Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Esam gatavi iedegt pirmo adventes vainaga sveci

Viktorija Slavinska-Kostigova
Laikraksta arhīvs

2021. gada 26. novembris 00:00

739
Esam gatavi iedegt pirmo adventes vainaga sveci

Inese Riekstiņa atzīst, ka agrāk svētku gaidīšanas sajūtas esot bijušas spilgtākas, bet tagad, kad jāaudzina dēls un meita, sirsnīgus gaidīšanas mirkļus atnes tieši kopā gatavošanās. Viens no pirms svētku simboliem neiztrūkstoši ir adventes vainags. Gulbeniete stāsta, ka tos palīdz gatavot arī meita Elizabete, un pērn mājās viesistabā vieta tika atrasta veseliem trim adventes vainagiem. “Man meita arī ir ļoti radoša, un divi bija viņas taisītie. Mums patīk tajos, protams, iedegt sveces. Mūsdienās jaunajām svecēm ir šie atšķirīgie garumi, kad katru svētdienu var nodedzināt savu, un tad beigās visas vienmērīgi izdeg kopā. Ja kāds uzrunā un palūdz, ar prieku izgatavoju arī vainagu viņam. Šogad gatavoti jau ir vairāk nekā desmit vainagi,” stāsta Inese. Viņa neslēpj, ka šī ir sezona, kad īpaši gribas darboties, un rokas neliekas mierā. Arī citos periodos, kad nav jādomā par ziemas dažādo svētku noskaņu, top dažādi dekori, piemēram, Valentīndienai vai Mātes dienai. “Šogad taisot no kreppapīra rozītes, kas ir ievietotas avīžu lapām pītos groziņos, saņēmu no vairākiem cilvēkiem sociālajos tīklos lūgumu tās rezervēt 9.maijam. Sākumā nesapratu, kāpēc cilvēki rezervē. Beigās izrādījās, ka liela daļa domāja, ka tās ir dzīvas rozes,” stāsta Inese.

Visu, kas pie rokas

Viņa lasījusi, ka pēc senajām tradīcijām, īstam adventes vainagam ir jābūt ar piecām svecēm zaļā krāsā, jo tās simbolizē dzīvību. Daba jau pati dod mums materiālus, lai tādus var gatavot  – noder sūnas, skujas, dažādas mētras. Inesei patīk eksperimentēt un gatavot mūsdienīgus vainagus. “Var pat no plastmasas karotēm uztaisīt.  Man ir arī no avīzēm taisīts, kur lappuses saritinātas trubiņās, tad saplacinātas un kā gliemezīši sapīti. Sanāk ļoti skaisti. Man patīk gatavot adventes vainagus no netradicionālajiem materiāliem. Strādāju auto servisā un pirms pāris gadiem es uztaisīju vainagu no pamatnes, kur sveču vietā bija četras auto sveces un dažāda izmēra riepas, skrūves, apkārt gaismiņas un katrai automašīnas svecei galā vēl papildus gaismiņa. Dažādās krāsas mani nebiedē, brīžiem liekas, ka to ir pat par maz. Nupat pabeidzu vienu vainagu, tas ir skaists, zaļš, bet jūtu, ka vēl prasās kaut kāda papildus krāsa, tāpēc vēl domāšu, ko tur varēs ielikt. Kad man kāds palūdz uztaisīt vainagu, tad paprasu, kādu grib – kuplāku vai “piefrizētāku”. Katram sanāk atšķirīgs, jo variācijas ir dažādas. Ir pat tāds, kura pamatne ir ar jūras smiltīm un gliemežvākiem taisīta,” stāsta vairāk gulbeniete. Inese katru gadu ar bērniem brauc uz jūru un salasa gan akmentiņus, gan čiekurus un vēl daudz ko citu, kas noder gan adventes vainagiem, gan citām radošām lietām. Viņa ir ļoti priecīga, ka bērni iesaistās procesā. Elizabete vairāk gatavo, savukārt sešgadīgais Haralds atbalsta ar novērtējumu. Ja viņš saka: “Mammu, cik skaisti!”, tad Inese zina, ka ir labs veikums. Viņai ļoti patīk doties pie krustmātes, kur ir mežs, tad tajā var atrast gan mētras, gan “baltās sūnas”, kas sacietējot veido interesantu izmantojamo materiālu. “Pamatnes es nepērku, bet pati taisu vai nu no salmiem, siena vai porolona. Sasieti tie tiek ar diegiem. Es izmantoju visu, kas ir pie rokas, lai nekas neiet zudumā,” stāsta Inese.

