Vērtē mūža graudu ražu

2021. gada 17. novembris 00:00

1074

Starp trim pašvaldības augstākā apbalvojuma – Goda diploma – saņēmējiem ir Beļavas pagasta zemnieku saimniecības “Rožkalni” saimnieki Ilona un Eventijs Vītoli.

“Lai arī kur tiek pasniegts, apbalvojums ir pagodinājums, kas raisa emocijas, prieku par paveiktā atzinīgu vērtējumu. Abi ar vīru visu mūžu esam strādājuši, attīstot saimniecību, izdodot grāmatas un veicinot novada kultūrvēsturiskā mantojuma popularizēšanu,” atzīst I.Vītola.
Viņa pati ir vairākus cilvēkus izvirzījusi apbalvošanai ar Triju Zvaigžņu ordeni un jūtas gandarīta, ka tie ir saņemti. “Apbalvojuma saņemšana valsts svētku laikā raisa īpašas izjūtas. Tas ir līdzīgi kā dzimšanas dienā, kad saņem ziedus un apsveikumus. Arī apbalvojums ir sava veida dāvana,” vērtē Ilona. Līdz ar Goda diplomu saņem nozīmīti, kas piespraužama pie apģērba kā apliecinājums.
Pamats – žurnālista skatījums un vērtējums

Apbalvojums ir Vītolu ģimenes uzņēmumam – zemnieku saimniecībai “Rožkalni”, kas izveidota gandrīz pirms 30 gadiem. “Visos darbos esam kopā ar vīru. Saprotamies bez vārdiem un jūtam savstarpēju uzticēšanos, tik vajadzīgo atbalstu, ja neveicas. Kad uzsākām savu biznesu, nebijām ne lauksaimnieki, ne izdevējdarbības speciālisti. Protams, divu tik atšķirīgu darbības veidu izvēle ir reti sastopama, bet mums tās apvienot ir izdevies veiksmīgi,” secina I.Vītola.

Ģimene uz laukiem pārcēlās 1991.gadā. Ilona ir pārliecināta – radošam cilvēkam pilsētas dzīvokļa sienās ir grūti dzīvot. “Ja nav saskares ar dabu, var zaudēt savu radošo potenciālu. Tas, ka rakstu un izdodu grāmatas, protams ir saistīts ar manu pirmo darbavietu – laikraksta “Dzirkstele” redakciju. Acīmredzot šī it kā sākotnēji ne sevišķi lolotā profesija bija likteņa lemta,” viņa secina.

Protams, jautājums, kādu profesiju apgūt, bija aktuāls vidusskolā. Ilonas sapnis bija kļūt par ainavu arhitekti, bet tolaik Lauksaimniecības akadēmijā tādus speciālistus negatavoja. Jauniete bija aizrāvusies ar medicīnu, darbojoties skolas sanitārajā pulciņā. Tomēr arī šo ceļu Ilona neizvēlējās. “Universitātē pirmo gadu uzņēma žurnālistus, tāpēc izlēmu studēt šo profesiju. Rakstīšana man padevās labi, sacerēju arī dzejoļus. Lai gan bija liels studentu konkurss, tiku uzņemta. Tiesa, tolaik žurnālistika bija citāda,” stāsta I.Vītola. Tagad viņa novērtē, ka tieši darbs redakcijā bija liels ieguvums, jo tā bija inteliģenta un daudzpusīgu interešu vide. No vecākajiem kolēģiem viņa daudz mācījās.

Vēl joprojām Ilona jūtas kā žurnāliste, jo katru situāciju vērtē analītiski. “Uz visu skatos it kā no malas – tā esmu mācījusies žurnālistes darbā, kurā Ir svarīgi censties saskatīt to, kas nav acīm redzams, kas netiek pateikts aizspriedumu vai atšķirīgu uzskatu dēļ. Protams, man ir savs viedoklis, bet esmu jau tajā vecumā, kad vērtēju, vai to par katru cenu paust,” salīdzina Ilona.

Kas viņai jaunībā likās pats par sevi saprotams, tagad daudziem šķiet kā jauns atklājums. “Daudziem pietrūkst intereses izzināt un izpētīt, lai saprastu, kā rast labāko risinājumu. Acīmredzot nav vajadzības vai arī apstākļi nespiež, tāpēc izvēlas vieglāko – imitēt darbību, neko nedarot pēc būtības,” spriež I.Vītola.

Aitkopība ir labs atbalsts “pensiju fondam”

“Rožkalnos” ir viens no lielākajiem aitu ganāmpulkiem Latvijā – 297 aitas. Tiekoties ar Ilonu ārpus saimniecības, grūti iztēloties, ka viņa divatā ar vīru spēj tikt ar visu galā. Saimniece pati rūpējas ne tikai par aitu veselību un atnešanos, bet arī palīdz nākt pasaulē jēriņiem. “Man ir tāda fotogrāfija, kurā ar manikirētiem nagiem un "špricēm" darbojos ar aitām,” jokojot viņa min pierādījumu. Labi, ka pašiem aitas nav jācērp, jo tad gan vajadzētu atteikties no to audzēšanas. “Man patīk strādāt ar dzīvām radībām – tas ir interesanti. Mana pieredze ļauj paredzēt, kura aitu māte pieņems jaundzimušo jēriņu un ar kuru būs problēmas. Iespējams, palīdz sievietes instinkts,” secina saimniece.
Lai nozare būtu rentabla, ganāmpulkā jābūt vismaz 400 aitu mātēm. Tas nozīmē, ka līdzšinējā aitu audzēšana ir vien papildinājums Vītolu "pensiju fondam", kā to dēvē abi pensionāri. Ilona spriež, ka aitkopība lielu darbu neprasa. Tiesa, ir nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, lai iespējami maz būtu roku darba.

