Sultāns

2021. gada 9. novembris 00:00

Pirmajā acumirklī īsti nesapratu – tā ir dzīva būtne vai iespaidīgs lupatu kalns. Pēc izmēriem – neliela siena guba, pēc konstrukcijas – kārtu kārtām, it kā apzināti veidots ovāls būvējums ar smailinājumu uz augšgalu. Tikai automašīnai piebraucot tuvāk norunātajai vietai, pamanīju, ka lupatu kalns sakustas. Tātad – zem tā atrodas kāda dzīva būtne! Kad meita pirms pāris dienām zvanīja anglietei Elionorai, viņa teica: attālā ciematiņa centrālās ieliņas sazarojumā gaidīšot sīrietis vārdā Sultāns. Tomēr nedz vīrieti, nedz ko citu, izņemot šo iespaidīgo lupatu kalnu, mēs nemanījām. Varbūt kavējas? Ne katram bēglim ir pulkstenis vai mobilais tālrunis…
Kad “kalns” sakustējās un no tā sāniem it kā sveicienam augšup pacēlās kankarains spārns, apjautām, ka tas nudien varētu būt cilvēks. Elionoras minētais vārds Sultāns gan iztēli bija rosinājis pavisam citā virzienā – kino un literatūras radītā, tāpēc šo veidojumu noturēt par Sultānu šķita neiespējami. Un tomēr – kalns sakustējās mūsu automašīnas virzienā. Tobrīd iedomājos: tā Elionora gan varēja manu meitu pabrīdināt, ka pusmūža sīrietis, kura ģimenei nepieciešama palīdzība, pārsniedz divu metru garumu, sver vismaz pusotra simta kilogramu un, pēc vīrieša apģērba spriežot – viņi dzīvo zem galējas nabadzības līmeņa. Vienīgais, kas atgādināja par līdzību ar sultānu, bija izbalējusi feska – sarkana filca galvassega, ko arābu tautas sauc par tarbušu.
Pati Elionora jau ilgāk nekā desmit gadus darbojas dažādās labdarības organizācijās un šajā kustībā iesaistījusi vairākas Pafosā dzīvojošās angļu ģimenes. Mana meita viņas aktivitātes pamanīja internetā, kad sieviete vērsās pie sabiedrības ar aicinājumu ziedot bērnu drēbes, traukus un pārtiku trūcīgām bēgļu ģimenēm. Tolaik mūsu puikas jau bija izauguši no dažām virsjakām, biksēm un apaviem, tāpēc Elionoras aicinājums nāca pašā laikā. Labāk atdot kādam, kam tas var būt noderīgi, nevis vienkārši izmest.
Taujāta pēc piegādes adreses, Elionora toreiz izvēlējās iet vieglāko ceļu, attaisnojoties ar milzīgo darba slodzi – viņa minēja kādas sīrietes vārdu, kurai esot astoņi bērni vecumā no diviem līdz sešpadsmit gadiem, kā arī profils tīmekļa vietnē “Facebook”. To, ka Mitra neprot angļu valodu, viņa aizmirsa piebilst.
Atbilde uz vēstuli, kurā Sanita taujāja sīrietei par savākto mantu piegādes vietu, pienāca mums nesalasāmiem burtiem. Izmantotais kādas programmas tulkojums izrādījās juceklīgs un nesaprotams. Ar Elionoras starpniecību Mitrai tika nodots lūgums izmantot “Google” tulkotāju. Trīsdesmitgadīgās sīrietes skolotājs šajā jomā solījās būt viņas vecākais dēls. Visdrīzāk – tieši viņš vēlāk sūtīja bezpersoniskās vajadzību vēstulītes.
Diemžēl, “Google translate” spēj tikai tehniski iztulkot svešā valodā rakstīto tekstu, tāpēc saņemtās lakoniskās, gramatiski nepareizi veidotās rindiņas visbiežāk kaitināja ar savu divdomību un nesaprotamību. Piecos teikumos varēja izlasīt gan “man to nevajag”, gan “ved tūlīt”, tikai “atved pati” uz adresi, kuru “neviens nezina”. Vai arī – “man dēls sešpadsmit” un “man dēls divi gadi”. Labi, ka zinājām – ģimenē pavisam astoņi bērni, turklāt divi jaunākie – dvīņi. Lai saprastu, kuram no viņiem joprojām “nav kājās”, Sanita atkal taujāja Elionorai.
