Sniedze

2021. gada 7. decembris 00:00

Sniedze jau sen atzīst, ka ir tāds dīvains “putns”, un nemaz nedusmojas, ja viņu reizēm kāds nosauc par “stērsti”. No bioloģijas viedokļa viss taču ir pareizi – sniedze ir piederīga stērstu dzimtai – zvirbuļveidīgiem putniem, ar brūnu, pelēku vai dzeltenu vēderiņu. Par laimi, Ilmāra zināšanas šajā jomā allaž bijušas pamatīgas, tāpēc viņa precizējums – “baltā sniedze” – bija ne tikai balstīts uz zināšanām, bet arī glaimojošs. Turklāt – tam bija zināms pamats: Sniedzei jau kopš dzimšanas bija miniatūrs augums, aristokrātiski bāla āda un neparasti gaiši mati.
Viņas māte Astra, no kuras meita bija mantojusi šo ēterisko izskatu, gan reizēm sūrojās – tik ļoti gribētos aizlidot uz karstajiem dienvidiem, bet jutīgās ādas dēļ tas neesot iespējams. Sniedzei gan šķita, ka šis aizbildinājums nav galvenais iemesls, drīzāk aiz tā slēpās mūžīgais naudas trūkums, ko radīja mātes pārpilnais drēbju skapis. Tēvs viņai par to bieži pārmeta, aizrādot, ka beidzot taču vajadzētu pameklēt kārtīgu darbu, jo no pērlīšu vēršanas un diegu mezglošanas neviens vēl neesot paēdis. Jau divdesmit gadus viņš viens velkot ģimenes finansiālo slogu – vai nebūtu laiks kādai pielikt arī savu plecu?
Mātei reiz bijis darbs. Beigusi franču liceju, kurā ilgus gadus bija strādājusi arī viņas māte Sonora, Astra izvēlējusies kādā ģimnāzijā pasniegt franču valodu. Nekādu lielo algu gan viņa par to nesaņēmusi, tomēr pašas vajadzībām pilnīgi pieticis. Dzīve kopā ar vecākiem atbrīvojusi no jebkādām sadzīviskām rūpēm, tāpēc dienā, kad pirms diviem mēnešiem satiktais iznesīgais, atlētiskais un asprātīgais apsardzes darbinieks oficiāli lūdzis viņu skaistās meitas roku, Astra pat nespējusi iedomāties, ko nozīmē uzsākt patstāvīgu dzīvi… Ludviga vecāki gan aicinājuši jauno pāri dzīvot viņu plašajā mājā, bet laikam jau puisis bijis atēdies šīs saldās dzīves, jo kategoriski pastāvējis uz personīgā dzīvokļa iegādi pilsētā. Vecāki samierinājušies un kāzu dienā jaunajam pārim pasnieguši plaša mansarda dzīvokļa atslēgas.
– Paradīze! – toreiz čukstējusi Astra.
– Tieši tas, ko es gribēju! – skaļi priecājies Ludvigs, jo dzīvoklis atradies tuvu viņa darbavietai un arī franču licejs bijis ērti sasniedzams.
– Tik fantastisks skats pa logu! – čivinājusi Astra.
– Forši, ka auto var nolikt gandrīz pie durvīm, – Ludvigs atzinīgi piebildis.
Diemžēl jau pirmajās dienās atklājies, ka ar kvēlu mīlestību, plašu dzīvokli un ērtu stāvlaukumu vien kopdzīvei nepietiek. Ir vajadzīgs kāds, kurš plāno ienākumus un izdevumus, meklē kompromisus, gatavo ēst un uzkopj telpas. Pēc nedēļu ilgām kaislīgām vārdu pārmaiņām, asarām un klaigām beidzot abi izlēmuši sēsties pie pārrunu galda un sadalīt pienākumus. Tad kādu laiku abiem šķitis, ka viņi ir ideālais pāris, kas lieliski tiek galā ar visām grūtībām. Pamazām abiem izdevies atrast kopīgu ikdienas ritmu, un asāku vārdu pārmaiņu tikpat kā nebijis. Pēc nepilna gada piedzimusi Sniedze, un Astrai nācies pārtraukt darbu. Izcēlusi no skapja savu “dārgumu lādi”, viņa atsākusi pērlīšu vēršanu un rotu darināšanu.
