“Lauku sētā” cerības piepildās dubultā

2021. gada 5. novembris 00:00

2071

Televīzijas šovu “Lauku sēta” var skatīties vēl joprojām, bet tajā vairs nav redzama Gulbenes novadniece Iluta Kokoreviča. Viņai visbiežāk nācās šķirot pupiņas, un ceturtā reizi bija liktenīga – palikt spēlē neizdevās. Tomēr Iluta nav apbēdināta: “Sev es vienalga esmu uzvarētāja. Kaut arī maza, bet tā ir mana uzvara. Es lepojos ar sevi!”
Lej rūgtas asaras un smejas no sirds
Piecus gadus viņa bijusi šī šova un tā vadītāja Māra Rāznas fane, turklāt sapņojusi pieteikties šovā, bet pietrūcis drosmes. Šogad Iluta saņēmās un pieteicās. “Necerēju, ka tikšu šovā, tāpēc biju jau izlēmusi, ka nemetīšu plinti krūmos, ja netikšu. Tomēr atlasē žūrijai iepatikos, kā teica Jānis Rāzna – esmu kolorīta persona. Esmu diezgan paškritiska, bet šovā par sevi dzirdēju daudz laba, tāpēc secināju, ka neesmu īsti zemē metama,” atzīst I.Kokoreviča.
Viņu rosināja ziņkāre – kā ir otrpus ekrānam. Sēdēt dīvānā un vērot notikumus no malas ir interesanti, bet ļoti gribējās izjust emocijas piedaloties. “Ikdienas rutīna un pandēmijas spriedze laikam lika saņemties drosmi piepildīt savu sapni. Kad ar mani sazinājās šova veidotāji, lai pateiktu, ka esmu pieņemta atlasei, uz sekundi aptrūkās elpas. Sapratu, ka nu ir sperts pirmais lielais solis, un vēlme nokļūt šovā kļuva vēl lielāka,” atzīst Iluta.
Atlase notika internetā “Zoom”. Pirms liktenīgā brīža viņa bija ļoti uztraukusies. Kad bija jāsāk runāt, Iluta apmulsa un plānotā prezentācija momentā izlidoja no galvas. “Tāpēc runāju visu, kas uztraukumā nāca prātā, un tas laikam bija labākais variants, jo pēc laiciņa saņēmu ziņu, ka esmu šovā pieņemta,” stāsta I.Kokoreviča.
Kad Iluta ar čemodāniem stāvēja un gaidīja transportu, lai dotos uz šova norises vietu, viņai nebija ne mazākās nojausmas, ka varēs piedzīvot tik grandiozu emociju un notikumu spektru. Lai gan zināja, ka nebūs viegli, nedomāja, kas tas būs simts reizes grūtāk, nekā spēj iztēloties. Ļoti liels pārsteigums bija tas, ka šīs sezonas noteikumi atšķīrās no iepriekšējiem – šī bija izdzīvošanas sezona ar daudziem ekstrēmiem notikumiem. Iluta secina, ka laikam tiem nebija īsti gatava. “Sākumā visa atmosfēra bija ļoti pozitīva. Dalībnieki bija draudzīgi, filmēšanas grupā forši un jautri cilvēki. Un tad viss sākās... Jau pirmajā nedēļā pārsmējos, jo kuriozu bija daudz. Arī pirmās asaras nobirdināju, jo pārdzīvoju par nepabeigto nedēļas uzdevumu,” atklāj I.Kokoreviča.
Paliks neaizmirstamas
atmiņas par
piedzīvojumu
Iluta ļoti emocionāli pārdzīvoja nežēlīgos spēles noteikumus, nespējot valdīt asaras un saprotot, ka ir jācīnās.
“Vai gāju uzvarēt? Protams, galvenā balva man kabatu nespiestu (šova galvenā balva – līdz 10 000 eiro), bet tas nebija galvenais mērķis. Nekādas stratēģijas neperināju, slīdēju notikumiem līdzi un lēmumus pieņēmu pēc savām izjūtām pēdējā mirklī. Vairāk gribējās sajust to atmosfēru un iziet no komforta zonas. Visu, ko vēlējos saņemt no šova, es saņēmu dubultā. Nenožēloju nevienu sekundi, ko pavadīju tur. Tā ir liela pieredze un neaizmirstams, vārdiem neaprakstāms piedzīvojums. Prieks, ka iepazinos ar tik dažādiem interesantiem cilvēkiem,” secina I.Kokoreviča.
Viņa uzsver – nav pamata uzskatam, ka šovs ir iestudēts un dalībnieki visu dara pēc scenārija. “Tās ir vislielākās muļķības! Vai tad tādas emocijas, ko mēs visi tur rādījām, var notēlot? Lai saprastu, cik viss tur ir patiesi, iesaku pamēģināt pašiem piedalīties,” mudina Iluta. Viņai šovs paliks atmiņās līdz mūža galam, un viņa ar lepnumu par to varēs stāstīt saviem mazbērniem.
“Lai arī izjutu dalībnieku nodevību un melus, ļaunu prātu neturu ne uz vienu. Mēs visi esam malači un spēlējām katrs pēc saviem ieskatiem, kā nu kurš mācēja. Mums ir izveidota sava čata grupa, kur ik pa laikam pastāstām, kā mums klājas,” informē Iluta.
Viņa aicina nebaidīties sapņot un piepildīt savus sapņus, jo tas ir vislielākais gandarījums, kad izdodas sevi pārvarēt. Iluta ir pateicīga visiem, kuri viņu atbalstīja un iedrošināja, sevišķi vīram, dēlam, vecākiem, darba devējiem un kolēģiem.
Izvēlas atgriezties mājās Latvijā
I.Kokoreviča astoņus gadus ir strādājusi Apvienotajā Karalistē. Kā pati saka, brauca laimi meklēt, bet saprata, ka arī tur dzīve un darbs nav nekāda pasaka, lai gan alga un sociālās garantijas ir labākas nekā dzimtenē. Ārzemēs viņa ieguva pieredzi dažādos “melnajos darbos”.
“Ārzemēs sakārtojās mana ģimenes dzīve. Bija laikam lemts aizbraukt uz turieni, lai iepazītos ar dzīvesbiedru, kurš ir latvietis, un laistu pasaulē dēliņu. Kad kļuvu par mammu, secināju, ka man ļoti nepatīk angļu mentalitāte. Nolēmu atgriezties mājās, lai dēls Toms iegūtu Latvijas izglītību. Tā man šķiet saprotamāka un produktīvāka. Tagad viņš mācās Iļģuciema vidusskolas 5.klasē,” stāsta Iluta.
Iluta dzīvo un strādā Rīgā. Viņa ir pārdevēja nelielā Rīgas kafejnīcā. “Pārdevējas darbā man ir liels stāžs, jo arī Gulbenē tiku strādājusi SIA “Troicis un partneri” veikalā,” uzsver Iluta. Dzīvesbiedrs strādā ārzemēs, jo ar tur nopelnīto ir vieglāk uzturēt ģimeni. “Ir grūti, bet saprotam, ka kādam jāupurējas un jāstrādā tur, kur maksā uz pusi vairāk nekā Latvijā. Kā viss būs turpmāk, grūti prognozēt, jo manas un dēla domas dalās. Pamatizglītību noteikti iegūs te, bet tālāk redzēs,” spriež I.Kokoreviča.
Viņa smaida, jokojas, dzied un reizēm ar dēlu mājās sarīko “disenīti”, kad abi patrako. Iluta cenšas radīt pozitīvu atmosfēru, lai kliedētu depresīvas domas, kas ik pa brīdim iezogas galvā.