Acīmredzot sieviete patiešām bija uzņēmusies lielu nastu dažādu pienākumu, jo piezvanīja tikai vēlā vakarā. Sirsnīgi pateicās par vēlmei atbalstīt labdarību un īsumā izstāstīja viņai zināmo Tīras ģimenes drāmu, kurā netrūka asaru, vilšanās, cerību un skumju.
Pirmo bērnu Tīra dzemdējusi četrpadsmit gadu vecumā. Trīsdesmit gadus vecākais vīrs tolaik bijis kāda Sīrijas pārtikas veikaliņa īpašnieks, gana turīgs, tāpēc Tīras vecāki priecājušies par viņa bildinājumu. Pēc trešā bērna piedzimšanas veikals izputējis un ģimene mainījusi dzīvesvietu. Diemžēl tā izrādījusies pārāk tuvu frontes līnijai, tāpēc atkal nācies bēgt. Sultāns vairākās vietās strādājis par autovadītāju, bet iepriekšējo pārticības līmeni vairs neizdevies sasniegt. Nopietni cietusi veselība, mocījis diabēts un citas kaites. Smago ekonomisko problēmu dēļ sācis trūkt pirmās nepieciešamības preču un pārtikas, politiskā situācija kļuvusi arvien smagāka, turklāt vecākajam dēlam Azizam tuvojušies piecpadsmit gadi un par viņu jau izrādījusi interesi Al-Nusra fronte jeb džihādisti Sīrijā. Sultāns izlēmis, ka jāglābj ne tikai vecākie dēli, bet visa ģimene. Pārdevis ģimenes vajadzībām iegādāto furgonu, aizņēmies naudu no draugiem, viņš kaut kā savācis robežas šķērsošanai nepieciešamos tūkstošus. Viņiem paveicies – naksnīgais ceļojums pa Vidusjūru ar pārpildīto motorlaivu beidzies kādā Kipras bēgļu nometnē. Tur viņi nonīkuši gandrīz mēnesi, pirms tikusi piedāvāta iespēja dzīvot kādas fermas tuvumā un turpat arī strādāt.
Ģimenei tikusi ierādīta neliela mājiņa kādā ciematiņā, bez mēbelēm un sadzīves tehnikas, bez jebkādiem traukiem un drēbēm, būtībā – gandrīz tukša, tomēr vismaz savrupība un jumts virs galvas. No līdzpaņemtā bijis atlicis maz – šo to nācies iztirgot nometnē, lai tiktu pie sātīgāka uztura un zālēm, tāpēc sākums bijis grūts. Nelielais pabalsts izkusis pašam nepieciešamākajam – zālēm Sultānam un pārtikai.
Pašlaik divi vecākie dēli strādājot fermā, no kurienes saņemot nedaudz pārtikas; trīs vidējie apmeklējot tuvumā esošo skolu. Bērnu izglītības līmeni gan grūti saprast, sliktā angļu valodā sazināties spējot tikai abi vecākie dēli. Tā kā Sultāns neplānojot meklēt patvērumu citā valstī, ģimenei nāksies apgūt grieķu vai angļu valodu.
Trīs jaunākie bērni dzīvojot mājās kopā ar māti. Kā viņi tur dzīvo, nav zināms, Elionora tur neesot bijusi, un diezin vai vispār ģimene kādu svešo laistu pār slieksni... Sultānam īsu laiku esot bijis darbs, bet veselības dēļ to nācies pamest. Straujais svara pieaugums un tūska padarījusi viņu nevarīgu un mazkustīgu.
Sazināties ar angļu labdarības organizāciju Tīrai ieteikusi kāda no bēgļu nometnes darbiniecēm un iedevusi Elionoras tālruņa numuru. Tādu labdarības organizāciju Kiprā esot daudz, jo angļiem patīkot atbalstīt gan dzīvnieku patversmes, gan dažādas trūkumcietēju vajadzības, tomēr jāatceras, ka tā tomēr ir brīvprātīga iesaistīšanās, turklāt katra iespēju robežās…
Sūzija, kura Tīrai bija iedevusi Elionoras telefona numuru, devusi cerību, ka šī organizācija vienaldzīga nepaliks. Ar interneta palīdzību Elionora protot atrast palīdzīgas rokas, un, kā angliete pati atzina, viņa patiešām esot pateicīga katram, kurš iesaistoties šajā cēlajā darbā.
