“Upe” – gan balva, gan rēta rakstnieces biogrāfijā

2021. gada 30. novembris 00:00

308

“Upe” – gan balva, gan rēta rakstnieces biogrāfijā

270 gramus smaga un 111 lappušu gara “Upe”. Par šo stāstu, kuru klajā ir laidusi izdevniecība “Zvaigzne ABC”, autore Laura Vinogradova šogad saņēmusi Eiropas Savienības Literatūras balvu. Augstu ir novērtēts garstāsta “Upe” mākslinieciskais un vispārcilvēciskais saturs. Šis stāsts varētu tikpat labi vēstīts par cilvēku jūtu dzīvi un likteņiem nevis Latvijā, bet kaut kur citur pasaulē. Kāpēc? Tāpēc, ka ir tādas sakarības, tāda mīlestība un sāpes, tādi jautājumi, kuri svarīgi cilvēkam, lai kur un kad viņš būtu.
Oktobra sākumā Gulbenes bibliotēkā interesentiem bija iespēja tikties ar L. Vinogradovu. Jau krēsloja. Sveču gaismā viešņa stāstīja par savu ceļu uz rakstniecību. Ārēji likās – viņa ir klusinātu toņu cilvēks. Tomēr ieklausoties atklājās ļoti niansēta, jūtīga iekšējā pasaule, kur krāsas un emocijas reizēm ir rāmas, bet reizēm saviļņo un pat rauj dziļā atvarā. “Es runāšu tā pa īstam,” viņa teica un piebilda – svarīga esot nevis mirklīga, bet patiesi cilvēciska kopā būšana.
Kā rakstniece sākusies ar vēstulēm zaudētajam brālim
L. Vinogradova drosmīgi teica – ir uzaugusi problemātiskā ģimenē. Varbūt tieši tāpēc viņa kā reti kurš spēj ielūkoties izmisuma dzelmē. Tur, kur ikdienā skatās cilvēki, kuriem citi labprātāk pagriež muguru. “Laukos man stāsta... Viena tur sieviete nomirusi. Viņa kāvās ar vīru. Kad viņu atrada, sasista bija. Bet neviens jau nemeklēja pakaļ, kā viņa tur bija nomirusi... Tā notiek. Lai kā es negribētu, lai kā es būvētu sev apkārt burbuli, ka viss ir nenormāli skaisti, bet tā nav,” sacīja L. Vinogradova. Pēc brīža viņa vēlreiz pievērsās šai smagajai tēmai un teica, ka viņai pašai esot svarīgi par to rakstīt. Kaut vai šīs vienas sievietes dēļ, “kura bija nosista, bet neviens viņu pat nemeklēja, vien teica – pati vien vainīga”.
L. Vinogradovas dzīve gājusi savu gaitu, tā ir piepildīta un veiksmīga. Kādā brīdī viņa sapratusi: ir jāizlīgst “ar to vietu”, no kuras nākusi, ir “jāpiedod pagātnei”. Tas kļuva viens no atspēriena punktiem, kas mudināja pievērsties rakstniecībai.
Viņa vienmēr esot bijusi cītīga grāmatu lasītāja. Kad viņai palika 30 gadu, beidzot ir sākusi rakstīt pati. Šī izvēle ne visai sader ar viņas profesiju un izglītību. “Man ir bakalaura grāds uzņemējdarbībā un astoņu gadu darba stāžs bankā. Pirms es pārgāju uz manu pasauli. Es sāku rakstīt, kad man pazuda bailes, ko kāds varbūt teiks vai domās,” viņa stāstīja. Viss sākās ar viņai ļoti sāpīgu notikumu. L. Vinogradova kļuva rakstniece brīdī, kad zaudēja savu brāli. “Tajā mirklī, kad notiek kaut kas ļoti ļoti sāpīgs, ievainojošs, tad vairs nav bail. Vismaz man,” izskaidroja rakstniece. Bijis “pilnīgi vienalga”, ko domā citi, viņa zinājusi tikai vienu: “Te es esmu.” Tas nozīmēja dzīves izvērtēšanu. Tā brīža un laika dimensijas izvērtēšanu, kā arī apņemšanos turpmāk dzīvot “ar prieku, ar jēgu”.
