Trenē un veido par cilvēkiem

2021. gada 23. novembris 00:00

1124

1997. gadā dibinātajiem “Gulbenes Bukiem” Raimonds Feldmanis pievienojās 2001. gadā. Viņš saka, ka, nenoliedzami, jau tajos gados šī bija “kulta komanda”. Vairāki “vecie buki” aizgāja spēlēt uz lielajiem klubiem, un arī Raimonda profesionālā karjera ievijās trenera gultnē.

Būt kopā ar jaunajiem un tiem, kuri gatavi kļūt par viņa vadītās komandas jeb sporta ģimenes daļu, šobrīd ir Raimonda lielākais gandarījums. Šī vasara atnesa galvu reibinošus panākumus Tokijas olimpisko spēļu finālā. Viņa trenētā Latvijas 3x3 basketbola izlase valstij izcīnīja zeltu, kļūstot par pirmo olimpisko čempioni 3x3 basketbolā vīriešiem. Olimpisko čempionu komanda ar Nauri Miezi, Kārli Paulu Lasmani, Agni Čavaru un Edgaru Krūmiņu 7. novembrī triumfēja arī Pasaules tūres Mehiko posmā.
Sarunā ar “Dzirksteli” Raimonds atceras, ka iekšējo sajūtu par patriotismu un vēlmi dot savai Latvijai nostiprinājis Gulbenē pavadīto sešu gadu laikā. Nupat viņš “atjaunojies” Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 26. kājnieku bataljonā, kura atbildības teritorija ir arī Gulbene.
– Mani jau toreiz mudināja būt par savējo un palikt Gulbenē. Ir patīkami, ka atbraucot mani te atceras ar labu vārdu, un vienmēr ir patīkami atgriezties Gulbenē, jo, pateicoties tai, man ir daudz draugi. Starp tiem ir gan Krišs Matisons, kas tagad ir kolēģis sporta skolā, gan Oskars Zurkovs, kas bija no Lejasciema un tagad strādā par treneri, gan Agris Kazāks un Gatis Gargažins. Komunikācija ar šo vidi ir palikusi, kaut arī esmu ārpus Gulbenes.
– Vai sekojat līdzi arī “Gulbenes Buku” darbībai?
– Jā, es sekoju līdzi šai komandai. “Gulbenes Bukos” tagad spēlē arī divi mani audzēkņi. Vairākas reizes man ir sanācis būt kā trenerim komandai no Rīgas puses un spēlēt pret Gulbenes komandu. Redzu, ka “buki” iet to pašu līkni, kā iepriekš, un katru gadu paliek labāki. Tas ir slavējami! Katram gulbenietim ir šī īpašība – mācēt nest savu karogu ārpus pilsētas, lai visi par to uzzina. Vēl daudzas citas labās rakstura īpašības es toreiz paņēmu sev, un tās noder dzīvē tagad.
– Kā no spēlētāja kļuvāt par treneri?
– Mans tētis ir treneris un sporta pedagogs, tāpēc es jau no paša sākuma – kā biju zālē, tā biju treniņā. Tētis nekad man nav neko uzspiedis, bet vienkārši iesaistīja sportā. Viņš pats basketbolu sāka spēlēt tikai pēc armijas. Laikā, kad pats spēlēju basketbolu, nekad nedomāju, ka būšu treneris. Toreiz vienkārši gribēju spēlēt basketbolu. Mans tēvs bija kā pedagogs un treneris. Viņš šad un tad ielika mani kādās nometnēs pie bērniem palīdzēt vasarā. Laikā, kad spēlēju “Gulbenes Bukos”, man bija divas krustenisko saišu operācijas. Es vienu gadu nevarēju spēlēt un tad pēc diviem gadiem vēl vienu gadu nevarēju spēlēt. Tolaik galvenais treneris Agris Galvanovskis mani uzrunāja, lai es trenēju bērnus, kamēr ārstēju savu traumu. Pēc otrās operācijas viņš jau mani uzrunāja vēl tiešāk, jo laikam redzēja, ka man tas sanāks. Pašam jau arī iepatikās. Tad par treneri kļuva “Gulbenes Bukos” spēlējošais Uvis Helmanis, vasarā viņš mani aicināja uz bērnu nometni. Vienā brīdī arī bija šis klikšķis, kad es varēju basketbolu profesionāli vēl spēlēt, bet sapratu, ka vairāk patīk būt par treneri. Es ieraudzīju, cik lielāka var būt šī atgriezeniskā saikne, jo, kad spēlē basketbolu, tu pārsvarā esi tikai par sevi, jo zini, ka tas ir tavs ceļš. Tomēr, kad esi treneris, tu tajā ceļā iesaisties divpadsmit reizes vairāk. Tā arī sāku trenēt un daru to joprojām.
