Senie rokdarbi atkal goda vietā

2021. gada 7. decembris 00:00

636

Smalkas un rakstainas mežģīnes, krāsainiem diegiem izšūtas monogrammas, iniciāļi un košas puķes senos rokdarbos rada apbrīnu. Pirms 100 un vairāk gadiem teju katra sieviete prata darināt dažādus rokdarbus. Daudzas veltīja milzum daudz laika un pūļu pūra darināšanai un māju labiekārtošanai. Par ko tie stāsta?
Pūra galdautus un dvieļus nākas slēpt
Stāmerienā dzīvojošais novadpētniecības entuziasts Edžus Vējiņš, kuram saglabājušies seni rokdarbi, atzīst, ka tie rosina domāt par sadzīves priekšmetu un sabiedrisko procesu ciešo mijiedarbību. Par to, cik izteiksmīgi pavisam ikdienišķas lietas spēj stāstīt par vēsturiskiem, politiskiem un sociāliem procesiem.
“Manas tēva māsas Annas Vējiņas (Bracas) kopā ar vecmammu darinātie pūra linu galdauti un dvieļi ar monogrammām nelietoti nostāvējuši nu jau gandrīz 100 gadus. Pūrs veidots pirms Otrā pasaules kara, bet viņa apprecējās pēc kara, kad dzīvi bija saduļķojis ne tikai karš, bet arī izsūtīšanas un kolektivizācija, kad cilvēkiem tika atņemts gandrīz viss, ko varēja atņemt. Nabadzība – tas bija jaunā laika uzspiestais tikums, tā bija jaunā drošība un patvērums. Skaistie, rūpīgi darinātie pūra dvieļi tajā dzīvē bija kļuvuši neiederīgi. Izlikt tādus istabā nozīmētu izaicināt likteni, jo jebkurā laikā varēja ierasties revidētāji, kas uz baumu pamata izokšķerēja katru kaktu,” stāsta E.Vējiņš.
Tāds bija pēckara laiks – priekšmeti, kas apliecināja vēlmi pēc pārtikušas dzīves, bija kļuvuši provokatīvi. To vieta bija tumšā skapja plauktā. Tur skaistie rokdarbi glabājās visu turpmāko tantes mūžu. Tagad E.Vējiņš tos parāda izstādēs. Tāda tika rīkota pie Raiskuma muižas kungu mājas balustrādes un Beļavas pagastā, dodot interesentiem iespēju apskatīt 19. un 20. gadsimta rokdarbus un arī etnogrāfiskos priekšmetus no personiskiem krājumiem.“20. gadsimts ir bijis sevi līdz galam neīstenojis gadsimts. Lauku mājās par to atgādina dažādas galdniecības darbu sagataves, nepabeigti rokdarbi, noausts, bet baķos palicis lins. Tikai tagad tā īsti atgūstamies no šī skarbā mantojuma. Mana mamma nu mezglo jaunus gala musturus simtgadīgiem, neizmantotiem linu dvieļu audumiem,” vēsta Edžus.
Izšuvumiem ir vieta mūsdienu interjerā
Lai rišeljē tehnikā izšūtu greznu galdautu, vajadzīgas izkoptas prasmes un pat gads pacietīga darba. Grāmatā “Rotātas telpu tekstilijas Latvijā 19. gs. Beigas – 20. gs.” rokdarbu pētniece Aija Jansone raksta, ka jau 19. gadsimta otrajā pusē un tai sekojošajā gadsimtu mijā izšūšana Latvijas teritorijā bija populārs sieviešu nodarbes veids, kas kļuva par “mājas mākslu”. Tomēr skaistie rokdarbi var radīt maldinošu priekšstatu par pagājušo gadsimtu, jo tie bija tikai divdesmit pirmās neatkarīgās brīvvalsts gadi, kuros valdīja saimnieciskās dzīves uzplaukums un kurā cilvēki radīja skaistas lietas. Prast kādu no rokdarbu tehnikām bija goda lieta. “Ir bijuši gadījumi, kad vecākās paaudzes radinieks nomirst un tuvinieki, tīrot māju, grib izmest visu lieko – segas, dvieļus... Viņu acīs tiem nav nekādas vērtības, taču etnogrāfi zina – tā ir milzīga bagātība, kura nedrīkstētu iet zūdībā,” ir pārliecināta A.Jansone.
Tagad pasaule atkal ir atvērta un senas lietas tiek integrētas mūsdienīgā dizainā. Izcelt estētiskās vērtības ir svarīgi, bet daudziem šķiet, ka tās nav pietiekami labi saglabājušās, lai rādītu citiem. “Tas ir sava veida izlīgums ar pagātni, spēja abstrahēties no politisko zemdegu gruzdoņas un izcelt estētiskās vērtības,” atzīst E.Vējiņš.
Izšuvumu un citu rokdarbu daļas var izmantot, ierāmēt kā glezniņas un ļaut tiem atkal iemirdzēties, izceļot dienas gaismā.

Roku darbs bija un būs godājams
Biruta Akmentiņa, Gulbenes Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” vadītāja:
– Dzīvojam laikā, kad jaunākajai paaudzei ir citas prioritātes. Tai nešķiet svarīgi saglabāt vecās segas vai galdautus ar monogrammām, kas varbūt ir laikazoba skarti. Tomēr ģimenēs tiem ir liela vērtība. Tas ir mantojums, mūsu senču mantojums, par ko runā skaistus vārdus un raksta grāmatas. Kas šīs vērtības saglabās, ja ne mēs paši? Man ir saglabāti vecmammas dvieļi un galdauti. Kādai mūsu studijas dalībniecei ir sena šatiera sega, kuru audusi vecmamma. Tā ir bojāta, bet viņa vēlas tai dot otru mūžu, segas fragmentus ietverot jaunā izstrādājumā. Tā varēs turpināt dzīvot vecmammas veikums, kurā ir viņas roku un domu pieskāriens. Šādus rokdarbus var salīdzināt ar tautasdziesmām, kas tiek glabātas Dainu skapī. Arī senie rokdarbi ir zelta vērtē.
Mūsu sabiedrība vēl nav nonākusi līdz atziņai, kāda bagātība ir senie rokdarbi. Esmu tiešsaistē klausījusies Nacionālā kultūras centra rīkotos seminārus. Tajos tiek atzīts, ka bēniņos un citviet glabātajiem rokdarbiem ir ļoti liela vērtība. Tas nozīmē, ka roku darbs bija un būs godājams. Lai seno amatu prasmes saglabātu, ir tādas lietišķās mākslas studijas kā “Sagša”, kurās ir meistari, kam patīk darināt skaistas etnogrāfiskas lietas. Var saprast, ka tagad jaunajiem cilvēkiem trūkst laika rokdarbiem. Tomēr mūsu studijā nāk klāt jauni dalībnieki, kuriem gan nav tik daudz laika kā tiem, kuri vairs nestrādā algotu darbu un ir pensijā. Tagad nav nozīmes un arī vajadzības darināt daudz skaistu un vērtīgu lietu, bet svarīga ir to kvalitāte. Galvenais ir apgūt rokdarbu prasmes un darīt, turklāt darīt labi. Lai to spētu, var jebkurā tautas mākslas jomā atrast izcilus meistarus, no kuriem mācīties. Nav simtiem cilvēku, kas to vēlas, bet ir!

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Senie rokdarbi atkal goda vietā

Kategorijas