Rakstītāja

2021. gada 23. novembris 00:00

Smuidru atcerējos pavisam nejauši – kad, pāršķirot kalendārā lapas, skatiens apstājās pie viņas vārda. Patiesībā, viņu aizmirst nav iespējams, jo meitene ar savu stāju un īpatno apģērbu atmiņā palikusi jau no skolas gadiem. Allaž taisnu muguru, augstu paceltu zodu, it kā smagā, biezā gredzenā savītā bize pakausim liktu nosvērties uz mugurpusi, bālu sejas ādu un tāpēc viegli pamanāmiem, retiem vasarraibumiem, allaž saburzītiem, lai gan labi redzams – “faltētiem” svārkiem, baltā linu blūzē, kurai izrakstīti piedurkņu gali un krāga, un neiztrūkstošu sudraba saktiņu augšējās pogas vietā. Šo saktiņu atceros itin labi, jo reiz tās dzintara acs bija izkritusi un vesels bars skolas meiteņu līkņāja gar skolas stūri, meklējot izkritušo dārgumu.
Īsu laiku Smuidra dejoja tautas deju kolektīvā, pareizāk gan būtu teikt – nāca uz mēģinājumiem un centās turēt līdzi ritmam. Pasniedzēja sākumā iecietīgi izturējās pret viņas iedzimto lēnīgumu un stīvo muguru, bet, kad Smuidras dēļ vēl un vēlreiz nācās atkārtot kādas straujākas dejas fragmentu, kāds no puišiem atļāvās pasmiet skaļāk:
– Tai jau lācis uz auss uzkāpis! Bezcers!
Meiteni tas, protams, sāpināja, viņa steidzīgi patvērās aizkulisēs, un es – viņai pakaļ. Iespējams, tāpēc mēs satuvinājāmies, vismaz tik daudz, lai es uz visiem laikiem atcerētos viņas dzimtas stāstu – sūrā darbā izrakstītu audeklu, kurā nozīmīgu vietu ieņem lini, sākot no to audzēšanas līdz pat valkāšanai.
Atceros Smuidras sajūsmu par tām saules pielietajām rīta stundām, kad bērnībā kopā ar vecomāti Rotu, rasā sabristām kājām, abas stāvējušas paprāva piemājas lauka malā, kas zaigojis visu nokrāsu zilajos toņos – no bāliem līdz pat violetiem. Vecāmāte tad klusībā sapņojusi: ja vien tagad būtu iespējams, viņa gribētu sev noaust tādu nokrāsu audeklu un tad gan meitai, gan mazmeitai pašūt skaistas kleitas… Ja vien – viss, kas jaunībā izcīnīts, sen nebūtu izbijis… Vienīgi vectēvs spītīgi turējies pie ieraduma vēl arvien izaudzēt kādu vezumu linu – ja nu tur, valdības augšējos krēslos, kāds attopas, ka reiz Latvijā bija tāda populāra kultūra kā lini, tad viņam būšot ar ko palepoties... Tolaik Smuidra mācījusies otrajā klasē, tāpēc no pieaugušo sarunām daudz ko nesapratusi.
Cik vien meitene sevi atcerējās, viņas skapī allaž bijušas tikai kokvilnas, linu un vilnas drēbes.
– Nekādas sintētikas, – daudzinājusi viņas māte un vecāmāte. – Tā kaitīga veselībai!
Vien šie divi vārdi – monomēri un polimerizācija – jau izklausoties neveselīgi! Un tad vēl poliesters un poliakrils! Ķīmiski apstrādātās sintētiskās šķiedras noteikti atstājot kaitīgu iedarbību uz ādu. Un kur tad vēl elektromagnētiskais lauks, ko veido šīs šķiedras! Tāpēc jāizvēlas tikai dabiskais materiāls. Linu, kokvilnu un vilnu valkājušas visas viņu mājās dzīvojušās sievietes – māte, mātes māsa un vecāmāte, un visas nodzīvojušas gandrīz līdz simts gadiem.
