Brīvība no bailēm un savtīguma

2021. gada 9. novembris 00:00

665

– Daudzus pārsteigusi agresivitāte, kas pēdējā laikā Covid-19 kontekstā izlaužas sabiedrībā. Draud un uzbrūk žurnālistiem, mediķiem, politiķiem, apsargiem veikalos un policistiem. Vai arī jūs tas pārsteidzis, jums ir skaidrojums šīm izpausmēm? Ko tas par mums liecina?
– Kopīgiem spēkiem kurināts, naida ugunskurs pašlaik bīstami liesmo... Krīzes laikā, un par tādu mūsu dzīvi Covid-19 pandēmija padarījusi, naidam, niknumam, dusmām parasti ir tendence pieaugt, jo būtiski mainās ierastā, normālā dzīves kārtība. Nākas pielāgoties jauniem izdzīvošanas nosacījumiem, ko pavada satraukums, neziņa, bailes, un seko atbilstoša negatīvu izjūtu lavīna. Spontāni uzliesmo draudoša un haotiska pretreakcija neērtajiem apstākļiem, kuri diemžēl ieilgst. Ak, kā līdzētu savaldība, izturība, gudrs vēss prāts un kopības sajūta, taču to var iegūt tikai ilgstošā sagatavotībā izglītībā, kultūrā un sabiedrības paradumos.
Pašlaik, kad agresivitātes un ļaunuma postu sāpīgi pārdzīvo gan žurnālisti, gan mediķi, gan zinātnieki, vakcinētie un nevakcinētie, varētu teikt, ikviens, kurš kaut ko dara vai nedara, atklājas naida destruktīvā klātbūtne visā tās bezjēdzībā. To mēģina ierobežot ar policejisku uzraudzību un kontroli, līdzīgi anonīmiem komentāriem interneta portālos, taču tā ir tikai nejauša un nesekmīga cīņa ar sekām. Kas attiecas uz cēloņiem, krīze tos palīdz apzināties, bet ne novērst. Turklāt ļaunuma daba nav nemaz tik vienkārša. Tās cēloņi nenogurstoši meklēti visā cilvēces nemierīgajā vēsturē. Tie rasti gan cilvēka dabā, gan agresīvajā vidē un dzīves apstākļos, gan nepietiekamā iecietības, savaldības un labvēlības kultivēšanā izglītībā, mākslā, reliģijās. Pašlaik, kad ir tik plašas sabiedrības izglītošanas iespējas medijos, to līdzdalība naida mazināšanā būtu īpaši uzsverama. Kā noprotams, visu šo cēloņu izziņa un kaut minimāla morāla uzlabošana nav vienas dienas jautājums, nemaz nerunājot par krīzes ekoloģiju.
– Vai redzat šeit politiķu lomu? Kādu, kā to vērtējat? Vai vispār šajā aspektā jārunā par politiķu atbildību? Vai vispār varam runāt par kādu/iem, kam jāuzņemas atbildība par šo situāciju?
– Krīzes situācijā līdziesaiste un atbildība jāuzņemas ikvienam, ne tikai politiķiem. Visbīstamākā ir nevienprātība, kā to apliecina vakcinācijas atbalstītāju un pretinieku “hibrīdkarš”, kur vienā pusē ir veselais saprāts un zinātne, otrā – baiļu afekti, ezoterika un, kā teiktu vācu filozofs Nīče, “nepārvarama tieksme tikt maldinātam”. Baiļu un niknuma pārņemtos kā ēsmu saviem primitīva labuma mērķiem neģēlīgi savāc veikli varas tīkotāji. Latvijas un daudzu citu valstu valdības dara savu darbu ļoti sarežģītos un bīstamos apstākļos. Tām drīzāk pienāktos konstruktīvs atbalsts kopīgas normalitātes un no ierobežojumiem brīvas dzīves vārdā, nevis naidpilna norobežošanās.
– Covid-19 vakcinācijas kontekstā bieži tiek piesaukta brīvība. No vienas puses, brīvība izvēlēties vakcinēties, nesāt maskas vai ne. No otras puses, brīvība dzīvot drošā sabiedrībā. Vai šādā aspektā mēs varam runāt par brīvību? Kādu? Vai te ir “pareizā brīvība”?
– Brīvība ir skaists un cēls vārds, viena no augstākajām morālajām vērtībām. Tās aizstāvība pa spēkam īpaši garā stipriem cilvēkiem. Šogad ar apbrīnu, pateicību un godbijību pieminam Gunāru Astru viņa nepiedzīvotajā 90. dzimšanas dienā. Viņa tālredzīgajai un drosmīgajai runai padomju tiesas zālē 1983. gada 15. decembrī šogad tiks veltīta konference. Tieši šobrīd, kad brīvības vārdu nelietīgi sev piešķir maldināto pūlis, Gunāra Astras, Lidijas Lasmanes un viņiem līdzīgo dzīve ir patiesas brīvības īstais mērs. Brīva no bailēm un savtīguma, tā vadījusi patiesības, Latvijas neatkarības un citu tālredzīgu un nesavtīgu mērķu vārdā. Sava mirstīgā ķermeņa sargāšanai bailēs un atkarībā no mistiskiem safabricējumiem drīzāk ir jūga un apmātības, nevis brīvības raksturs.
– Pēc jauno Covid-19 ierobežojumu ieviešanas neapmierināti bija arī vakcinētie cilvēki ar argumentiem – mēs vakcinējāmies, ievērojām visus noteikumus un tagad nevakcinēto dēļ esam spiesti atkal dzīvot ierobežoti. Kā vērtējat šo?
– Atkal tas pats niknums, dusmas, skatīšanās uz citu nedarīšanu, nevis varēšanu un darīšanu. Brīvības jēga ir pašierobežošanās, koplabums, pārbaudītas patiesības aizstāvība. Algas prasīšana par normas ievērošanu nav uzlūkojama par spēka pazīmi.
– Kāds, jūsuprāt, būs risinājums šai situācijai? Vai mēs paliksim sašķelta sabiedrība? Kam būtu jānotiek vai kas jādara, lai mazinātos emocionālā pretstāvēšana, agresivitāte sabiedrībā?
– Sabiedrība nekad nav bijusi un nebūs vienveidīga, visdažādākie viedokļi pastāvēs vienmēr. Dažādībai ir sava vērtība, ja gribam dzīvot reālu, interesantu, piedzīvojumiem bagātu dzīvi. Izeja? Manuprāt, tā ir meklējama tādā izglītībā un kultūrā, kura aizstāvēs un radinās gudru un mūsdienīgu domāšanu, ikvienam apzinoties savu varēšanu un pilnvērtīgu dzīvi kopsakarā ar citiem. Iespējams, viens no pandēmijas krīzes ieguvumiem būs dzīvesspēka un esības jeb kopābūšanas vērtības apzināšanās. Protams, tikai tad, ja labklājības vieglumā krīzes mācību atmiņa nepazudīs.
Par daudz negatīvisma ir sabiedrībā. Tas atņem spēku pretoties infekcijas krīzei un meklēt izeju. Nevis nīdēji un raudātāji, bet darītāji un atbalsts tiem šobrīd visvairāk vajadzīgs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Brīvība no bailēm un savtīguma

Kategorijas