Atklāj novadam nozīmīgus cilvēkus un faktus

Izdevniecība ir Vītolu ģimenes bizness un aizraušanās. Gulbenē bija veca tipogrāfija, kurā savulaik drukāja arī “Dzirksteli”. Vītoli to privatizēja. “Pirmo gadu strādājām ar linotipu, izmantojot svina salikumu, bet pēc tam pārgājām uz ofseta iespiešanu. Pamazām iegādājāmies jaunas iespiedmašīnas, lai varētu izpildīt dažāda veida pasūtījumus,” pirmsākumus atceras izdevniecĪbas vadītāja.
Tiesa, iespieddarbi bija nelielās tirāžās – pagastu avīzes 300 līdz 500 eksemplāros. Tomēr pirms gadu mijas bija jāstrādā gandrīz diennakti, lai visas avīzes samaketētu un iespiestu. Kad tika izteikts ierosinājums iespiest grāmatas, Ilona iebilda: tikai ne to!
“Ir teiciens: nekad nesaki nekad. Tā arī notika – pamazām sākām iespiest grāmatas, turklāt arī cietos vākos,” saka I.Vītola. Ja tagad vienuviet saliktu visas Vītola izdevniecībā iespiestās grāmatas (apmēram 20 grāmatas gadā), būtu iespaidīga bibliotēka. Starp tām īpaša vieta ir jauno dzejnieku kopkrājumiem “Autogrāfs”, kas tiek izdoti reizi piecos gados. Izdevēja priecājas par katru autoru, atzinīgi vērtējot jaunos talantus. Ilona arī pati raksta un veido grāmatas. Viņa apkopojusi politiski represēto stāstus, materiālus par Gulbenes vidusskolu, atklājusi unikālo stāstu par vienas izrādes “Skroderdienas Silmačos” 25 gadu atceri Druvienā. “Esmu izdevusi daudzas grāmatas mūsu novadam. Pati esmu rakstījusi par dažādām kultūras norisēm. Šīs grāmatas paliek novada vēsturē. Ir skaisti, ka tik daudzi raksta!” ir gandarīta I.Vītola. Pašlaik izdošanai tiek gatavota arī pašas dzejas grāmata.

Vēlas pilnasinīgi izdzīvot ik dienu

Ilona atzīst, ka ir jādzīvo šodien – šeit un tagad. Nevar visu laiku tikai strādāt un strādāt, arvien atliekot laiku sev un atpūtai. “Tāds brīdis, kad varēs sākt dzīvot, var arī nepienākt,” domā I.Vītola. Vai pašai izdodas? “Reizēm,” smejoties secina Ilona. “Noliekam visu malā un kopā ar vīru ļaujamies atelpai. Ir jāvelta laiks ģimenei un sev, lai dzīve nekļūtu vienpusīga,” ir pārliecināta viņa. “Mums ar vīru ļoti saskan. Nekad neesam strīdējušies. Kopā peldamies ezerā, kas ir tepat pie mājas. Braucam uz radu svinībām, ceļojumos, dodamies uz pasākumiem saistībā ar darbu,” norāda Ilona. Kad pērn bija kāzu jubileja, tā tika svinēta Smiltenes novada viesu namā. “Var, protams, labi justies mājās, bet tas nav tā. Ja jau kur kopā aizbrauc, tad tas īpaši paliek atmiņā,” pauž viņa.

Kas ikdienā var radīt svētku sajūtu, prieku? Ilonai tā ir pašdisciplīna. “Ja negribas neko vai ir grūti, tas nozīmē, ka kaut kas ir jādara, lai tā nebūtu. Ir jāsper kaut viens solis. Ja to izdari, tad ieraugi kaut ko citu, varbūt ārā pa logu redzi sauli. Līdz ar to mainās domas un esi spējīgs rīkoties, lai rastos prieks,” skaidro Ilona.

Tagad daudziem ir iestājies šoks, jo ierastā dzīve ir sabrukusi. Ir jāatrod, ar ko aizpildīt iztrūkstošo. Viņai nav grūti to izdarīt, jo viss turpinās. Zvana autori, lai vienotos par grāmatu izdošanu, jāsagādā viss nepieciešamais, lai drukātu.

“Šogad man ir trīs skaisti ieguvumi: antikvariātā iegādājos lielu, senlaicīgu pulksteni, kas sit stundas. Tas ienesīs dzīvību mājās. Mums ir jauns vācu aitu šķirnes suns, kas strauji aug, tāpēc svētdienās kopā apmeklējam suņu skolu. Ezerā ir uztaisīta laipa, kas noder gan laivu piestātnei, gan dodoties peldēt. Tas nozīmē, ka ir īstenots ilgi lolots sapnis,” prieku neslēpj Ilona.

Viņa vienmēr vairāk redz to, kas vēl jādara. Kad kaut kur brauc, nereti jūsmo, cik skaista vieta. “Dēls brīnās, ko es tur saskatu, ja viss ir krūmiem aizaudzis. Atspēkoju, ka vajag skatīties uz debespusēm, uz lielajiem kokiem un iztēloties, kāda tur varētu būt skaista apkārtne,” skaidro Ilona. Tomēr mājas nosaukums “Rožkalni” saimniecei šķiet pārāk pretenciozs, jo viņai nekad nav tik daudz laika un iespēju, lai tur tiešām būtu rožu kalni. Tas gan nenozīmē, ka kādreiz te nevarētu būt arī rožu dārzs.
-

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vērtē mūža graudu ražu

Kategorijas