Smuidra jau sen sapratusi: nav vērts censties pierādīt, ka ne jau apģērbs, bet drīzāk gēni, uzturs un dzīvesveids nosaka dzīves ilgumu, bet viņas māte Sniedze stingri turējusies pie ģimenē sen atzītiem uzskatiem un ar lielu rūpību veidojusi meitas garderobi. Par laimi, viņa Smuidrai atstājusi izvēles iespējas, un tā par abām kopā viņas viegli atradušas vidusceļu arī strīdīgos jautājumos.
Atceros, ar kādu lepnumu Smuidra reiz rādīja senos, nobružātos ādas vākos iesietos fotoalbumus. Iespējams, ka sākums šiem ģimenē valdošajiem uzskatiem meklējams daudz agrāk, jo senajās fotogrāfijās, kas krietni pabalējušas un nodzeltējušas vēl glabājās albumos, bija redzams gan linu mārks, gan stiegro linu kātu kulstītāju pārlīkušās muguras. Sēšana, plūkšana, atpogaļošana, mērcēšana, mīstīšana, kulstīšana, sukāšana, vērpšana… Vectēvam vai drīzāk viņa tēvam acīmredzot bijis svarīgi iemūžināt šo apjomīgo darba procesu. Šķūņa kaktā vēl arvien putekļus krājot pamatīgas stelles, atpogaļošanas ķemmes, pieputējušu pakulu maisi, dažāda resnuma auklu rituļi, divi vērpjamie ratiņi, tītavas un vēl visvisādi instrumenti. Vecāmāte apgalvojusi, ka tas viss joprojām esot noderīgs un lietojams, un lepojusies ar platu grīdceliņu, ko vēl ne tik sen pati savām rokām noaudusi. Bijušas tik krāsainas linu diegu spoles, ne to vien uzmeistarotu.
Smuidrai savos astoņpadsmit gados gan bija grūti saprast, kāpēc audeklu tik svarīgi iegūt pašu rokām, ja tirdzniecībai to ražoja jau senajā Ēģiptē, nerunājot nemaz par jaunāku laiku vēsturi. Kad neizdevās veikalos atrast ko piemērotu un skatam tīkamu, māte zināja, kur nopirkt drēbi viņu kleitām, svārkiem un žaketēm un kuru šuvēju apmeklēt. Ellas tante ātri bija sapratusi Sniedzes un Smuidras vēlmes, un tieši pie viņas ar laiku bija atrodami visdažādākie linu, kokvilnas un vilnas audumi. Smuidras iecienītajiem “faltētajiem” svārkiem viņa tik prasmīgi nošuva katru ieloci, ka gludeklis tiem vairs nebija nepieciešams – dabīgo burzīgumu tas tāpat nespēja novērst, bet “faltes” nekur nepazuda, lai arī kā tās berztu. Jāatzīst, ka Smuidras mamma bija čakla gludinātāja, lai gan pati bieži izteicās:
– Ja burzīgs, tad dabīgs, un par to nav jākaunas. Veselīgs.
Smuidra ļoti mīlēja savu vecmammu Rotu. Vasaras mēnešus viņa allaž pavadījusi Latgales lauku sētā pie vecvecākiem. No vecmammas viņa apguvusi smalku rokdarbu prasmi, un tādas sarežģītas lietas, kā dubultā caurā vīle, izšūšana krustdūrienā, ar pērlītēm un lentītēm viņai bija tīrais nieks. No Rotas viņa guvusi arī priekšstatu par linu audzēšanu un apstrādi gan senatnē, gan padomju laikos, un reizēs, kad meitene smīkņājusi par vecvecāku ieinteresētību šo sarežģīto procesu veikt pašu spēkiem, izpelnījusies ne vienu vien audzinošu lekciju.
