Mana bibliotēka ir mani draugi

2021. gada 17. novembris 00:00

1142

Novadniecei Karīnai Šternai ir 23 gadi. No tiem pēdējie aizvadīti Rīgā, pabeigtas studijas Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātē, lai arī pašai tas ir liels pārsteigums, jo vēl pusaudzes gados galvaspilsēta likusies par lielu tādam mazam cilvēkam kā viņa.
Tomēr, uzaugot dzimtajā Galgauskā, Karīna iemācījusies arī sapņot lielus sapņus. Nupat viens no tiem kā otrs pārsteigums īstenojies īstajā dzīvē. Viņa starp daudziem citiem talantiem ir pamanīta kā jaunā literāte un iekļuvusi jauno rakstnieku konkursa finālā. Ar aizturētu elpu Karīna gaida 22. novembri, kad uzzinās, vai viņas pirmā romāna “Jūras granātābols” manuskripts tiks izdots kā īsta grāmata.

Mājas – patiesā azote

“Es uzaugu Galgauskā ar bezrūpīgām vasaras peldēm dīķī, pēršanos svētdienās pirtī un, protams, ar dzīvniekiem, un nebeidzamo darbu sarakstu, kā jau laukos dzīvojot. Tas viss veidoja neaizmirstamu, notikumiem bagātu bērnību,” stāsta Karīna.
Viņa ir jaunākā no sešiem bērniem. Šobrīd Galgauskā dzimtajās mājās dzīvo vien viņas dvīņubrālis un turpat blakus – māsa. “Mamma jau ilgāku laiku ir ārzemēs. Atceros reizi, kad biju aizbraukusi uz mājām, un tās bija ar tādu tukšuma sajūtu! Es savai mammai patiesībā esmu pateicīga par viņas stingrību bērnībā, jo tas norūdīja manu raksturu un palīdzēja kļūt par to, kas šobrīd esmu. Gaidām, kad mamma atgriezīsies no ārzemēm. Man mājas vispār ir ļoti vajadzīgas – tā ir mana patiesā azote. Arī laukus vajag, tāpēc regulāri atbraucu uz Galgausku,” saka Karīna.

Viņa vienmēr sevi atceras rakstot. Pusaudzes gados tā bijusi dienasgrāmata, vēlāk savas domas un uzskatus mācījusies noformulēt daudzās sarakstēs ar vēstuļdraugiem. “Man viņu bija daudz. Sarakstījāmies gan ar roku rakstītajās vēstulēs, gan e-pastos. Bija tāds "Ask.fm", kur arī aizsākās apjomīgāki teksti, tur bija sarunas par dzīvi, dažādu viedokļu apmaiņas, un es iemīlēju šo dalīšanos. Man ļoti patīk, piemēram, kaut ko izlasīt un tad dalīties, pretī saņemot ieteikumus. Sapratu, ka ļoti svarīgi ir veidot vārdu krājumu, jo tieši tas palīdz izteikties un saprast otru. Ja nevari precīzi izteikties, tevi jau nesapratīs, bet kā tu vari dzīvot pasaulē, kur tevi nesaprot?” domā Karīna.

Visi esam uzvarētāji

Līdz 1. aprīlim Lasīšanas veicināšanas projekts “Bibliotēka” bija izsludinājis pieteikšanos jauno rakstnieku romānu konkursam. Labākā romāna manuskripta autoram tiek solīta galvenā balva – finansiāls atbalsts pirmā romāna izdošanai. Izsludināto konkursu Karīna uztvērusi kā zīmi, jo gadiem sevī nēsājusi ieplānoto grāmatas stāstu.

“Sapratu, ka jau sen esmu gribējusi sākt to rakstīt, man ir bijuši uzmetumi, bet nekad neesmu tam pieķērusies nopietni. Šis konkurss ielika mani rāmjos ar termiņu un saviem noteikumiem. Tomēr es pieteicos pēdējā dienā, jo līdz galam nebiju pārliecināta, lai arī sapratu, ka ir muļķīgi dzīvot ar stāstu sevī, to tomēr beigās "nepiedzemdējot",” atzīst Karīna.

