Dod mājas un mīlestību sunim no patversmes

2021. gada 23. novembris 00:00

116

Dod mājas un mīlestību sunim no patversmes

Lai paņemtu suni no patversmes, ir nepieciešama uzdrīkstēšanās. Patversmes suņi lielākoties vairs nav kucēni. Tiem ir izveidojies savs raksturs, uzkrāta sava dzīves pieredze, līdz ar to nepieciešama pacietība, kā arī jāpieliek ne mazums pūļu, lai veidotu labas savstarpējās attiecības. Bet tas nav neiespējami, un tam labs piemērs ir gulbeniete Aiga Balode, kura aptuveni pirms gada no Alūksnes dzīvnieku patversmes “Astes un Ūsas” adoptēja suņu meiteni Neri.

Ar Aigu un Neri tiekamies Spārītes parkā. Visu sarunas laiku Neri iet saimniecei blakus pie pavadas un ir draudzīga, ļaujot sevi noglāstīt, un palaikam pasmilkst. Nospriežam – laikam kaut ko stāsta savā suņa valodā. Savukārt Neri žēlo acu skatiens spēj aizkustināt ikvienu.

Aptuveni septiņus gadus veca

Aiga stāsta, ka patversmē sunītei vārds bija Nerita, bet viņas ģimene nolēma saukt par Neri. “Aizmirsu gan, no kuras valodas, bet vārda Neri nozīme saistās ar okeānu un atblāzmu,” saka Aiga.
Pēc dokumentiem Neri kā dzimšanas gads ir ierakstīts 2014.gada janvāris. “Bet tas ir nosacīti. Aptuveni septiņus gadus veca,” par savu ģimenes mīluli stāsta Aiga.
Neri ir Eiropas pase, kurā ir ieraksts: Rietumsibīrijas laikas (tā ir populāra medību suņu šķirne) tips. To apliecina arī Aiga. Neri nepieciešamas regulāras un garas pastaigas, lai ir pamatīga fiziskā slodze, ļaujot izskrieties mežā un izostīt visu pa ceļam sastapto.
Kuru atvedīs, tas arī būs
Stāsts par to, kā Aiga satikās ar Neri patversmē, ir vienkāršs. Aiga strādā bērnudārzā, kurš regulāri sadarbojas ar Alūksnes dzīvnieku patversmi un organizē labdarības akcijas. “Kad nomira vecā sunīte, visi raudāja. Es pati zināju, ka ņemšu suni no patversmes. Ģimene vēl tā īsti tam neatsaucās. Bet es aizbraucu uz patversmi un darbiniekiem lūdzu, lai izved man suni, ar ko pastaigāties. Un nodomāju: kuru man atvedīs, tas arī būs mūsējais. Atveda man Neri. Pastaigājos. Viņa bija enerģiska. Tajā brīdī nezināju, ka viņa man nebūs mājas sargs. Darbiniekiem toreiz pateicu, ka pēc kāda laika būšu viņai pakaļ. Tajā laikā vēl zvanīju uz patversmi un interesējos, vai Neri mani vēl gaida. Darbinieki atbildēja: jā. Bet es jau satraucos, ka tik manu skaisto suni kāds nepaņem. Un pēc laika jau atvedām viņu mājās,” stāsta Aiga.
Viņa uzsver, ka Neri viņas ģimenei liek daudz ko mācīties. Tā ir pacietība, izpratne, pašdisciplīna. “Viņa ir jāpieņem tāda, kāda viņa ir. Bet mēs abas spējam saprasties bez vārdiem. Neri patīk braukt ar mašīnu. Man ir aizdomas, ka iepriekšējie saimnieki viņu ir ņēmuši līdzi medībās, jo viņai patīk skriet līdzi mašīnai, kamēr jau piekūst,” stāsta Aiga.
To, kā Neri nokļuva patversmē, Aiga nevēlas zināt, lai sevi nesāpinātu un nedomātu par to tik daudz. “Zinu tik daudz, ka viņa patversmē bija pavadījusi aptuveni astoņus mēnešus un pirms tam bija atrasta šķūnī ar kucēniem. Ar visiem kucēniem paņemta, saārstēta, vakcinēta, sterilizēta. Kucēnus ātri vien cilvēki paņēma. Es varu vien iedomāties, cik tie bija skaisti!” saka Aiga.
Mācās viena no otra
Atvedot Neri no patversmes mājās, bija pārbaudes laiks, kad patversmes darbinieki varēja arī atbraukt un apskatīties, kā suņukam klājas un kādi ir nodrošināti sadzīves apstākļi. “Bet es pati gandrīz katru dienu zvanīju, stāstīju, kā mums iet, un sūtīju fotogrāfijas. Darbiniece toreiz man teica, ka saprotot: Neri ir paņemta uz palikšanu. Protams, atvedot no patversmes, viņa smilkstēja. Čīkstule viņa ir. Kad nāku mājās, viņa mīļojas un kaut ko savā suņu valodā smilkstot stāsta,” saka Aiga un paskaidro – ja suni ņem no patversmes, jāsaprot, kādam mērķim viņu vēlas adoptēt. “Ja vienkārši sev – iziet dzīves skolu, tad ir variants kā man,” viņa saka.
Aiga paņēma jau pieaugušu suni ar domu, lai pati mācītos. Ņemot suni no patversmes, jāmācās un jāprot nolasīt sava suņa ķermeņa valoda. “Var jau paņemt kucēnu, vest uz suņu skolu, mērķtiecīgi audzināt, un tad jau suns vēl var savus “zobus parādīt”. Bet ar pieaugušu ir pavisam citādāk. Te mēs abas mācāmies viena no otras. Pamatā tam visam ir pacietība, mīlestība un pašdisciplīna. Piemēram, ja ir jāiet ārā, tad ir jāiet ārā pastaigāties. Apmeklējām arī suņu skolas nodarbības. Tas bija ziemas pirmajā pusē. Nebija viegli, jo viņai jau ir sava dzīves gudrība, un man arī ar to pietiek, lai es ar viņu varētu iziet, viņai ir pietiekama kultūra un viņa prot ielēkt mašīnā, ja kaut kur jābrauc,” stāsta Aiga. Savukārt Neri lieliski to nodemonstrē arī “Dzirkstelei”.

