Čeks

2021. gada 30. novembris 00:00

Tobrīd, kad Linards noliecās, lai no papīrgroza izņemtu tur pirms brīža iemesto lapeli, viņš pat nenojauta, ka ar šo brīdi izmainīsies visa viņa dzīve.
Vispirms jau svarīgi zināt, ka visus pierakstus viņš jau sen veica plānotājā vai datorā, jo tie vienmēr atradās pie rokas, bet no kapara stieplēm vītais papīrgrozs zem smagā sarkankoka galda Linarda istabā kalpoja tikai kā sastāvdaļa no ģimenes mantojuma jau ceturtajā paaudzē tāpat kā vairums mēbeļu plašajā četristabu dzīvoklī. Parketā sen bija iezīmējies masīvās pamatnes atstātais riņķis, tādā veidā stingri nosakot tā atrašanās vietu. Līdzīgi uz mūžiem pastāvīgu vietu galvenajā istabā jeb zālē bija aizņēmis postaments, uz kura ilgus gadus atradās apjomīgs māla pods ar mājas svētību, kā arī sarkankoka sekreters, bufete, vīna skapis un milzīgs, tikpat kā neizkustināms galds, ap kuru brīvi varēja izvietoties divpadsmit cilvēki. Savā istabā māte, kura ģimenē tika saukta par cienmāti (jāpiebilst – tā bija viņas pašas prasība), bija paturējusi no viņas vecvecākiem mantoto kumodi, konsoli ar spoguli un grāmatu skapi. Šīs mēbeles ne par centimetru nebija mainījušas savu atrašanās vietu pat pēc parketa atjaunošanas. Par to savulaik skrupulozi bija parūpējusies pati cienmāte, veiksmīgi kontrolējot visus remontdarbus. Kaut arī pirms pāris gadiem viņa saņēma paaugstinājumu vadīt visu no Debesu valstības, cienmātes gars vēl arvien bija jūtams ik uz soļa. To atzina ikviens šī dzīvokļa iemītnieks – Linards un viņa sieva Zaiga, meitas Zane un Zanda, kā arī allaž klusējošais dēls Larijs – un pat necentās ko mainīt pastāvošajā kārtībā.
Patiesībā, par savu dzīvi Linards nesūdzējās, viņam pat šķita, ka ir īsts Laimes luteklis – dzīve ap viņu ritēja ierasti rāmi un mierīgi, kā labi ieeļļots mehānisms. Viņš netraucēti varēja nodoties savam iemīļotajam darbam advokātu kantorī, kaut arī visai bieži tas prasīja ilgas virsstundas. Linards bija absolūti pārliecināts, ka mājinieki bez viņa lieliski iztika un, kaut arī tā negribējās domāt, labāk jutās, kad ģimenes galvas nebija mājās. Vismaz vakariņu laikā, kas visai ģimenei jau izsenis bija obligāts dienas kārtības punkts, sen netika runāts nekas prātīgs, nevienam nebija nedz kādu sūdzību, nedz vajadzību. Finansiālos jautājumus ģimenē kopš cienmātes nāves kārtoja Zaiga, kurai Linards katru mēnesi atdeva pusi savas algas. Izskatījās, ka ar to visiem pietika, vismaz viņam neviens jau sen neko nebija prasījis. Būtu gan arī jābrīnās, ja tā notiktu, jo abas meitas nesen bija beigušas studijas un jau pusgadu saņēma pieklājīgu darba algu, Larijs it kā vēl apmeklēja universitāti, bet viņa vajadzībām tēvs personīgi izsniedza pietiekami lielu summu.
Bet atgriezīsimies pie kapara stieplēm vītā papīrgroza.
Ja Linardam vaicātu, kad viņš to izmantojis pēdējo reizi, viņam ilgi nāktos kasīt nu jau labi pamanāmo pusmēnesi galvvidū un atzīt, ka nespēj atcerēties. Kāds varbūt teiktu, ka nav ko glabāt nevajadzīgas lietas, bet izmest šo vērtīgo ģimenes relikviju Linardam pat neienāktu prātā. Lai jau stāv, tur tas nevienam netraucēja. Papīrgrozs darbā kabinetā – tā bija cita lieta. Tur bieži tika iemestas gan izlietotas salvetes, gan papīra kabatlakatiņi, gan citi nevajadzīgi sīkumi, un lielākoties tas notika automātiski.