No visa šī Elionoras stāsta sapratām, ka Sultāna ģimene būs pateicīga par visu, ko saņems. Pārskatot nelielos krājumos, savācām paprāvu apģērbu, apavu un rotaļlietu maisu, pievienojām dažas konservu bundžas, kaut ko no putraimu kārbām un saldumiem un braucām meklēt norādītā ciematiņa ielu krustojumu – ceļa līkumu, kur mūs gaidīs nezināmais Sultāns, kuru pirmajā brīdī noturējām par milzīgu kankaru kalnu...
Īsajā laika sprīdī, kamēr meita no mašīnas bagāžnieka izcēla divus mūsu mantām piekrāmētos maisus, paspēju pamatīgāk nopētīt Sultāna dīvaino apģērbu. Pamanot uz muguras un sānos redzamās atārdītās šuves, sapratu vienu: tā kā šaurās drēbes nespēja apņemt krietni izplūdušo augumu, daļa vīļu tika atārdītas, lai vismaz vietām audums pārklātu kailo miesu. Vienām biksēm šuves bija atārdītas ārmalās, citām – iekšmalās; vienai jakai vaļējas bija sānu vīles, citai – muguras. Turklāt apakšējās allaž bija garākas, tāpēc katra nākamā kārta tikai daļēji piesedza zemāko. “Kā tāds labi saštellēts lubiņu jumts,” prātā ienāca vecvectēva iecienīts salīdzinājums…
Iedomājos: kas gan tās visas kārtas satur kopā? Augšējās šuves, jo kā gan citādi šis kankaru kalns ikdienā būtu uzvelkams un novelkams?
Lai gan – varbūt šis labi pārdomātais drānu kārtojums nekad netika novilkts? Kas to lai zina, cik viņiem gultu un segu. Vai vismaz ar pašu nepieciešamāko kāds šo ģimeni bija apgādājis?
Aizdomājusies par acīm redzamo un grūti saprotamo, attapos vērojam vēl pārsteidzošākos Sultāna… apavus. Sapratu, ka četrdesmit septītā un lielāka izmēra milža pēdai kurpes atrast grūti, tāpēc nākas meistarot pašam, bet mūsdienās… ar izolācijas lenti pietīt plānu dēļa galu pēdai? Atzīšos, ka skats ar šīm kājām vēl ilgi vajāja manu iztēli. Saplaisājuši papēži, melnējoši nagi, uztūkusi, sārta, neveselīga āda, ko vietām savelk caurspīdīga izolācijas lente…
Vēlāk meita rakstīja vēstuli Elionorai – par to, ko aizvedusi un redzējusi… Bēgļu nometnē Sultāns esot konsultējies pie ārsta, viņam veiktas analīzes, izrakstītas zāles, diemžēl – dārgas. Pirmajam mēnesim organizācija esot iedevusi naudu, tālāk diemžēl jātiek galā pašiem. Jāiet uz slimnīcu pie ārsta, regulāri jālieto zāles. Matrači un trauki aizvesti jau pirmajā nedēļā, vēlāk drēbes un kaut kas no sadzīves tehnikas. Bērni esot apģērbti – tā atbildēja skolotāja. Māti ar mazajiem arī kāds manījis sakoptā izskatā. Visgrūtāk esot Sultānam. Tik liela izmēra drēbes jāšujot speciāli. Kāda kundze gan esot centusies no diviem vīra svīteriem izveidot vienu, bet īsti neesot derējis. Tad no segas sašuvusi viņam pončo. Vēsajos mēnešos Sultāns esot redzēts to valkājam.