Elīna Dambe, Patversmes
“Astes un Ūsas” vadītāja:
“Ja vēlas ņemt dzīvnieku no patversmes, jārēķinās, ka mēs uzdosim daudz un dažādus jautājumus: vai ir vēl kāds mājdzīvnieks, vai ir pieredze ar dzīvniekiem, kur un kā dzīvnieks tiks turēts. Ja atbilde ir, ka suns tiks turēts pie ķēdes, tad mēs dzīvnieku nemaz neļaujam adoptēt. Mēs uzskatām, ka visu laiku suni turēt pie ķēdes nav atbilstoša un kvalitatīva dzīve sunim, jo suņiem, kas pie mums ir nonākuši, jau tā ir bijis skarbs liktenis. Ir bijušas situācijas, kad esam atteikuši adopciju, jo uzskatām, ka sunim labāk dzīvot pie mums un gaidīt kādu atbildīgāku saimnieku. Ir jārēķinās arī ar līdzmaksājumu, jo par adopciju ir jāmaksā – suns tiek atdots čipots, reģistrēts, vakcinēts, sterilizēts. Visbiežāk suņus adoptē uz laukiem. Ziemā gan adopcija notiek kūtrāk. Šobrīd patversmē ir 9 suņi un vairāk nekā 50 kaķi. Suņi ir vecumā no pieciem gadiem un vairāk, bet tādā vecumā adoptē kūtrāk. Kaķus arī adoptē, bet šogad vairāk ir pamesto kaķu, ir kaķenes ar kaķēniem.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dod mājas un mīlestību sunim no patversmes

Kategorijas