“Sāku rakstīt viņam (brālim – red.) vēstules uz debesīm. Es to darīju publiski. Man bija bloga vietne. Rakstīju ar pseidonīmu,” atcerējās L. Vinogradova. Tobrīd bijusi vajadzība tā runāt ar pasauli. Par sevi. Par sev svarīgo. Tā, lai citi dzird. Bijusi vajadzība dalīties. Vēlāk sapratusi, ka par maz ir tīri terapeitiski rakstīt par pašas sajūtam vien. “Tik daudz dzīvju ir apkārt, un tās visas ir vērts pierakstīt un izstāstīt,” viņa teica un uzsvēra, ka “cilvēki ir cits citam ļoti vajadzīgi” un “ikviena dzīve” vajadzīga rakstniekam, lai domātu, justu, iedziļinātos un radītu. Tukšumā, četrās sienās viņa kā rakstniece ilgi uzturēties nevar, vajadzīga katarse ar citiem, kas varbūt tikai “uzrauj” viņas pašas zemapziņā paslēptas sajūtas, domas caur garšu, smaržu, acu skatienu. Impulsi no ikdienas, mazi krikumi – tas viss bija un ir kā plastilīns, ko apaudzēt ar fantāziju, ielikt rakstnieces vēstījumu un veidot literatūru. Visvairāk viņai patīkot sarunāties ar bērniem. Tā varot gūt ierosmi brīnišķīgu grāmatu saturam.
L. Vinogradova neraksta “aiz neko darīt”, viņa stāstu “pieraksta”, kad tas ir “nobriedis” viņas galvā, domās un sajūtās. “Man noteikti vajag, lai ir, ko teikt pasaulei. Ja man nebūs, ko teikt, es nespēju neko uzrakstīt. Man ir svarīgi, kāpēc es to saku. Jā, un ir jābūt arī tai ticamībai, ka ir kāds, kaut viens, kam tas ir jādzird. Tad es rakstu. Bet to darīt nav viegli, jo man ir mazs bērns un pilnu stundu darbs. Un brīvo brīžu ir gana maz,” stāstīja rakstniece. Viņa piebilda, ka pa vidu literatūrai, kura domāta pieaugušajiem lasītājiem, ir tapušas un top L. Vinogradovs grāmatas bērniem.
Lai teksts būtu labi lasāms un sadzirdams
Bet, lai uzrakstītu garstāstu “Upe”, rakstniece atstājusi savu tā brīža darbavietu – bibliotēku neredzīgajiem. “Sapratu, ka man ir jāriskē. Sižets stāstam man jau bija galvā. Kad es aizgāju no darba, man atlika stāstu tikai tīri tehniski pierakstīt,” atklāja L. Vinogradova. Pierakstīšana aizņēmusi apmēram trīs mēnešus. Rakstījusi viņa esot meditatīvi. Neforsējot. Pēc tam autore ilgi neuzdrošinājusies savu stāstu nosūtīt izdevniecībai. Viņa apzinājusies, ka šim darbam ir jābūt “nākamajam pakāpienam”, kaut kam labākam par iepriekš rakstīto.
Kad sadūšojusies un nosūtījusi izdevniecībai, gājusi meklēt darbu. Tā viņa ir nonākusi Rakstniecības un mūzikas muzejā. Un tur viņai patīk. “Izdevniecībā “Zvaigzne ABC” man ļoti ir paveicies ar redaktori Dainu Grūbi,” sacīja rakstniece. Bieži saņemot pārmetumus par savu latviešu valodu. “Es mīlu veidot teikumus nepareizā konstrukcijā, lai teksts un teikumi skan,” sacīja L.Vinogradova un piebilda – varbūt dziļi zemapziņā ir iesēdušies darba gadi neredzīgo bibliotēkā. Tur viņa “ielasījusi” klausāmās grāmatas. Un tāpēc asinīs ir vajadzība tekstam skanēt, būt uztveramam. “Man vajag, lai cilvēks lasa un jūt, kurā vietā ir tas elpas ievilciens, tā pauze. Es rakstu balsī,” viņa skaidroja. Redaktore D. Grūbe esot to sapratusi un reizēm atstājot, kā autore rakstījusi, nelabojot.
Kā rakstniece viņa, pēc pašas domām, nav vēl līdz galam gatava, vēl mācās, kaut uzskata – savu rokrakstu jau ir atradusi. Tagad atlicis turpināt apjaust savas “robežas” radošajā procesā. Ja dzīve ir rimta, L.Vinogradova kļūst slinka rakstītāja, tāpēc vajagot spērienu no malas. Palīdz, kad tiek uzrunāta jau ar konkrētu uzstādījumu. Piemēram, vajag kādu stāstu publicēšanai! Un tad L.Vinogradova saņemas un pat ļoti īsā termiņā var to paveikt. Kaut vai nedēļas laikā. “Šobrīd ir tā, ka es nerakstu neko,” atklāti teica rakstniece. Taču decembrī viņa aizrunāta dalībai prozas lasījumos. Līdz tam brīdim ir jātop kādam jaunam literārajam darbam.