Vēlāk noskaidrojās, ka bez mums vēl divas ģimenes reizēm šo to piegādājot Sultāna ģimenei – tad, kad Tīra uzrakstot par savu vajadzību. Sanitai arī viņa reizēm uzraksta: “Atved drēbes”, “Mums vajag apavus”, “Atved vēl drēbes”, “Vajag skolas somu”…
Sākumā šīs lakoniskās prasības kaitināja – ar kādām tiesībām šī svešiniece mums kaut ko prasa? No kura laika viņus apgādāt ir mūsu pienākums? Tad izdomājām – gan jau pie vainas tā pati angļu valodas nezināšana un “Google translate” izmantošana. Gan jau arābu valodā tas skan mīkstāk un pieklājīgāk. Tā izdomājām un pēc pāris mēnešiem piekrāvām vēl divus maisus ar visu ko sadzīvei vajadzīgu – ar citu prombraucēju atstātu gultas veļu, dvieļiem un drēbēm, traukiem un sporta apaviem, lietotām bērnu mantām un pārtiku, un tirgū pirktām ļoti lielām čībām. Pārdevējs teica – tik lielu pēdu nevienam neesot, nepērkot, tāpēc tik lētas.
Šoreiz Sultāns uz tikšanos krustcelēs ieradās Elionoras minētajā pledā, lai gan āra temperatūra tuvojās vasarīgajai. Atbalstījies pret krietni nobružātas un sānos sabuktētas “Hondas” jumta stūri, paslēpies zem noļukušas platmales, viņš izskatījās staltāks un mundrāks. Tie nedaudzie soļi līdz mūsu automašīnai gan izskatījās tikpat neveikli un sāpju pilni, tāpēc uzreiz ievēroju, ka vīrieša pēdas ietītas vienkāršos autos. Kaut nu viņam derētu mūsu pirktās čības!
Turpat uz vietas Sultāns atteicās tās uzlaikot, un es viņu sapratu – kā gan lai noritina tos lielos un putekļainos auduma gabalus? Un tad vēl – kas zem tiem apakšā… Iespiedis īpaši pasniegto sainīti padusē, prātīgi stiepdams abus smagos maisus, zemu klanīdamies, Sultāns virzījās uz savas mašīnas pusi.
Pēc nedēļas meita saņēma vēstuli no Tīras: “Atved bērnu auto sēdeklīti. Divus.”
Šī vēstule mums atkal izraisīja pārdomu vētru, jo – lieku mums nebija un tik drīz arī nebūs. Vai šī Tīras vajadzība nozīmētu, ka tieši mums tas jānopērk? Divi…
Izlēmām atbildēt īsi un godīgi: “Nav.” Kā nekā tā tomēr nav pirmās nepieciešamības prece: ja grib vizināties, lai nopērk paši.
Laikam jau tāpat bija atbildējušas arī tās citas divas ģimenes, kurām atvases vēl nebija izaugušas no bērnu sēdeklīšu vecuma, jo pēc divām nedēļām Tīra vēlreiz atsūtīja šo pašu vajadzību. Un tad vēl pēc divām… Vai viņa nav kļuvusi mazliet nekaunīga?
Tajā pašā laikā jau apsvērām domu pameklēt viņai kādu lietotu autosēdeklīti – internetā bieži manāmi pārdošanas sludinājumi, bet – Tīras vajadzība apklusa... Patiesībā – ir apklusušas visas viņas vajadzības. Tikai nesen aptvērām: nu jau pusgadu no viņas nav nekādas ziņas. Arī Elionora nezinot, kas noticis ar Sultāna ģimeni. Par to, ka viņš būtu miris, ziņu nav, tātad visdrīzāk – atkal mainījuši dzīvesvietu. Varbūt uz citu apgabalu Kiprā, varbūt devušies uz Vāciju, kur nokļūt sapņojuši abi vecākie dēli. Īpaši meklēt viņus interese nevienam nav radusies, jo pat Elionora saka: “Te nākuši, te gājuši… Tādus klaidoņu ceļus uzsākuši.”
Sultāna vārds mūsu dzīvē gan nekur nav pazudis – mazdēla klasē šajā rudenī mācības uzsācis cits Sultāns, kuram uzrunā tiek lietots arī otrs vārds – Samirs. Tā nu pārdienas dzirdam: “Sultāns Samirs kaujas. Sultāns Samirs kliedz uz skolotāju. Sultāns Samirs nedraudzējas...”
Klausos šos mazdēla stāstus, bet acu priekšā vecā Sultāna kolorītais tēls, un gribot negribot iedomājos: “Nez, vai tās lielās čības viņam tomēr derēja?”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sultāns

Kategorijas