– Jūs tikko ar komandu “Rīga” atgriezāties ar uzvaru!
– Šis laiks mums ir bijis bagāts ceļojumiem. Bijām Abū Dabī, kur Pasaules tūres “Masters” turnīrā izcīnījām uzvaru. Nupat atgriezāmies no Meksikas, kur arī vinnējām. Uzvarēt divas tūres pēc kārtas ir labs un iespaidīgs panākums un liels gandarījums! Mēs komandā sakām, ka tas ir “kosmoss”! Tas ir gan lielisks turpinājums, gan arī sūra un kārtīga darba rezultāts.
– Ko dara sportā pēc tik augstām uzvarām, piemēram, pēc jūsu panākuma Tokijā?
– Man kā trenerim tas bija jauns izaicinājums, ko darīt pēc tik iespaidīga panākuma, kā mobilizēt un motivēt komandu turpināt darīt kaut ko tālāk. Bija grūti, jo puišiem pēc olimpiādes, nenoliegšu, bija daudz intervijas un liela uzmanība. Es varēju viņus noslēgt no tās uzmanības, tomēr ļāvu to izbaudīt, jo – kad tad, ja ne tagad? Komandai pēc tam bija sava veida mentālā krīze. Daudziem bija šis mentālais kritums, var teikt līdzīgi kā tunelī, ja neredz gaismu. Man bija jāparāda, ka tomēr tunelī kaut kur tā gaisma spīd tālumā un mums būs jāturpina iet. Bija nepieciešams mērķis. Šķiet, ka šīs divas Pasaules tūres posmu uzvaras ir atnesušas to, ka šī iekšējā cīņa, kas bija, nu ir uzvarēta.
– Vai piekrītat, ka treneris bieži kļūst par tādu kā “sociālo tēvu” sportistiem, īpaši jauniešiem?
– Jā, tā ir. Mana kā trenera filozofija saskan ar teicienu, ka labs treneris padara spēlētāju labāku, bet ļoti labs treneris padara labāku cilvēku. Lielākā atgriezeniskā saikne, ko esmu izbaudījis gan no sporta, gan basketbola viedokļa, ir tad, kad esmu kādam palīdzējis īstenot sapni, piemēram, par spēlēšanu profesionāli. Ir tik īpaši, kad tev piezvana audzēkņi! Tu viņiem prasi – kas notiek vai kaut kas ir atgadījies? Un viņi vienkārši paprasa – kā jums iet? Citreiz piezvana un konsultējās par kaut kādiem lēmumiem, tostarp sportiskiem, un prasa, ko es kā treneris domāju. Vēl sirsnīgāk, ja viņi pajautā par kādiem dzīves notikumiem, kā darīt labāk, vai iet mācīties un kā savienot to visu. Īpaši, ja viņi tevi apsveic dzimšanas dienā. Uzskatu, ka es viņus gan trenēju, gan arī veidoju par cilvēkiem. Vienmēr stāstu, ka sporta skolā tu ne tikai basketbolu vai disciplīnu trenē, bet arī to, kas tev daudz palīdzēs ārpus basketbola. Tā ir gan darba ētika, gan disciplīna, gan pareizs dzīvesveids.
– Vai katram trenerim ir potenciāls ar savu vadīto komandu izveidot ģimeniskas saiknes?