– Tas vairāk pašas priekam, atslodzei no mājas darbiem nekā peļņai, – Astra taisnojusies, kad Ludvigs apjautājies, cik daudz viņa tādā veidā cerot nopelnīt. Pēc gada atgriezīšoties darbā, viņa solījusies vīram, bet tikmēr gribot nedaudz paniekoties, lai pirksti neaizmirstu ierasto veiklību.
Sākumā Ludvigs visu notiekošo pieņēmis kā likumsakarīgu un nenovēršamu ģimenes dzīvē, taču, kad Astra atteikusies bieži slimojošo meitu vest uz bērnudārzu, lai pati atsāktu strādāt, Ludvigs pirmo reizi sametis savas mantas čemodānā un aizbraucis uz vecāku mājām. Diemžēl gaidīto morālo atbalstu viņš tur nesaņēmis, tāpēc nācies atgriezties pie sievas un allaž brēcošās meitas. Pēc pāris dienām gan tēvs piedāvājis materiālo palīdzību, un Ludvigs to pateicīgi pieņēmis. Nomaksājis iekavētos rēķinus, viņš lepni paziņojis, ka iegādāsies jaunu mašīnu. Astra neiebildusi: gan jau vīrs zinot, ko darot. Viņai galvenais – lai nepārmetot, ka sieva ar meitu dzīvojot mājās. Ludvigs nepārmetis. Pavizināties ar jauno sporta vāģi kārojusi ne viena vien paziņa. Dzīve viņam atkal bija kļuvusi interesanta.
Kad atklājies, ka pirmklasniece Sniedze baidās no skolas, no svešiem bērniem un skolotājas, Ludvigs vēlreiz sakravājis čemodānus, tikai šoreiz rīkojies gudrāk – apmeties pie jaunās mīļotās. Mājās šīs prombūtnes naktis tikušas sauktas par “naktsmaiņām”, “dežūrām”, “komandējumiem”. Astra nojautusi, kas notiek, tomēr klusējusi.
Tā nebijusi pat noruna, drīzāk – vienam kauns par savu rīcību, otram – par neizlēmību un bezspēcību notiekošā priekšā, bet nedz viens, nedz otrs nespējis atzīties vecākiem, ka viņu laulība sabrukusi. Ludvigs laiku pa laikam nomainījis interešu objektus, tomēr par ģimenei neaizmirsis: lielu daļu nopelnītās algas joprojām atstājis sievas un meitas vajadzībām. Par ko gan sūdzēties? Arī Astras vecāki laiku pa laikam viņas kontā ieskaitījuši paprāvu naudas summu, tāpēc viņa varējusi atļauties vēl arvien dzīvot mājās un visu savu brīvo laiku veltīt rokdarbiem un meitai. Līgums ar kādu mākslas salonu izrādījies ne tikai ienesīgs ienākumu avots, bet arī svarīgs punkts Astras pašapziņas atbalstam.
Par šo dzīves posmu māte mēdz stāstīt visai atturīgi, un Sniedze to pieņem kā nepatīkamu atmiņu konspektu. Nekā lieka. Nekādu emociju. Ne nosodījuma, ne slavinājuma. Tikai vibrācijas. Sīki pieskārieni tam, ko labāk nekustināt. Lai neduras kā skabargas pirkstos.
Tagad, savos deviņpadsmit gados, Sniedze ir pietiekami gudra, lai saprastu, cik ļoti māte sagandējusi gan savu, gan viņas dzīvi. Tiesa, šī gudrība viņai nebija nākusi viegli. Kad pēc kārtējās panikas lēkmes viņa bija uzrāvusi sporta čības un metusies skriet pa parka celiņiem arvien tālāk no mājām, kādā brīdī viņai bija pievienojusies spilgta tumšmate un stādījusies priekšā kā psiholoģe Viktorija. Jaunā sieviete bija atpazinusi Sniedzes satraukumu un izlēmusi to kliedēt. Aicinājums parunāties toreiz tika dusmīgi noraidīts, tomēr jau pēc pāris dienām Sniedzes pirksti telefonā sastādīja vizītkartē norādīto numuru, un meitene pati pieteicās apciemot Viktoriju.
Kaut arī jautājumi tika uzstādīti profesionāli un iejūtīgi, pirmajās apmeklējuma reizēs Sniedze nespēja pietiekami atvērties, lai stāstītu par māti. Lai pastāstītu visu, ne tikai par to, kā Astra augas dienas sēdējusi pie loga, slaucījusi asaras un klusām šņukstējusi, uzlasījusi uz paplātes izbērtās pērlītes, ar sīkām standziņām izlocījusi smalkus vijumus un gaidījusi parādāmies tēva atlētisko augumu. Pazemīgi un uzticīgi. Bijīgi un bikli. Aiz visa tā vēl bija daudz kā cita, kas saistījās tieši ar Sniedzi.
