Godprātīgi pilda doto zvērestu

2021. gada 17. novembris 00:00

1246

“Patriotismu izjūtu ne tikai novembrī, kad ir Lāčplēša diena un Latvijas dzimšanas diena. Viss jau sākas ģimenē. Vecāki mani jau no mazotnes ir audzinājuši, ka svarīga ir savstarpējā cieņa, atbildība pret mūsu zemi, un to vienmēr esmu ņēmis vērā. Arī savu dēlu Jāni, kuram tagad ir viens gadiņš un viens mēnesis, audzinu un audzināšu par savas valsts patriotu, jo viss sākas ģimenē. Katru gadu kopā ar vecākiem 11.novembrī laukos Daukstēs savā mājas pagalmā iededzam sveces, pieminot vēstures notikumus un veltot degošās sveču liesmas drosmīgajiem cīnītājiem, kuriem mums ir jāpasakās par iespēju dzīvot brīvā Latvijā. Savukārt 18.novembrī mēs visi ģimenes lokā sanākam kopā pie svētku galda. Lauku mājas pagalmā mums plīvo sarkanbaltasarkanais Latvijas karogs. Esam izgatavojuši savu mastu, kur uzvelkam Latvijas karogu, un papildus ir vēl viens karogs pie mājas. Es kā Latvijas pilsonis dodu savu ieguldījumu, dienot bruņotajos spēkos un arī popularizējot tos ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. Dzīvojot Latvijā, novērtējot tās skaisto un patiešām unikālo dabu, dzīvnieku pasauli, visu, kas mums ir,” saka Einārs Kuprovskis.
Dienests neizsit no komforta zonas
Stāsts par to, kā Einārs nokļuva bruņotajos spēkos, ir ar humora pieskārienu. Izrādās, tas ir bijis derību rezultāts ar draugiem, vai Einārs spētu dienēt armijā, vai varētu izturēt jaunkareivja kursu Alūksnē. “Tikko biju absolvējis Rīgas tehnisko koledžu un ieguvis mēbeļu galdnieka profesiju, un tad sekoja šīs derības ar draugiem – varētu vai ne izturēt bruņotajos spēkos. Jau skolas laikā veidoju dzimtas koku, kur uzzināju par senču saistību ar militāro vēsturi – tas nebija aizmirsies un deva iedvesmu. Turklāt mans vectēvs Visvaldis, kurš ir bijis izsūtīts uz Sibīriju, daudz stāstīja par savām dienesta gaitām, arī iedvesmojot izvēlēties militāro karjeru,” atminas Einārs.
Viņam joprojām spilgti atmiņā 2013.gada 7.oktobris, kad uzsāka jaunkareivja kursu Alūksnē. “Man tas pat nešķita nekas tāds pārāk jauns, nezināms vai ārkārtējs, jo es kā mednieks un makšķernieks jau biju izbaudījis būšanu mežā, dabā, un man tas nesagādā nekādas grūtības, drīzāk uzlādē un dod enerģiju. Tas mani neizsit no komforta zonas, kā varbūt citus,” stāsta Einārs.
Sekmīgi absolvējot jaunkareivja kursu Alūksnē, viņš nokļuva Ādažos tā brīža 1. kājnieku bataljona 2. kājnieku rotā, kuras nosaukums bija “Vilku rota”. Viņaprāt, šī rota ir viena no labākajām bruņotajos spēkos. “Par šo 2. kājnieku rotu dzirdam gan te, Latvijā, gan arī ārpus Latvijas,” uzsver Einārs.
Ģimenes apstākļu dēļ pēc dienesta 2. kājnieku rotā Einārs mainīja dienesta vietu uz Zemessardzes 25. kājnieku bataljonu Gulbenē, taču ne kā zemessargs, bet gan profesionālā dienesta karavīrs. “Mainot dienesta vietu, protams, jārēķinās ar jauniem izaicinājumiem, kā jau jebkurā darbā. Atnākot ir jauni dienesta pienākumi, bet darot viss aiziet un ieiet ritmā. Šeit esmu ieguvis arī instruktora pirmo dienesta pakāpi. Esmu kaprālis. Pēc kaprāļa kursa veiksmīgas absolvēšanas nokļuvu kaujas komandiera kursā, kuru absolvēju kā labākais kursants. Tas bija šajā vasarā,” par sevi stāsta Einārs.
Varam justies droši