Tā papīra driska, kas nonāca vērtīgās ģimenes relikvijas atvērtajā mutē, arī bija gluži neparedzams gadījums Linarda rokās. Sen iepazītais sētnieks pēkšņi bija izlēmis doties pelnītā atpūtā, bet jaunais nezināja, cik svarīgi ir pareizi novietot atkritumu tvertni automašīnu stāvvietas stūrī. Diemžēl, sava telefona numuru viņš spēja vien uzrakstīt uz noplēstas laikraksta malas un bez īpašas cieņas iespiest Linardam plaukstā – ja nu pilsonim rodoties vēl kādas sūdzības vai prasības... Tagad, ievadījis jauno numuru sava tālruņa katalogā, Linards sīko papīra strēmeli iemeta papīrgrozā. Tikai mirkli vēlāk viņš attapās, ka skaitļu virknē pietrūkst viena cipara. Pasniedzies zem galda pēc izmestās laikraksta driskas, viņš groza dibenā pamanīja vēl vienu saberztu papīra gabaliņu.
Analītiskais prāts momentā aptvēra faktu, ka to iemetis kāds cits. Kurš gan? Pie lielā rakstāmgalda laiku pa laikam mēdza piesēst gan Zaiga, kad ģimenes izdevumu kladē reģistrēja kārtējo izdevumu čeku, gan kāds no bērniem, kad ievajadzējās plašāku darba virsmu vai izolētu vidi. Linards gan reti manīja kādas pēdas no veiktā darba procesa, jo būtiskākais no noteikumiem, kas visiem bija jāievēro mājas: pēc sevis visu, līdz pēdējam puteklim nokopt! Reizēm vēlākās vakara stundās viņš bija manījis tur kādu no ģimenes strādājam, taču no rīta viss atradās nevainojamā kārtībā.
Pieliecies līdz groza dziļumiem, Linards no tā dzīlēm izcēla… saņurcītu čeku. Neticami, ka Zaiga tā varējusi kļūdīties – nevis ielīmēt to izdevumu klades attiecīgajā lappusē, bet izmest papīrgrozā... Kāpēc gan lai viņa tā darītu?
Rūpīgi izlīdzinājis nelielo papīra gabaliņu, Linards pārsteigumā iepleta acis. “Vīns, dzirkstošais.” Turklāt, samērā dārgs. Pirkts pirms pāris dienām, pusdienlaikā, bet ne tuvējā veikalā, kur Zaiga parasti mēdza iegādāties produktus. Tātad – Zaiga tā nevarēja būt, meitenes arī diezin vai. Abas ne reizi vien teikušas, ka necieš dzērājus un alkohola smaku. Vai tas varētu būtu allaž klusējošais spītnieks Larijs, kurš sācis iet neceļus? Sauliešu ģimenē jau trīs paaudzēs neviens nelietoja alkoholu, un viņi ar to atklāti lepojās. Taču Larijs spētu rīkoties pretēji pieņemtajiem noteikumiem, ne velti viņš pēdējā laikā vairāk skatās savā vakariņu šķīvī, nekā uz pārējiem. Nāksies aicināt dēlu uz atklātu sarunu un iznīdēt šo ieradumu pašos iedīgļos.
Lai gan – varbūt vispirms uzmanīgi pavērot? Tas dotu gan pamatu apsūdzībai, gan laiku aizstāvībai, ja šis pieļāvums izrādītos kļūdains. Tas nevarētu būt pārāk sarežģīti – pāris dienas pasekot Larija gaitām, zinot, ka līdz vēlai pēcpusdienai viņam vajadzētu atrasties universitātē. Tā vismaz dēls apgalvoja, un līdz šim nebija iemesla viņam neticēt. Ieskaišu grāmatiņā visas ailes allaž bijušas savlaicīgi aizpildītas, eksāmenos zināšanas novērtētas kā labas un izcilas... Izlēmis pieturēties pie šī rīcības plāna, Linards sāka prātot, kādu iemeslu labāk minēt darbā, lai iegūtu pāris brīvas dienas. Atmetis virkni ne pārāk oriģinālu ideju, Linards apstājās pie kardiologa vizītes. Gan jau kādreizējais skolasbiedrs viņam uzrakstīs nosūtījumu uz izmeklēšanu. Tā viņš gan pakontrolēs savu veselību un ērti varēs atskaitīties darbā, gan iegūs pāris brīvas dienas, lai pavērotu dēla brīvsoli.
Zaigai par atrasto čeku, savām aizdomām un rīcības plānu Linards izlēma neko neteikt – sieva kategoriski iebilstu dēla izsekošanai, runātu par pieaugšanu un neuzticēšanos, un galu galā viņai būtu taisnība. Tomēr – kaut kas bija jādara, tāpēc Linards to paveiks citiem nezinot.