Saklausījusi Smuidras balsī ironisku toni, vecāmāte allaž uzsākusi kādu no stāstiem par linu auduma vērtību senajos laikos – sākot ar linu auduma drānu darināšanu gan ķēniņiem, gan priesteriem un beidzot ar Pētera I militāro floti, kas burāšanai izmantojusi linu audeklu. Pēdējā laikā gan arvien biežāk viņa pieminējusi faktus no Latvijas vēstures, kur arī liniem zināma nozīmīga vieta. Kā nekā agrāk tie audzēti visā Latvijas teritorijā, īpaši Latgalē, bet 1938. gadā linu eksporta ziņā Latvija pat ieņēmusi otro vietu pasaulē.
Arī Rotas tēvs bija pārņēmis ģimenes rūpalu un visus spēkus veltījis iekoptajai divdesmit hektārus lielajai linu platībai. Sākumā šī lieta viņam diži gājusi no rokas, jo viņa vecāki jau savulaik visu vajadzīgo bija iekārtojuši un sagādājuši, atlicis tikai turpināt iesākto, turklāt lini jau tādi pacietīgi augi, tie var augt netraucēti, ja vien saņem lietu, rasu un sauli. Laiku pa laikam to tāpat vajag pieskatīt un apčubināt, īstie darbi sākās tad, kad linus varēja sākt apstrādāt. Rotas tēva mājās bijis viss, lai iegūtu auklas saimniecībai un diegus audeklam, lai austu skaistus linu dvieļus un palagus, lai darinātu apģērbu visai ģimenei. Rota vēl tagad glabājot pirmo pašas rokām izgatavoto linu kleitu. Viņas pūrs bijis bagāts ar linu palagiem, krekliem un kleitām. Daļa no tiem saglabājušies līdz mūsdienām, un Smuidrai, tos taustot, atliekot vien brīnīties – kā no tāda stiebra var iznākt tik balts un gluds audekls.
Diemžēl septiņdesmitajos gados linu selekcija tikusi pārtraukta, vēlāk izbeigušās arī subsīdijas, un linu audzēšana kļuvusi neizdevīga. Cits pēc cita likvidējušies daudzi linu pārstrādes cehi, arī tas, kuram savu audzēto produkciju piegādājusi Rotas ģimene. Viss apstājies. Smagajā darbā cietušas viņas rokas un salīkusi mugura, tāpēc stāsti par šo laiku vecmammai reizumis izraisījuši sūras asaras. Ceha direktors gan viņai piedāvājis vietu šūšanas darbnīcā, un Rota ar prieku to pieņēmusi. Tā radusies iespēja ilgus gadus savām rokām izglāstīt visdažādākos linu audumus.
Rotai mājās bijusi veca “Singer” šujmašīna, tāpēc viņa vienojusies par lētu samaksu atpirkt pārpalikušos auduma atgriezumus un tirdzniecībai izbrāķēto produkciju un ģimenei tērpus šuvusi mājās. Viņas meistarīgi darinātais trīskrāsu linu auduma gabaliņu mētelis savulaik izstādīts vairākās republikas mēroga rokdarbu izstādēs un novērtēts ar dažādām balvām. No tā ar savu meistarību neatpalikušas smalkas mežģīņu galdsegas, rakstainas blūzes un dažādu fasonu kleitas. Diemžēl linu pārstrādes cehā samocītie pirksti reiz piekusuši strādāt, un tā arī sapnis par audumu dažādās zilā nokrāsās un kleitu darināšanu palicis nerealizēts.
Nedz Sniedze, nedz Smuidra ar šūšanu nebija aizrāvušās, lai gan vecmammas darinājumi šķita ļoti aicinoši. Sniedze savus linu tērpus pasūtīja pie Ellas tantes un pat nekāroja pēc kādiem īpašiem greznojumiem. Smuidra turpretim, mantojusi Rotas pirkstu veiklību, jau no ceturtās klases vietā un nevietā margojusi cauro vīli un aizrāvusies ar glezniņu izšūšanu krustdūrienā. Sākumā tās, protams, bija panaivas ziemas ainiņas, vēlāk Smuidra izdomājusi mammu pārsteigt ar viņas portreta izšuvumu. Sniedze neskopojās ar atzinības vārdiem, jo saprata, cik daudz pūļu prasījis šis gandrīz nepilnu kvadrātmetru lielais darbs, tomēr draugiem to atrādīt izvairījās.