Iluta par sevi
Vienmēr smaidoša un atraktīva
“Esmu pavisam parasta, vienkārša lauku meitene. Dzimusi Gulbenē, savu bērnību un jaunību pavadījusi Gulbenes novadā. Pirmos gadiņus dzīvoju Pilsskolā jeb Beļavā 2, tad Letēs kādreizējā zvērsaimniecībā. Pamatizglītību ieguvu K.Valdemāra pamatskolā, vidējo izglītību - Lejasciema vidusskolā. Diemžēl pēc skolas pabeigšanas ar Lejasciemu un novadu saikne pārtrūka. Tālāk gāja kā pa celmiem - augstāko izglītību mēģināju iegūt gan šur, gan tur, bet jaunības stulbuma un neapdomīguma dēļ tā arī nepabeidzu.”
“Esmu jautra, atbildīga, draudzīga, dzīvespriecīga. Ļoti patīk oriģinālas, neparastas lietas it visā. Nepatīk, ja viss ir jāieliek kaut kādos rāmjos un no tiem iziet nedrīkst. Esmu romantiķe un sapņotāja, kurai bieži mainās garastāvoklis. Patīk lasīt grāmatas. Patīk dziedāt, daru to bieži, cik vien tas ir iespējams. Bērnības sapnis bija kļūt par aktrisi vai dziedātāju. Tas diemžēl nav piepildījies, bet sirdī un dvēselē tāda sev esmu diezgan bieži.”
“Nekad neesmu bijusi ideāla, sākot ar izskatu un beidzot ar raksturu, bet vienmēr esmu bijusi es pati. Nereti draugi un paziņas mani sauc par spridzekli. Domāju tādēļ, ka gandrīz vienmēr esmu ar humoriņu, ar saviem skaļajiem smiekliem. Šo pozitīvismu esmu, kā man pašai šķiet, mantojusi no sava mīļā tēta. Arī matu krāsas dēļ laikam daudzi domā, ka spridzinu. Kā izrādās, ne katrs uzdrošinās izvēlēties spilgtās krāsas. Uzskatu, ka mūsu dzīvē ir tik daudz pelēcības un negatīvisma, ka vajag kaut ko spilgtu savā būtībā, lai nav garlaicīgi. Man nerūp apkārtējo viedoklis par manām spilgtajām krāsām. Es tā jūtos lieliski! Tas ir mans dvēseliskais stāvoklis, ar kuru man un tikai vienīgi pašai jādzīvo.”
“Daudz interesējos par veselīgu dzīvesveidu. Man tas ir aktuāli, jo liekais svars ir viena no galvenajām galvassāpēm. Esmu pabijusi abos stāvokļos - gan ar stipri daudz liekā svara, gan arī ideālajā formā, tāpēc saprotu atšķirības. Diemžēl ideālajā stāvoklī savu svaru noturēt nevaru, jo mans dvēseliskais stāvoklis ik pa brīdim mainās kopā ar manu svaru. Palaižos un atkal cīnos. Esmu apņēmības pilna cīnīties ar sevi, jo saprotu, ka tas ietekmē manu veselību. Mēģinu saprast, kas jādara, lai justos labi. Zinu pilnīgi noteikti, ka nekas nav neiespējami. Viss ir galvā! Grūtākais ir tikt galā pašai ar savām domām un sajūtām.”

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Lauku sētā” cerības piepildās dubultā

Kategorijas