Kādu mazumiņu no sava plāna gan Linards mājās atklāj – aizbraukšot līdz ārstam uztaisīt kardiogrammu, pa ceļam varot aizvest Lariju uz augstskolu. Dēls neiebilda, lai gan negaidītais piedāvājums viņu acīmredzami samulsināja. Sen nebija nācies kaut kur doties divatā ar tēvu... Linards gan šo mulsumu iztulkoja pa savam un apjautājies, cikos dēlu mājupbraucot paņemt pēc lekcijām, bezgala izbrīnījās uzzinot, ka Larijs jau divus mēnešus apmeklē radošo apvienību, kur apgūst vitrāžu tehniku.
– Kāpēc tieši vitrāžas? – izbrīnījās tēvs.
– Reiz pabiju kādā stikla darbnīcā, kur jauns pāris veidoja vitrāžas Tiffany tehnikā. Sarežģīti un laikietilpīgi, tomēr man iepatikās. Arī es gribu veidot skices, spēlēties ar krāsām un gaismām. Tas ir tik maģiski un fascinējoši!
Tēva klusēšanas iedrošināts, Larijs vēl labu laiku jūsmoja par savām jaunapgūtajām prasmēm un slavēja pedagoģi, līdz Linards nenoturējās nepiebildis:
– Tad jau vajag viņai uzsaukt kādu šampanieti!
Dēla sašutums bija ne tikai sadzirdams, bet pat sajūtams:
– Tēt, viņa nedzer! Tāpat kā mēs.
Larija teiktais izskanēja tik patiesi un nevainīgi, ka Linarda aizdomas izgaisa kā nebijušas. “Tātad tas nebija Larijs…” viņš atviegloti nopūtās, tobrīd vēl nedomājot par minējumiem, kas tāpat neliks miera.
Ģimenes vakariņu laikā Linards ar daudz sirsnīgāku skatienu uzlūkoja dēlu, viņā taču bija kaut kas no paša Linarda – no tā laika, kad viņš, students būdams, paklusām bija aizrāvies ar gleznošanu. Attīstīt šo vaļasprieku tā arī neizdevās, jo mātes pedantiskajā tīrībā un kārtībā nekas tik “netīrīgs” neiederējās. Cienmātes gribai pretoties neuzdrošinājās neviens no trim dēliem, katram bija iecerēta cita virsotne – advokatūrā, grāmatvedībā un pedagoģijā.
No atmiņām par bijušajiem laikiem Linardu izrāva meiteņu ķiķināšana – absolūti nepieļaujama vaļība pie vakariņu galda! Ja to dzirdētu cienmāte, abas paliktu bez vakariņām. Nekavējoties, un visu vakaru pilnīgā klusumā pie grāmatām! Nedz Linards, nedz Zaiga gan tik barbariski nerīkojās, vien Zaiga piešķindināja ar dakšiņu pie tējas krūzes stikla, tādā veidā aicinot nomierināties, toties Linarda prātā šī skaņa sacēla veselu vētru.
“Tad kura no viņām ir braukusi uz pilsētas otru malu, lai nopirktu “vīnu, dzirkstošo”? Kura?” viņš domāja un cieši vēroja galda pretējā pusē sēdošās sievietes. “Kura no dvīnēm? Jeb varbūt abas?” Linards juta pierē ievelkamies dziļu rievu. Lai cik cieši viņš vērās abās pārlieku nopietnajās sejās, kas acīmredzot bija maskas (abas taču pirms mirkļa par kaut ko uzjautrinājās!), vainas apziņu tajās nemanīja. “Nekas, rīt es pievērsīšos jums,” viņš nodomāja, pirms visi kopā atstāja vakariņu galdu.
Zaiga gan pie viņa vēl pienāca – apjautāties par vizīti pie ārsta, par rūpju rievu pierē, par dienas notikumiem, tomēr Linards negribēja sarunāties. Varbūt tas bija aizvainojums par dēla noslēpumu glabāšanu, jo – nevar būt, ka Zaiga neko nezināja par vitrāžām un Tiffany tehniku. Varbūt nevēlēšanās par to runāt, lai atkal nebūtu jādomā par paša atteikšanos no mākslas. Visdrīzāk gan aizņemtība ar citām domām, jo, līdz ko sieva bija atstājusi kabinetu, Linards no kabatas izvilka saburzīto čeku un prātoja, kā nākamajā dienā labāk pavērot ķiķinātājas meitas.