Divas egles mājās

Inese apstiprina, ka ģimenē jau šobrīd ir jūtams, ka tuvojas Ziemassvētki. Arī cilvēki apkārt paliekot sirsnīgāki un draudzīgāki. Viņa un bērni ļoti novērtē, ja svētku rotā ietērpta tiek arī pilsēta. Ļoti ir paticis iepriekšējais gads, kad Gulbenē bijušas daudz gaismiņas un neparasti dekorējumi. “Tad, kad pilsēta ir izrotāta, tas dod mums papildus svētku sajūtu. Bērniem īpaši patīk, ja kokos ir iekārtas gaismiņas. To, ka svētki tuvojas, man abi bērni nemitīgi atgādina. Dēls saka, ka grib, lai tie jau ir klāt rīt. Ļoti ceru, ka nebūs tā, kā bija pagājušā gadā, kad decembra pirmajās dienās nācās braukt pēc egles, jo bērniem to tik ļoti gribējās. Kad nāca Ziemassvētki, tad egle bija nobirusi un braucām otrai eglei pakaļ,” smaidot atceras Inese. Viņa gan atzīst, ka agrāk svētku sajūtas esot bijušas izteiktākas.
“Šobrīd, protams, svētku gaidīšanas izjūta rodas, kamēr darbojos ar adventes vainagiem, mājās ir egļu čiekuri, smaržo skujas, bērni grib cept piparkūkas un gaismiņas sadegt, tomēr agrāk tā bija spilgtāka. Nemāku pat pateikt, kad tā sajūta sāka zust. Varbūt, ka tas noticis tādēļ, ka sabiedrībā Ziemassvētki tiek gaidīti jau krietni par agru. Jau novembra sākumā veikali tiek izrotāti. Manuprāt, tas notiek par ātru,” atzīst Inese. Viņa gan atceras, ka 2005.gadā devusies uz Angliju, kur tika pavadīti deviņi gadi. Tur svētku sajūta bijusi gana stipra katru gadu, jo tie tikuši sagaidīti kopā esot ar daudziem draugiem. Tieši brīži, kas pavadīti kopā, kad bijušas gan sanestās dāvaniņas, gan pašu ceptie pīrāgi deva kuplās ģimenes izjūtu.

Eglītē pat makaronus

Pašas Ineses bērnība pavadīta Gulbenē. Tie ir bijuši gadi, kad Ziemassvētkus nedrīkstēja tā atklāti svinēt, bet tik un tā tos svinēja, un tolaik ģimenē atbildīgais par galveno svētku simbolu – eglīti, bija vectēvs. Viņš strādājis meliorācijas jomā, daudz braukājis pa mežiem un varējis vieglāk noskatīt un tikt pie eglītes. “Tā ir arī mana spilgtākā bērnības atmiņa, kā vectēvs sarūpēja eglīti. Mums toreiz bija tāds koka ķeblītis, kuram bija piesprausta speciāli tāda kājiņa, lai var atnesto eglīti ērti iespraust. Kad tas ķeblītis tika nests lejā, zinājām, ka mājās būs eglīte. Istabā to nesa tieši Ziemassvētku dienā. Brālēns ar savu sievu tā dara vēl joprojām, viņi eglīti meklē tieši pirmssvētku dienā, un tad svētku dienā tikai pušķo,” tā Inese. Viņa arī atklāj, ka ar bērniem meklē noteikta veida eglītes, lai ir praktiskāk un vieglāk to ienest istabā. Tai esot jābūt tādai, kur viena puse ir ar mazāk zariem, jo tad to var pielikt tuvāk sienai un tā aizņem mazāk vietas. Parasti tādas eglītes aug tuvu pie kāda lielāka koka vai arī saaugušas kopā pa divi. Šajā adventes laikā jau tiek domāts, protams, arī par mantiņām, ko likt zaros. Inese atceras savu bērnību, kad bijušas ļoti daudz dekorējumu. “Mums bija gan zilas, gan sarkanas mantiņas, gan spirāles un apsniguši čiekuri. Pusaudžu gados jau es pati taisīju dažādus dekorējumus. Piemēram, tādas kā mazas dāvanu kastītes, kas ietītas krāsainos papīros. Eglīšu rotājumus esmu taisījusi arī no makaroniem, tos nokrāsojot. Patiešām glīti izskatās, tikai ir mazāk izturīgi. Viss kaut kas ir eksperimentēts. Pagājušo gadu es tiku pie tā, ko biju jau ļoti sen kārojusi. Man bija sapnis, ko īstenoju, ka eglītē varētu būt tikai baltas bumbas. Arī šogad tās mums būs,” saka Inese.
+ 1
Kategorijas

Kategorijas