Viņa manuskriptu uzrakstīja, iesniedza un bija ļoti pārsteigta, ka žūrija to tik atzinīgi novērtēja. Karīna atklāj, ka bija ļoti cerējusi tikt desmitniekā vai vismaz saņemt kvalitatīvu atgriezenisko saikni par to, kas paveikts. Viņa saka: “Līdz galam vēl neesmu noticējusi, ka esmu iekļuvusi trijniekā." Karīna ir aprunājusies arī ar pārējiem diviem finālistiem un sapratusi, ka tie savus darbus jau rakstījuši un spodrinājuši ilgu laiku. Viņa savukārt ar šo “Jūras granātābola” stāstu ir “ilgi dzīvojusi sevī, bet uzrakstījusi vienā mirklī”.

No visiem iesniegtajiem darbiem īpaša žūrijas komisija izvēlējās trīs labākos, kuri nu nodoti vairākiem redaktoriem galīgā lēmuma pieņemšanai. Neņemot vērā to, kurš 22. novembrī iegūs tiesības izdot grāmatu, Karīna saka, ka “jūtas jau uzvarētāja”. “Es domāju, ka mēs visi, kas iesniedzām savus darbus, tādi esam savas uzdrīkstēšanās dēļ, jo tas patiešām nav viegli. Nezinu, kāds būs rezultāts, bet ticu, ka tas jebkurā gadījumā ietekmēs manu turpmāko rakstīšanas procesu un potenciālos mērķus, kurus īstenot. Ja tev ko labu pasaka tava mīlošā ģimene, tas ir viens, bet pilnīgi kaut kas cits, ja šādu vērtējumu iedot neatkarīga žūrija. Tas tiešām ir solis augstāk,” ir pārliecināta jaunā literāte.

Drosme runāt par ciešanām

Kas ir “Jūras granātābols”? Karīna noslēpumaini saka, ka būtu interesanti dzirdēt no lasītājiem versijas par to, ko viņi sapratuši pēc romāna izlasīšanas. “Tajā tas gan ir pateikts, bet droši vien attiecībā uz to varētu būt paraloģiska domāšana, jo varbūt gan tā, gan tā. Par to nav vienas atbildes. Stāsts ir par ciešanām, mīlestību, attiecībām un piedošanu. Viss ir par un ap galveno varoni Kamēliju, viņas jūtām, emocijām un domām. Dažādi notikumi ietekmē viņas attīstību un to, ko viņa domā. Ticu, ka cilvēki tiecas pēc gaismas, bet tajā nav morāles, un tikai tad, kad iepazīstam ciešanas un nonākam dzelmes tumšākajos stūros, mēs spējam saprast to, kas paši esam,” ieskicē Karīna.

Viņa nevēlas ielikt rāmjos savu romāna vēstījumu, bet ļauj katram lasītājam izlobīt savu domu. Tāpat viņa atklāj, ka arī meitene 23 gadu vecumā var uzdrīkstēties runāt par ciešanām, lai arī daudziem tas var šķist par agru. “Esmu piedzīvojusi ļoti daudz gan attiecību, gan mācību un karjeras jomā. Tas viss kopā veido arī manu pieredzi. Šobrīd es pat priecājos, ka esmu uzaugusi ne tik vienkāršos apstākļos. Liekas, ja uzaudz vidē, kur komforts celts reliģijas godā, nekas labs nevar būt. Jāsaprot, ka tikai caur grūtībām tu nonāc pie dzīves patiesības. Laimi var sasniegt un iepazīt, ja esi sastapis arī nelaimi. Tomēr romānā ir arī ļoti daudz dzīvesprieka un humora, kā arī balanss starp slikto un labo,” saka Karīna.

