visu laiku. Tepat netālu ir pirmā luterāņu mācītāja un viņa sievas kapavieta. Varbūt kādreiz nebūs arī, kas manu kapu kopj,” spriež M.Krūcis.
Gadsimtos veidotā kapu kultūra un tradīcijas ir atkarīgas no apkārtējo cilvēku godaprāta un pašvaldības lēmumiem. Pieminekļu aizsardzība ir balstīta uz iesaistīto pušu labu gribu, izpratni un kopēju sadarbību. Kapu pieminekļus lielākoties var uzskatīt par mākslas darbiem, kuri veidoti pēc individuāliem projektiem. Tas nozīmē, ka pašvaldības pienākums būtu saglabāt kapsētas vidi, iesakot vērtīgākās kapavietas atzīt par vietējas nozīmes kultūras pieminekļiem.
Lielākā daļa no apmēram 2000 Latvijas kapsētām nav kultūras pieminekļi kā Lielie kapi Rīgā. Par spīti postījumiem un aprūpes trūkumam, tajos ir saglabājušies daudzi mākslinieciski augstvērtīgi kapu pieminekļi, kuri atspoguļo sava laika raksturīgākos mākslinieciskos stilus. Daudzi tūkstoši Lielo kapu pieminekļu atrodas Rīgas labiekārtošanas pārvaldes teritorijā, starp tiem ir tādi, kuriem ir vēsturiskā un mākslinieciskā vērtība.

Rosina būs atsaucīgiem
Gulbenes novada pašvaldības noteikumos ir paredzēts, ka nekoptās kapavietas marķē ar brīdinājuma zīmēm – pusmetru augstiem mietiņiem dzeltenā krāsā nokrāsotu augšdaļu, kurā norādīts aktēšanas gads.
Brīdinājuma zīme uzskatāma par paziņojumu, ka var tikt izbeigtas tiesības uzturēt konkrēto kapavietu, ja uzturētājs nesāks to kopt. Ja pēc pirmās brīdinājuma zīmes izlikšanas trīs gadu laikā tiks sastādīti vēl trīs akti par nekoptu kapavietu un nesekos kapavietas uzturētāja reakcija, kapu apsaimniekotājam būs tiesības to nolīdzināt un piešķirt to virsapbedījumiem.
Aiga Gibnere, Gulbenes labiekārtošanas iestādes kapsētas pārzine:
– Šī ir pirmā pieredze, tāpēc tagad var secināt, ka pareizāk būtu brīdinājuma mietiņus vispirms likt pie nekoptām kapavietām, kurās nav pieminekļu. Pagaidām nav izdomāts, ko darīt ar pieminekļiem, ja trīs gadu laikā šīs kapavietas joprojām netiks koptas. Tagad ir aktētas daudzas kapavietas (apmēram 300 vecajos kapos) ar un bez pieminekļiem, bet nākamgad turpināsim likt dzeltenos mietiņus tikai tur, kur nav pieminekļu. Vietās, kur brīdinājumi jau ir, tie paliks, un varbūt atradīsies piederīgie, kas rūpēsies par sakoptību. Turklāt būs vairāk laika atrast labāko vietu un veidu, kur izvietot pieminekļus ar kultūrvēsturisku un māksliniecisku vērtību. Zinu, ka citās pilsētās tiem ir paredzēta noteikta vieta. Varbūt arī Gulbenē tāda ir jāatrod un jāizveido. Tiesa, var pieļaut iespēju, ka pieminekļi paliek savā vietā un jauno apbedījumu uzturētāji rūpējas par to saglabāšanu. Protams, ir grūti paredzēt, vai cilvēki būs atsaucīgi. Tiesa, jau tagad ir vietas, kur cilvēki ir saglabājuši senos akmens vai metāla krustus, arī kapakmeņus. Galvenais ir kapus maksimāli sakopt, atrodot labāko risinājumu. Aicinu iedzīvotājus izteikt priekšlikumus un pastāstīt par pieredzi, kāda ir citviet.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vēlas saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu kapos

Kategorijas