Būdama gudra māte, viņa meitas interesi novirzīja uz latvju rakstu izzināšanu. Smuidras priekšā pavērās milzīgs un neizpētīts darbalauks: Saules zīme, Māras zīme, Austras koks, Laimas slotiņa, Auseklis, Ugunszīme, Pērkons… Tas viss šķita tik aizraujoši un maģiski! Gribējās nekavējoties ņemt audumu, izšūšanas riņķi, vecmammas loloto uzpirksteni un ķerties pie darba. Smuidra atcerējās, ka pirmo Ūsiņa zīmi uzšuvusi savas dienasgrāmatas apliekamajam vākam – lai veicina visa jaunā izdošanos un mudina uz jaunu sākumu. Nākamie mēģinājumi izdaiļojuši blūžu aproces, krādziņu stūrīšus, kabatiņu apmales. Sapratusi, kuras rakstu zīmes var apvienot, ķērusies pie nopietnākiem darbiem.
Ap to laiku, kad mēs abas satikāmies tautas deju kolektīva mēģinājumos, Smuidra jau bija apdarinājusi vismaz desmit Nīcas tautas tērpu linu blūzes un ķērusies pie novada villaines rakstu izpētes. Kā apgalvoja pati Smuidra, tieši šis veikums deju kolektīva vadītāju pamudinājis meiteni aicināt pašai izlocīt kājas. Meitene gan apzinājusies, ka ritma izjūta viņai klibo, tomēr izlēmusi pamēģināt. Nekas slikts jau neesot noticis, tomēr labāk nodoties latvju rakstu izzināšanai.
Tajā dienā, kad, ciemojoties pie Smuidras, pētījām viņas dzimtas senās fotogrāfijas, meitene pavēra senatnīga skapja durvis, lai no augšējā plaukta noceltu kartona kasti ar smalkām mežģīnēm. Tās viņa pamazām sakrājusi, pa vakariem rakstus tamborējot. Uz sniegbaltajām joslām redzēju Austras koku un Ausekli, Saules un Zvaigznes zīmi… Smuidra vēl nezinot, kur to visu likšot, bet gan jau izdomāšot tērpu, kam kaut kas no tā visa noderēšot.
Drīz pēc tam viņa nokārtoja eksāmenus, beidza skolu un pārcēlās uz galvaspilsētu, es vēl divus gadus turpināju mācības. Mēs vairs nesatikāmies.
Tikai pirms pāris gadiem pilnīgi nejauši tīmeklī pamanīju sievietes foto, kas man lika atcerēties Smuidru. Patiešām, raksts vēstīja par tautas daiļamata meistari, kura veido lieliskus tērpu dizainus no lina un kokvilnas. Pati modelē, šuj un izšuj. Rakstainas aubes, blūzes, svārku malas. Rakstainas zeķes, mežģīņu cimdus un aproces. Neparastas kleitas un blūzes. Pamanu zilo toņu gammu – no blāvi zilā līdz violetajam. Tieši kā tas linu lauks, ko Smuidra reiz bērnībā apjūsmojusi kopā ar vecmammu Rotu. Un turpat jau foto – uzšuves ar Ūsiņa zīmi, Austras koku, Ausekli… Un īsas ziņas par Smuidras meitu Rotu, kura centīgi iet mātes pēdās.
Uz mirkli pieskāros datora ekrānam, lai noglaustu attēlā redzamās rokdarbnieces sirmos matus. “Tev izdevās,” klusi čukstēju un jutu, kā domās ielija pārlaimīgs miers. “Tā Ūsiņa zīme uz tavas dienasgrāmatas vāka nudien izrādījās stipra – tā aizveda tevi līdz jaunam sākumam. Jums abām viss izdosies!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Rakstītāja

Kategorijas