Esmu šeit satikusi talantīgus latviešus

2021. gada 7. decembris 00:00

1008

Māksliniece no Vācijas Kristīne Dīsnere jau vairākus Ziemassvētkus ir sagaidījusi Stāmerienā. Arī šogad tie tiek plānoti tuvo draugu un Latvijas ģimenes lokā.
“Esmu jau uz šejieni drusku atvedusi Vācijas sajūtu. Mums Hernhūtē tiek ražotas tādas interesantas lampiņas kā zvaigznes. Un tagad pie logiem mums šeit tās zvaigznes ir saliktas gan iekštelpās, gan ārā. Man ļoti patīk, ka tās tagad ir te, jo, manuprāt, šīs zvaigznes dod cerību. Ar viņu gaismu, svecēm, gatavojot arī dažādas receptes, arī no vācu virtuves, mēs sagaidīsim Ziemassvētkus mūsu pašu starpā,” tikai ar nelielu akcentu latviešu valodā stāsta 26 gadus vecā Kristīne.
Latvijas ziemās viņai ļoti patīk doties Gulbenes novada mežos un ar tuvajiem draugiem kurināt ugunskuru. Viņa ir pārliecināta, ka “svētku sajūta noteikti ir rodama nevis skaļās ballītēs, bet klusumā un vairāk pie dabas”.

Gulbenē pieaugu un izmainījos
“Esmu no Austrumvācijas, ar savu ģimeni dzīvoju pie Čehijas un Polijas robežas, tur arī gāju skolā. Kad man palika deviņpadsmit gadi, sapratu, ka, līdzīgi kā pārējiem, arī man ir jāizdomā, ko dzīvē gribu darīt. Tajā vecumā ir visai grūti saprast, ko no dzīves vēlies. Man viena skolotāja pajautāja, vai gribu apskatīties un izpētīt Eiropas brīvprātīgo projektus. Es pati nekad nebūtu iedomājusies ko tādu, bet tajā brīdī mani tas patiešām uzrunāja. Zināju, ka ir tūkstošiem jauniešu, kas grib būt par brīvprātīgajiem kaut kur Eiropā, raksta vēstules un gaida atbildes. Es uzrakstīju vēstuli uz Latviju,” atceras Kristīne.
Viņai par lielu pārsteigumu visai drīza atbilde nāca no Gulbenes 1. bērnudārza vadības. Sākās abpusēji ieinteresēta sarakste, un tā 2014. gada oktobrī Kristīne jau atbrauca uz Latviju. “Man tā bija pirmā reize šajā reģionā, nekad nebiju zinājusi ko vairāk par Baltijas valstīm. Zināju tikai valstu un galvaspilsētu nosaukumus. Man tas likās īpaši interesanti, ka varu atbraukt uz vietu, par kuru tiešām neko vairāk nezinu. Biju priecīga, ka pie jums sastapu sirsnīgus cilvēkus, kas bija visai līdzīgi man. Es neesmu uzreiz tāda ļoti atvērta, man visam jānotiek soli pa solim. Protams, man vajadzēja vairāk laika, lai saprastu gan kultūru, gan cilvēkus, gan pašu valsti.”
Turpmākos desmit mēnešus jauniete darbojās Gulbenes 1. bērnudārzā, apguva latviešu valodu un arvien vairāk sadraudzējās ar vietējiem cilvēkiem. Kad bijis jābrauc prom, Kristīne to izdarīja, tomēr juta sevī, ka kaut kas nav līdz galam pabeigts šeit. “Es Latvijā biju arī izmainījusies un no kautrīgā skolasbērna biju pat pieaugusi. Tas man bija gandrīz gads prom no vecākiem. Un te daudz ko es iemācījos, jo visu vajadzēja apgūt individuāli. Sapratu, ka neviens cits manā vietā neiemācīsies kaut vai latviešu valodu. Aizbraucot uz Vāciju, es sajutu, ka esmu mainījusies un ka ļoti gribu atpakaļ uz Latviju,” atklāj Kristīne.

Lauki pasargā no stresa
Darbojoties kā brīvprātīgā, Kristīne caur iepazītajiem cilvēkiem satika latviešu puisi, ar kuru draudzība kļuva arvien stiprāka. “Viņa māsa bija man mentore tajā laikā, tā arī iepazināmies.Tagad dzīvoju viņa ģimenē laukos Stāmerienā. Ātri apjautu, ka vairāk negribēju dzīvot to dzīvi, kas bija Vācijā. Jau tajos gados tur viss bija par un ap materiālismu. Protams, ka arī Latvijā jādomā par mantām un naudu, ko nopelnīt, bet Vācijā tev jāmaksā par katru soli, ko izdari. Latvijā daudz ko vari domāt pats un arī izdarīt. Ir tik daudz lietu, ar kurām pats vari tikt galā un nemaksāt par to kādam citam naudu. Protams, laukos dzīvot nozīmē arī darīt lielu darbu, bet man patīk gan pašai ēst gatavot, gan, kad vajag, ienest malku,” stāsta Kristīne.
Viņa piedzīvojusi, ka dzīve laukos vairāk pasargā no stresa, kas ir sabiedrībā apkārt. Viņa neslēpj, ka vēl joprojām viņu fascinē dzīvošana un cilvēku domāšanas veids, kāds ir laukos, jo “cilvēki te rīkojas citādāk ar to, kas viņiem pieder, nekā tas ir Vācijā”. Latvijas ģimene ļoti palīdz mācīties latviešu valodu. Protams, ir mirkļi, kad ir jāpasmejas gan viņai, gan klausītājiem par kādu izteicienu. Tomēr pēc septiņiem Latvijā pavadītajiem gadiem Kristīne lieliski tiek galā ar mēles mežģi, kas var būt izaicinošs kādam no latviešiem. Skanīgi un raiti viņa deklamē: “Šaursliežu dzelzceļa skursteņslauķis šķeļ bluķi.” Viņa ir domājusi, ka kādreiz varētu arī iegūt Latvijas pilsonību. Šobrīd gan šis plāns nav prioritāte.