Rakstot nemāk apstāties

Jaunā literāte uzskata, ka šodien ir jāraksta darbi ar saturu, kas pilnveido un ļauj lasītājiem iepazīt sevi un pasauli. Nesen viņa atklājusi franču zinātniskās fantastikas autora Verbēra Bernāra daiļraidi, kas atstājusi dziļu ietekmi uz viņu.
“Viņš izteicies, ka literatūrā vairs nav izgudrotāju, bet visi piekopj vienu stilu un formu un vairs nav stāstu. Arī es, daudz lasot citas grāmatas, esmu sapratusi, ka, jā, ir autors un ir viņa izkopts rakstīšanas veids, bet beigās bieži paša stāsta nav. Tu grāmatu paņem un dzer kā saldu, garšīgu tēju līdz beigām un paskaties, ka tur joprojām ir šī saldā tēja, tomēr, nonākot pie beigām, tavai krūzei vajadzētu būt tukšai. Ir jābūt punktam, ka stāsts ir beidzies.”
Viena no Karīnas lielākajām autoritātēm literatūras pasaulē ir Fjodors Dostojevskis. “Viņš ir izcils! Viņam ir tik psiholoģiski smagas grāmatas! Man parasti ir tā, ka lasu vairākas grāmatas reizē. Ar Dostojevski tas nav iespējams. Gada sākumā, kad man bija daudz laika, pārlasīju viņa “Noziegumu un sodu”. Kad lasi šo autoru, cita pasaule neeksistē. Es viņu patiešām apbrīnoju! Man patīk, kā viņš raksta, ja nevari iekarot sevi un savu galvu, tu neiekarosi pasauli.”
Šobrīd Karīna lasa izdevniecības “Dienas Grāmata” sērijas “Es esmu...” ceturto darbu – Andra Akmentiņa romānu “Meklējot Ezeriņu”. “Es varu lasīt visa žanra grāmatas, sākot no šausmu literatūras Stīvena Kinga krājumiem līdz Agatas Kristi detektīvromāniem vai kam sentimentālam un maigam. Man ir ļoti paveicies ar draugiem. Nav bieži pat jāiet uz bibliotēku – mana bibliotēka ir mani draugi. Arī tagad daudzas draugu grāmatas stāv rindā, lai tās izlasu,” saka Karīna.
Tieši tāpat kā lasīšanai, arī rakstīšanai, izrādās, nevajag īpašu atmosfēru. Pirms konkursā iesniegtā manuskripta viņa diendienā atradusi brīžus savu domu izklāstiem, arī vēl nepublicētai dzejai. “Tomēr, kad sapratu, ka rakstīšu šo grāmatu, likās, ka nu gan būs vajadzīga īpašā atmosfēra, sveces un kārtība. Sakārtoju visu māju, izpulēju, likās – īstā rakstīšanas diena ir klāt. Tomēr rakstīt sāku pēc divām nedēļām, kad atkal bija sakrājies dzīvokļa parastais ikdienas haoss. Tad arī viss notika. Sapratu, ka jābūt tādam, kāds esi – ar to, kas ir apkārt. Kad piesēžos, es varu rakstīt līdz vakaram un vēl naktī. Nemāku apstāties vai pateikt sev, ka ir jāaiziet paēst. Kad esmu tajā procesā iekšā, nevaru izkāpt ārā,” saka Karīna.

Uzziņai
Autori un darbi, kuri izvirzīti Jauno rakstnieku konkursa finālam:
● Hroms “Mūsu klases aizlidojums”,
● Karīna Šterna “Jūras granātābols”,
● Toms Deimonds Barvidis “Zaļā Dzīle”.
22. novembrī uzzināsim, kurš no trim jaunajiem literātiem iegūs 3000 eiro sava pirmā romāna izdošanai, apmaksātu publicitāti projektā “Bibliotēka”, kā arī iespēju vienu kalendāro mēnesi pavadīt Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mana bibliotēka ir mani draugi

Kategorijas