Lai arī sākotnēji, kā Einārs pats saka, viņam bija daudz darba piedāvājumu saistībā ar mēbeļu galdniecību, viņš izšķiroties pamēģināt savus spēkus dienestā, sapratis, ka var būt tikai ieguvējs. Un tā tas arī ir. Par to viņš ir pārliecināts. “Aizgāju un iepatikās. Nu jau astoņi gadi dienestā. Dienu ne tikai savas iekšējās pārliecības dēļ. Tiklīdz ieguvu instruktora pakāpi, man mainījās skats uz dienestu, jo tā ir vēl lielāka atbildība, jārūpējas arī par citiem. Un iekšējais dzinulis man ir mana ģimene, dēls, vecāki, šī zeme,” uzsver Einārs.
Viņš zina, ka karavīram vienmēr jābūt gatavam aizstāvēt savu valsti. Un tas ir 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā. “Runājot par “X stundu”, dod, Dievs, lai mums tāda nepienāk! Bet, ja pienāktu, es klausītu komandiera pavēlēm, un to darīšu tieši tā, kā ir minēts zvērestā – bez ierunām, netaupot spēkus, veselību, dzīvību. Es ceru, ka visi vajadzības gadījumā būs spējīgi izdarīt to, ko ir teikuši zvērestā, un nebūs tādu, kas baidās un aizmūk,” saka Einārs un tajā pašā laikā, liekot roku uz sirds, apgalvo, ka mēs Latvijā varam justies ļoti droši. “Lai arī mūsu armija nav liela, mums ir arī sabiedrotie. Esam NATO dalībvalsts. Ir savi papildspēki. Mēs iesim tur, kur Tēvu zeme sauks, – šis ir 25. kājnieku bataljona sauklis jeb devīze,” saka Einārs.
Viņš stāsta, lai arī Latvija ir maza valsts, mūsu bruņotos spēkus pazīst ne tikai Latvijā, bet arī ārpus Latvijas. “Latvijas karavīrs ir ne tikai tas, kurš māk skriet pa mežu un šaut, karavīri rāda piemēru sabiedrībai, sniedz atbalstu vietējām iestādēm. Piemēram, Gulbenē 25. kājnieku bataljons sniedz atbalstu Valsts policijai, pašvaldības iestādēm,” stāsta Einārs.
Pagājušajā ziemā, kad ārā bija mīnus 16 grādi, viņš, dodoties savās gaitās, ceļa malā pamanījis kādu gulošu vīru. Ne mirkli neminstinoties, viņš apstājies, pārliecinājies, kas gulošajam kaiš, sapratis, ka vīram nav pat cimdu tādā aukstumā! Einārs nogādāja šo cilvēku mājās, kas atradās vairāk nekā 15 kilometru attālumā uz citu pusi no Eināra maršruta. “Šādās situācijās, pat nenāk prātā šaubīties – vienkārši ir jārīkojas, lai palīdzētu,” uzsver Einārs un saka, ka pati karavīra būtība ir sargāt savu tēvzemi un tautu, un tam vajadzētu būt par dzinuli visiem karavīriem. “Mans dzinulis ir arī iepriekšējo vienību devīzes: “Vienotībā ir spēks”, “Pirmais starp līdzīgiem”. Armija ir vieta, kur māca vienotību, sastrādāšanos, komandas darbu un ne tikai, armijā iemāca arī savstarpējo cieņu citam pret citu un līdzvērtību,” saka Einārs.
Piedalās starptautiskajās mācībās
Viņš cer, ka varbūt būs iespēja kādreiz piedalīties miera uzturēšanas misijās, bet līdz šim viņš diezgan bieži ir piedalījies starptautiskajās mācībās Igaunijā, Lietuvā, Lielbritānijā un Vācijā, kas ir lieliska pieredze. Visspilgtāk atmiņā Eināram ir palikušas mācības Lielbritānijā. “Tās bija lieliski organizētas mācības, kuras bija arī aizraujošas. Ir interesanti redzēt, kā viņi dzīvo, strādā savā militārajā jomā. Lielbritānijā man bija iespēja uzkāpt uz miljardu vērta armijas kuģa. Tas ir viens no dārgākajiem kuģiem pasaulē – bija iespaidīgi! Tikko nesen biju arī mācībās Igaunijā, kur arī guvu vērtīgu pieredzi,” saka Einārs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Godprātīgi pilda doto zvērestu

Kategorijas