Kad rakstniece uzzinājusi, ka viņas “Upei” ir piešķirta Eiropas Savienības Literatūras balva, tas bijis kā medus piliens sāpju jūrā. Viņas personiskajā dzīvē atkal bijusi skarba pieredze – zaudējums. L.Vinogradova sacīja – tāpēc par balvu nemaz nepriecājās. Labprāt būtu to atdevusi, samainījusi, lai atgūtu mazo dvēselīti, kuru viņai bija atņēmusi veļu māte. L.Vinogradovai šis brīdis atkal mācīja iznirt no skumjām un ieraudzīt pasaules gaišo pusi. Viņa sacīja – “Upe” ir stāsts par to, kā “palikt kopā”, “pamēģināt palikt, nevis aiziet”. Tas ir stāsts par attiecībām. Par iekšējo izvēli. Tekstu grāmatā papildina autores dzīvesbiedra, fotogrāfa un dizainera Vitālija Vinogradova veidotās ilustrācijas. Līdz ar to “Upei” šīs ģimenes vēsturē ir un būs dziļi personisks nospiedums.
Jauns darbs, jauna iedvesma – rakstāmmašīnu stāsti
Kad “Upe” bija ceļā pie lasītājiem, L.Vinogradova kļuva par darbinieci Rīgas Rakstniecības un mūzikas muzejā, kur atbild par apmeklētāju izglītošanu. Arī rakstniecei pašai šis muzejs ir vēl viens iedvesmas avots. Šogad tur tika atklāta muzeja fondos esošo veco rakstāmmašīnu kolekcijas izstāde. Pavisam 30 rakstāmmašīnas! Tās katra savā laikā kādam ir piederējusi personiski. L.Vinogradovai tika lūgts uzrakstīt stāstus par šīm rakstāmmašīnām un līdz ar to – arī par katru šā rakstāmrīka saimnieku, viņa laikmetu. Līdzīgu uzdevumu saņēma muzeja darbinieks Jēkabs Nīmanis, kuram stāsti bija jāietērpj skaņu tā saucamajā ambientajā mūzikā (elektroniskās mūzikas žanrs, kurā uzsvērta gaisotnes, atmosfēras, noskaņas radīšana).
Rakstniece iegrima aizgājušajās dienās, pētīja vēstules. Tas bijis saviļņojoši un arī laikietilpīgi. Pašai L.Vinogradovai ļoti uzrunājoši bija rakstāmmašīnu stāsti, kas apliecināja piederību rakstniekiem Zentai Ērglei, Anšlavam Eglītim, Gunāram Jankovskim, aktierim Ēvaldam Valteram, dzejniecei Veronikas Strēlertei, kā arī Ainai Leite. “A. Leite bija Rakstniecības un mūzikas muzeja darbiniece. Viņas vienīgais darbs visu mūžu bija šifrēt Raiņa un Aspazijas rokrakstus. Viņas darbs bija šifrēt jebkādus pierakstus – vēstules, piezīmes. To viņa darīja desmitiem gadu. Mums kā muzeja darbiniekiem ļoti sāp, ka Raiņa kopotos rakstos A. Leite nav pat pieminēta. Ka šie kopoti raksti ir tapuši, pateicoties viņai,” stāsta L.Vinogradova.
Vēl viņa izceļ atklājumu, ka ar V. Strēlertes rakstāmmašīnu pati dzejniece ir pārrakstījusi vēstules, kuras viņai sūtījis dzejnieks Edvards Virza laikā, kad bija iemīlējies Veronikā. Vēstules Rīgas Rakstniecības un mūzikas muzejā nonāca tikai pēc V.Strēlertes nāves, un tā ir bijusi viņas pašas vēlēšanās. Taču V. Strēlerte šīs vēstules ir sākusi pārrakstīt pēc tam, kad bija piedzīvojusi Berlīnes bombardēšanu 1945. gada 3. februārī. “Viņa saprata, ka viss var pazust jebkurā mirklī. Viņa pārrakstīja E. Virzas vēstules, jo viņai tās ir bijušas dārgas. Viņa nojauta vērtību, to, ka E. Virza ir liela mēroga literāts. Pārrakstītās vēstules V. Strēlerte atdeva glabāšanā savai māsai. Arī rakstāmmašīna palika Latvijā. V. Strēlerte to nepaņēma līdzi uz Zviedriju,” stāstīja L.Vinogradova.
Par Ē. Valteru svarīgi pateikt, ka viņš pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados ar pseidonīmu Ints Baltarājs ir sarakstījis pretpadomju satura poēmu “Rusiāde”. Tās tapšanu ir pieredzējusi viņa rakstāmmašīna, kura iepriekš vēl ir piederējusi rakstniekam Rutku Tēvam. Viņš to atdevis Ēvaldam. Ē. Valtera meitas atmiņas liecina – rakstāmmašīna tēva mājās vienmēr ir bijusi paslēpta. Uz šīs “nots” rakstniece “atspērās”, veidojot Ē. Valtera stāstu. L. Vinogradova piebilda – rakstīdama šos vēstījumus, esot aizdomājusies, vai pietiekami labi pati izturas pret saviem palīgiem darbā – datoru, tējkannu. Un ko šīs lietas varētu pastāstīt par viņu?