Īsti precīzi viņa neatcerējās, kurā vidusskolas klasē mācījusies, kad māte viņas rokās iespiedusi sīkās knaiblītes un dusmīgi uzkliegusi:
– Strādā! Dari taču arī tu kaut ko! Man vairs nav spēka!
Sniedze nobijusies, jo pirms tam māte ne reizi pret meitu nebija pacēlusi balsi. Paklausījusi. Sākumā nekas prātīgs, protams, neesot sanācis. Māte atkal dusmojusies. Sniedzei sāpējis. Laikam tāpēc pirksti tik ātri apguvuši vēlamo mācību, un pamazām radies kaut kas acij tīkams.
Citā reizē Astra meitas priekšā nolikusi veselu pērlīšu klājienu:
– Izvēlies, kuras liksi kopā. Kā liksi, ko veidosi. Krāsas, gaismas, ēnas, izmērus…
Tas Sniedzei padevies viegli, un māte to atzinīgi novērtējusi:
– Skaisti. Studēsi Mākslas akadēmijā, lai ko tas prasītu! Tā kā man tas nebija lemts, to paveiksi tu. Un mēs vēl lasīsim mūsu uzvārdu uz izstāžu afišām!
Ap to pašu laiku Sniedze bija iemīlējusi tamboradatas līkločus, tikai māte par to smīkņāja un allaž izdomāja citus darbus, ja manīja meitu atkal “bakstām tos caurumus”.
– Nevajadzīga laika notriekšana, – viņa pukojās. – Augus vakarus bojā acis, bet rezultāta nekāda! Labāk glezno!
Sniedze gan arī netiecās pēc īpaša rezultāta. Viņai vienkārši patika redzēt, cik smalkas un vieglas mežģīnes var izveidot pirksti. Lai nedusmotu māti, viņa sāka tamborēt ārpus mājas – skolā starpbrīžos, parkā vai autostacijā uz soliņa, bibliotēkā, reizēm arī kafejnīcas gaišākajā stūrī, noslēpusies aiz kaislīgas tējas baudītājas maskas. Daži skolasbiedri par viņu smīkņāja, tomēr draudzenes, dāvanā saņēmušas smalkus mežģīņu pirkstaiņus, augstu novērtēja Sniedzes meistarību.
Māte, protams, par to uzzināja un, lai novirzītu meitas interesi citā virzienā, aicināja viņu līdzi ciemos pie senas draudzenes Lienes, kas izrādījās Sniedzes klasesbiedra Ilmāra māte. Jau pirmajā ciemošanās reizē abas draudzenes vienbalsīgi izlēma, ka no Sniedzes un Ilmāra iznāktu skaists pāris. Par Sniedzi viss bija skaidrs no pirmā acumirkļa: miniatūra lellīte, gracioza un daiļa, turklāt izglītota, talantīga, kulturāla un čakla. Ilmāram savukārt vecāki jau no mazām dienām bankā bija izveidojuši krājkontu, kur katru mēnesi noguldīja paprāvu summu. Astoņpadsmit gadu vecumā puisim būšot gan savs auto, gan dzīvoklis, turklāt – viņš tiekot virzīts tēva uzņēmuma vadības postenim. Trenažieru zāle esot viņa otrās mājas.
Sniedzi gan šī saruna atstāja vienaldzīgu. Bagāts līgavainis ar Bārbijas drauga Kena seju un muskuļotu torsu nebūt nebija viņas ideāls. Holivudas smaids, kas allaž rotāja Ilmāra seju, Sniedzi drīzāk kaitināja, nevis noskaņoja draudzīgi, tomēr prāta viņam netrūka. Izskatījās, ka vidusskolu viņš pabeigs ar zelta medaļu, turklāt tā patiešām būs paša spēkiem iegūta. Sniedze vispār vēl nedomāja par puišiem, jo uzskatīja, ka tieši agrīnās laulības sabojājušas mātei dzīvi. Pabeigt studijas, atrast labu darbu, iegūt stabilitāti un tad iemīlēties – tā bija izlēmusi Sniedze.