Zane strādāja bankā, turklāt klientu apkalpošanā, un pusdienlaiks viņai bija tik īss, ka braukt uz tālīnu veikalu, lai nopirktu dzirkstošā pudeli, nebūtu prāta darbs. Linards nespēja iedomāties iemeslu, kas liktu bankas darbiniecei atprasīties uz stundu ilgu pārtraukumu un izmatot to šādiem mērķiem.
Zanda savukārt bija atradusi grāmatvedes darbu solīdā firmā, un, cik vien Linardam bija zināms, no darba vietas izgāja īsi pirms iestādes slēgšanas. Protams, varētu pieļaut, ka kāds no firmas viņu komandējis nopirkt pudeli vīna, vai arī – iestādē bijis kāds bankets un šī pudele bijusi kāda “groziņa” sastāvdaļa. Būs rīt jāapciemo šī iestāde, vēlreiz jāparunājas ar direktoru, lai gan savulaik, kad Zanda pieteicās tur darbā, solīdais sirmgalvis zvērēja, ka banketos uz galdiem mēdzot būt tikai augļi un sulas. Kopš kāda visai publiska skandāla, alkoholu viņu iestādē esot aizliegts ienest.
Dažādām domām pārņemts, Linards pavadīja garu bezmiega nakti. Nu, kā nu viņš tā ies un sāks visus izprašņāt: bija vai nebija, un kā bija? Ko dzērāt un ar ko dzērāt? Kāda kuram daļa! Un tādam ienācējam no ielas – vēl mazāka. Sabojās vēl Zandas reputāciju. Bet kā citādi noskaidrot patiesību? Iet un pašai paprasīt? “Pirki? Dzēri? Vairāk nedzer!” Ja pirkusi, tāpat neatzīsies. Apķersies papiņam ap kaklu, kā kādreiz bērnībā, slepeni sabučos, kamēr cienmātes aizliegumi darbojās citā istabā, viņš noskurināsies no tāda teļa maiguma, tomēr iekšēji atkusīs, atmetīs ar roku un pasmaidīs: “Ak, tu, manu taurenīt!” Neviena cita no viņa ģimenes sievietēm tā neprata atkausēt Linarda sirdi, tikai Zanda. Tas bija viņu abu lielais noslēpums.
Rītam svīstot, Linardam uz kādu stundu izdevās aizmigt, bet tad jau zvanīja modinātājs un nāca Zaiga, lai ar brokastu paplāti uzvēdītu kafijas smaržu. “Tāds sens rituāls,” ar skumjām nodomāja Linards. “Bez mīļuma, bez smaida…”
Kaut kur paribē, sirds tuvumā iedūra senā sāpe, un, smagi nopūties, Linards izdvesa: – Vajadzēs laikam braukt pie ārsta…
Zaiga atsaucās nekavējoties:
– Tūlīt piezvanīšu māsai. Viņa jau divus mēnešus strādā kardioloģijas nodaļā, tiesa, ne mūsu slimnīcā, bet tur ir jauna aparatūra un labi speciālisti. Viņa atsūtīs mašīnu.
Linards sasprindzināja prātu, lai atmiņā atsauktu trauslās blondīnes tēlu, ko pēdējo reizi bija redzējis savās kāzās. Kas toreiz notika, viņš vairs neatcerējās, šķiet, kāds par daudz bija iedzēris, vienīgi cienmāte ik pa laikam atcerējās Zigrīdas vārdu, ja dzirdēja pieminam šampanieti. Īsu brīdi domās iezīmējās tikko samanām līkne, kas kaut kādā, Linardam nesaprotamā veidā, Zigrīdu savienoja ar papīrgrozā atrasto čeku.
– Tava māsa ir šeit? – viņš klusi jautāja.
– Jā, pirms pāris dienām viņa uz mirkli bija ieskrējusi. Atveda tirgū pirktas zemenes un šampanieti, bet mēs tā arī neatkorķējām. Glabājas ledusskapī. Izmest žēl. Dārgs tomēr. Kad braukšu ciemos pie viņas, aizvedīšu. Mēs jau tāpat ne…
– Kāpēc tu man to jau sen nepastāstīji? – Linards nočukstēja. – Es atradu izmestu čeku un gandrīz vai prātu zaudēju!
– Tad kāpēc tu man uzreiz to nepajautāji? – Zaiga atsmaidīja.
– Cienmāte neļāva… – Linards izdvesa un, atviegloti izelpojis, atlaidās spilvenos. Beidzot viss bija nostājies savās vietās.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Čeks

Kategorijas