Latvija iedvesmo gleznot
Sarunas laikā Kristīnei aiz muguras atrodas vairākas viņas gleznas. “Šo sievieti, kas ģērbjas un rokā tur savu kleitu, es noskatīju no kāda fotogrāfa darba. Mani tas ļoti iedvesmoja, un es to uzgleznoju. Pēdējos gados es krāsoju ar eļļas krāsām. Atceros, ka arī skolas laikā es daudz gleznoju, piedalījos konkursos. Vienmēr esmu meklējusi kādus cilvēkus, no kuriem varu vēl un vēl ko jaunu iemācīties,” saka Kristīne.
Viņa ir īpaši iepriecināta, ka Gulbenes novadā ir atradusi brīnišķīgus domubiedrus un paraugus mākslas jomā. Viņa darbojas Beļavas gleznošanas pulciņā, kuru vada Solveiga Kļaviņa. “Esmu laimīga, ka šeit esmu atradusi, ar ko kopā varu gleznot. Parādām arī viens otram, vērtējam citu darbus un palīdzam viens otram. Zināšanas var nostiprināt arī vasaras plenēros. Man ļoti patīk vērot, kā citi mākslinieki glezno. Es pati mācos ar katru savu jauno gleznu. Joprojām sevi nesaucu par profesionāli, bet jūtu, ka gleznošana ir mans dzīves uzdevums,” saka Kristīne. Šobrīd vairākas viņas gleznas atrodas Rēzeknē Latgales Kultūrvēstures muzejā.
Gleznojot Kristīne klausās mūziku vai kādu audiogrāmatu – tas palīdz koncentrēties darbam. Viņa piemin arī savus vecākus, no kuriem droši vien ir mantots kāds radošais gēns. “Vācijā mums ar tēti bija grupa, kurā spēlējām popmūziku. Es spēlēju klavieres un ģitāru. Vācijā man vairāk sanāca būt ar mūziku, savukārt Latvija mani iedvesmo vairāk gleznot. Radošais gēns no maniem vecākiem noteikti ir iegūts. Mamma vienmēr, kad vien varēja atpūsties, dekorēja māju, gatavoja dažādus ēdienus. Tētis arī bija radošs, tikai citādākā veidā. Viņš vadīja jauniešu centru, kurā šis mākslinieciskums izpaudās vairāk nekā kreatīvā domāšana par to, ko iesākt ar jauniešiem, kā organizēt koncertus vai kopīgas aktivitātes. Man arī ir šī radošā domāšana, ļoti patīk rokdarbi, patīk šūt sev drēbes un arī gatavot,” stāsta Kristīne. Mājiniekiem palaikam jānovērtē viņas ceptās kūkas. Tad visi smejoties vien nopūšas, ka atkal esot jāēd.
Ikdienā Kristīne, protams, gatavo arī kaut ko no Vācijas virtuves. Tur tradicionālās receptes esot atkarīgas no valsts reģiona – katrai vietai esot savi gardumi, savas bulciņas un receptes. “Es Ziemassvētkos Latvijā gatavoju savas vecmāmiņas, kas bija no Šlēzijas, sarkanos kāpostus. Tie ir kā sautējums ar piparkūku garšvielām, smaržīgiem pipariem, kanēli un etiķi. Sanāk saldi un ļoti garšīgi!” saka Kristīne.

Vācu virtuves recepte
Sautēti sarkanie kāposti
pēc Kristīnes vecmāmiņas receptes
Sastāvdaļas: 4 sarkanās kāpostgalvas ● 10 krustnagliņas
● 1 kanēļa standziņa ● 5-8 smaržīgie pipari ● 5-8 kadiķogas ● 2 šķipsniņas sāls ● 2-4 ēdamkarotes cukura ● 2-3 ēdamkarotes galda etiķa
● mazliet gabaliņos sagriezta kūpināta speķa.
Pagatavošana: Kāpostus sagriež īsās strēmelēs. Speķi apcep lielā katlā. Kāpostiem pievieno garšvielas. Pielej puslitru ūdens. Apmēram stundu sautē, līdz kāposti mīksti. Palaikam samaisa, pēc garšas var vēl pievienot kādu garšvielu vai pieliet ūdeni. Saldumam var vēl piegriezt svaigu ābolu. Vislabāk šie sautētie kāposti garšo nākamajā dienā. Klāt der vārīti kartupeļi un gaļas ēdieni. Labu apetīti!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Esmu šeit satikusi talantīgus latviešus

Kategorijas