Šādas ciemošanās, ar lielu Sniedzes piespiešanos, laiku pa laikam turpinājās līdz pat skolas beigšanai. Abas mātes kā allaž priecājās par saskanīgo pāri un kala nākotnes plānus, līdz reizei, kad Astra ieminējās par simbolisku saderināšanos. Ilmārs kautrīgi piesarka un atzina, ka tā nudien būtu laba doma, viņa māte dēlu atbalstīja, bet Sniedze dziļi ievilka elpu, lai vēlreiz visiem atgādinātu par saviem nodomiem. Tajā brīdī istabā gandrīz skriešus iesteidzās Ilmāra vecāmāte.
– Meitiņ, vai taisnība, ka tas ir tavu roku darbs? – viņa aizelsusies jautāja un visu acu priekšā izpleta smalku tamborētu mežģīņu plecu lakatu.
Sniedze samulsa, jo labi zināja mātes nepatiku un paredzēja, kas tagad sekos – kārtējā dusmu lēkme, tomēr melot arī nedomāja. Vai nu gluži ciemos māte atļausies uzbrukt meitai? Īsu brīdi visi apjūsmoja smalko darinājumu, un Ilmāra māte apjautājās, cik daudz laika prasījis tāds tamborējums. Sniedzei uz šo jautājumu nebija konkrētas atbildes, nestāstīs taču, ka tamborējusi ik pa brīdim, slepus no mātes. Arī turpmākie jautājumi veda strupceļā, tāpēc brīdī, kad Ilmāra māte apjautājās, kādu lielāku darbu Sniedze tagad iecerējusi uzsākt, viņa, daudz nedomādama, dusmīgi izšāva:
– Kāzu kleitu. Kad būs gatava, varēsim saderināties.
Kusums, kas iestājās telpā, liecināja – šī atbilde pārsteigusi visus.
– Tad jau kāzas arī būs, – pirmais attapās Ilmārs un aicināja pacelt tostu. Visi it kā atdzīvojās un metās uzbrukumā Astrai – lai atbrīvojot meitu no visiem mājas darbiem, citādi ilgi būšot jāgaida. Turpmākās sarunas Sniedzei nav palikušas prātā, jo prātu aizņēma tikai viena doma: viņi to uztvēra nopietni. Ko nu?
Māte bija pirmā, kas nākamajā dienā iesāka sarunu par diegiem, kādi būšot nepieciešami kāzu kleitas tamborēšanai. No tā brīža Sniedze drīkstēja tamborēt mājās un, lai atpūtinātu acis, skriet. Daudz skriet, jo pēc skriešanas nogurums nesa atslābinošu mieru, bet mieru Sniedzei vajadzēja. Tad viņa satika Viktoriju.
– Māte ir nemitīgās attiecībās ar savu pagātni, – Sniedze izrunāja kaut kur lasītu gudru teikumu, bet tā nudien bija patiesība par māti. – Bērnībā viņa pret mani izturējās dziļi vienaldzīgi, jo bija pārņemta ar savu nerealizēto sapņu apraudāšanu.
– Tā tas izskatās, – secināja Viktorija. – Acīmredzot Ludvigs pēc ārējām pazīmēm atgādināja to, kurš varētu viņu mīlēt. Apziņā māte bija izveidojusi attēlu un piešķīrusi izsapņotā ideāla īpašības, kas viņam ne tikai nepiemita, bet, iespējams, viņš par tādām vispār neko nezināja. Attiecībā uz tevi… Pārnese jeb transference, jeb neapmierināta vajadzība, kas laiku pa laikam zemapziņā atgādina par sevi. Pagātnē neatrisinātu domu, uzvedības un attieksmes pārnešana uz tagadni. Savu jūtu un vēlmju novirzīšana uz citu cilvēku. Uz tevi. Sapnis par mākslinieces karjeru. Materiāli nodrošināta, laimīga laulība ar fiziski skaistu vīrieti. Daudzu meiteņu sapnis. Attiecībā uz kleitu – tu to, protams, vari tamborēt – noderēs, bet vai labāk nebūtu ar visiem atklāti izrunāties? Nepārdomāti izteiktiem vārdiem nevajadzētu būt tava mūža ķīlai. Nepazaudē sevi! Ja tādam Ilmāram vajadzēs tevi, viņš pagaidīs.
– Jā, ar kleitu es nesteigšos, – Sniedze nopūtās. – Turklāt veikalā pietrūka diegu, kurus es izmantoju. Jāmeklē kaut kur citur. Ilmārs apvainojies – tas tik esot iegansts! Bet sniedzes taču esot īpaši un dīvaini putni, sevišķi – baltās, vai ne?

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sniedze

Kategorijas