– Noteikti, lai arī tas nav viegli. Ģimene veidojas tur, kur ir uzticamība. To nopelnīt ir ļoti grūti, bet sagraut var vienkārši. Pamata princips, kad viens otram uzticas un arī palīdz, ir ne tikai basketbola laukumā, bet arī ārpus tā. Visās komandās, kur esmu bijis, es veidoju tādu kā pamatelementu – viena kopa, viena ģimene, viens mērķis. Mērķis ir palīdzēt attīstīties un gan spēlētājam, gan trenerim uz priekšu iet kopā. Man bija iespēja piedalīties četros semināros ārpus basketbola un runāt par komandas veidošanu. Mana filozofija ir vienmēr par nevis pustukšu, bet puspilnu glāzi. Vienmēr cenšos skaitīties vairāk caur pozitīvo prizmu darba procesā. Tieši tas manā trenera darbā ir svarīgākais – skatoties caur pozitīvo, motivējošo prizmu, motivēt jauniešus un arī jau profesionāļus.
– Kā šajā pandēmijas laikā izdzīvot sportam?
– Grūtākais trenerim noteikti ir tas, ka visu laiku sanāk bērnus motivēt, īpaši jauniešus. Esmu pats strādājis sporta skolā ar 16 līdz 18 gadus vecajiem. Zinu, ka viņi visu laiku ir jāuzrunā, jātur tonusā, jāatrod risinājumi, jāizveido programma. Tad, kad nevar trenēties kopā, tad tai ir jābūt individuālai. Nav viegli visu laiku viņus uzrunāt un komunicēt kaut vai caur “WhatsApp” grupu. Daudziem šajā pandēmijas laikā pazūd mērķis un jauniešiem nolaidušās rokas. Atceros, ka viņi trenējās un trenējās, un tad atkal visu aiztaisīja ciet. Šajā laikā mūsu treneru un pedagogu darbs ir noturēt bērnu uzmanību un viņus motivēt. Es nepateikšu recepti, kā to līdz galam izdarīt. Piemēram, tad, kad ziemā bija mīnus grādi, man likās, ka nav pareizi viņus trenēt, jo bija auksti un ģērbtuvēs viņi nevarēja iet. Viņi brauca mājās sasvīdušās drēbēs, bet tomēr – atnāca visa grupa, un es sapratu, ka nevaru sūtīt viņus mājās.
– Kādēļ esat atgriezies Zemessardzē?
– Ir liels gods tai piederēt. Laikā, kad mēs spēlējām ASK “Buki”, lai būtu pilnvērtīgāki spēlētāji, bijām obligātajā dienestā. Pēc tam es biju zemessargs. Atceros, kā sākumā pavadījām, šķiet, vairāk nekā nedēļu Alūksnē apmācībās. Toreiz mūs visvairāk pārsteidza tas patriotisms, ko sajutām. Tomēr pastāvošā disciplīna, kas savukārt ļoti pārsteidza citus, mūs neizbrīnīja. Mēs vēl vairāk sapratām, ka armija un sports ir gan disciplīna, gan sava veida subordinācija. Protams, vienas no pirmajām atmiņām no tā laika ir par brīdi, kad iedeva automātu. Tas bija jāizjauc un jāsaliek atkal kopā. Daudziem tas bija “klikšķis”. Arī komandas biedram Agrim Kazākam, kurš vēl joprojām ir armijā. Pēc lielākas pauzes es sakomunicēju ar virsseržantu Māri Baranovski un atgriezos bataljonā. Es esmu patriots un Latvijas valsts treneris. Un kur tad atgriezties, ja ne Gulbenē, kur es to uzsāku? Tas taču ir mans bataljons!
– Kas ir patriotisms?
– Patriotisms ir tava identitāte, tava zeme un tava valsts. Ir svarīgi, kas tu esi un no kurienes tu nāc. Kad Amsterdamā lidmašīna nedaudz kavējās, mēs savā starpā runājām, cik ļoti mums gribas ielidot Rīgā un būt mājās. Tad mums būs īstais miers. Arī pēc Tokijas spēlēm atceros, ka gaidījām brīdi, kad ātrāk būsim mājās, jo savā valstī vienmēr ir labāk. Ja vien ir iespēja, mēs, braucot uz sacensībām, vienmēr ņemam līdzi mūsu Latvijas karogu un to izkaram. Latvijas Basketbola Savienības treneris un bijušais Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzdāvināja man Latvijas karogu. Man tas bija liels gods, un es to ņēmu līdzi uz Olimpiādi. Pirms katras spēles izkāru, lai visi zina, kur jāskatās.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Trenē un veido par cilvēkiem

Kategorijas