Vizītkarte
Par Lauru Vinogradovu
● 37 gadus veca, dzimusi Ventspils pusē, Popes pagastā;
● dzīvo un strādā Rīgā, Rakstniecības un mūzikas muzejā, kur atbild apmeklētāju izglītošanu;
● literārie darbi: “Lapsa. Pasaka pieaugušajiem” (2017); stāstu krājumi – “Izelpas” un “Lāču kalns” (2018); garstāsts “Upe” (2020); proza bērniem – “Snīpulītis no Snīpuļciema” (2017), “Mežpasakas. Par Meža Susuri, skudrām, Vilceni un Pūces Bērnu” (2019), “Mežpasakas. Par Zalktēnu un stirnu meitenēm” (2019), “Tētis un suns” (2021);
● precējusies, ir piecgadīga dēla mamma.

L. Vinogradovas garstāsts “Upe” ir literārās varones Rutes stāsts. Viņa negaidot manto no tēva lauku māju pie upes. Tēvu Jūli viņa nekad nav pazinusi, taču pārlieku labi pazīst sāpes par skaudro bērnību un pirms desmit gadiem pazudušo māsu, pazīst neiederības izjūtu un tukšumu sirdī. Upe nu ir kļuvusi par Rutes vecāko māsu, kurai var uzticēt visu – savas sāpes, izmisumu, ilgas. Kurā var iegrimt… gandrīz uz neatgriešanos. Bet tikai “gandrīz”, jo neatgriezties pie sevis un citiem cilvēkiem nav iespējams. Tā drīz vien Rutes dzīvē ienāk kaimiņiene Matilde un viņas mazie puikas Lūkass un Niklāvs, ienāk Matildes brālis Kristofs, kura mājas ir jūrā, bet, sastopot Ruti, acīs parādās tāds kā smeldzīgs siltums. Un sākas Rutes atgriešanās ceļš…

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Upe” – gan balva, gan rēta rakstnieces biogrāfijā

Kategorijas