Pa dzīvi – ar dejotprieku

2021. gada 10. decembris 00:00

1114

Lizumnietei Signei Upeniecei katri Ziemassvētki ir neaizmirstami, jo tos svin kopā visa lielā ģimene. Turklāt tētis ir šo svētku jubilārs – viņš ir dzimis 24. decembrī, bet māsai ir vārdadiena 26. decembrī. “Mums tie ir trīskārši svētki, par kuriem prieks vēl trīskārt lielāks, kad esam kopā. Cepam pīrāgus un piparkūkas, spēlējam spēles, dziedam un sveicam svētkos gan gaviļniekus, gan cits citu. Mūsu mammai Dzirkstītei un tētim Armandam esam seši bērni. Vecākais brālis Armands dzīvo un strādā ārzemēs, Jānis – Rīgā, bet Aigars un Arvis ir tepat Lizumā. Mazā māsa Megija mācās Lizuma vidusskolas 8. klasē,” stāsta Signe.

Viņai šis gads bijis īpašs, jo saņemta Lizuma pagasta Atzinības balva par ieguldījumu latviešu tautas dejas tradīciju saglabāšanā – arī par to prieks ir visiem. “Visspēcīgāk lepnumu un gandarījumu var izjust, dejojot lielajos svētkos, kad vairāk nekā 18 tūkstoši izdejo deju soļus kā viens liels veselums. Protams, skatītājiem šie mirkļi ir emocijām pārpilni, bet dejotājiem tās ir vēl dubultā, jo viņi ir kopā ar savu kolektīvu un rada šo deju burvību,” atklāj S.Upeniece.

Bauda neaizmirstamus mirkļus Deju svētkos

Signe dejot sāka, kad mācījās sākumskolā, bet tad pāris gadus bija pārtraukums. Kad viņa kopā ar draudzeni noskatījās Gulbenes novada deju kolektīvu sadanča koncertu, tajā izjuta deju atmosfēru un emocijas, kuras vārdiem nav izsakāmas. “Šīs sajūtas lika sev uzdot jautājumu – kāpēc es neesmu uz skatuves, kopā ar citiem dejotājiem?” atceras jauniete.

Kad pēc laika saņēma Lizuma pagasta jauniešu deju kolektīva “Veiksme” vadītājas aicinājumu dejot, viņa uzreiz piekrita. Nu jau septiņus gadus Signe ir starp šī kolektīva dejotājiem. “Sākumā, mācoties 7. klasē, biju viena no jaunākajām, bet tagad esmu vecākā dejotāja,” saka S. Upeniece. Neskaitāmas stundas ir aizritējušas mēģinājumos, koncertos daudzās Latvijas pilsētās un pagastos, kā arī Slovākijā un Ungārijā.

Signe atceras, ka Ungārijā kolektīvs dejoja kāzās. “2018. gadā ar kolektīvu piedalījāmies internacionālajā kultūras festivālā Slovākijā, kur piekritām spontānam aicinājumam doties uz ungāru kāzām, kur pirms tam bijuši mūsu dejotāji un izveidojuši labus kontaktus. Kad bijām nodejojuši koncertā lielā karstumā, uzreiz devāmies uz autobusu un braucām uz Iliny pagastu sveikt jauno pāri ar latviešu dejām,” stāsta Signe.

Tomēr “Veiksmes” deju kulminācija, protams, ir Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki. “Protams, pirms Covid-19 pandēmijas bija arī kopējas balles. Turklāt atradu arī savu otro pusīti – Artūru. Tas bija Dziesmu svētkos. Vakaros kolektīvā spēlējām dažādas spēles, un mēs kaut kā “sačivinājāmies”,” atklāj Signe. Toreiz Artūrs aizvietoja kādu dejotāju un bija jauniņais kolektīvā.

Visspilgtākās ir atmiņas par 2018. gada Deju svētkiem, kad “Veiksme” bija starp labākajiem desmit kolektīviem, kuri dejoja arēnā “Rīga” koncertā “Vēl simts gadu dejai”. “Mums bija jādejo “Cūkas driķos”, bet pirms tam bija intensīvi mēģinājumi, kuros mūs “dzenāja”. Kad pēc tam piedalījāmies deju lieluzvedumā, bija ļoti viegli, jo stress un intensīvā dejošana bija aiz muguras,” atceras Signe.

Bakalaura darba tēma socioloģijā – daudzbērnu ģimenes

Lizums ir S. Upenieces mājas, tur ir viņas ģimene, draugi un skola, ar kuru saistās daudz atmiņu ilgākā laika periodā. “Sevišķi vidusskolas posmā ar klasesbiedriem kļuvām tuvāki, jo kopā izdomājām un piedalījāmies pasākumos. Par dalību skolas “Popielā 2019” ieguvām balvu – iespēju spēlēt boulingu Smiltenes spēļu zālē. Uz Smilteni braucām arī slidot. Tāpat bija arī citi izbraukumi. Piemēram, izdomājām aizbraukt uz Valmieru, kas mums toreiz šķita interesants piedzīvojums, jo svešā pilsētā viss ir jauns un neparasts,” atceras Signe. Viņa secina, ka Lizumā ir izaugusi tāda, kāda ir: laipna, atklāta, patiesa, izpalīdzīga. Tādas īpašības jauniete min, lai raksturotu sevi.

Pēc vidusskolas Signe īsti nezināja, ko vēlas studēt. Kopā ar Artūru viņa pētīja dažādu augstskolu studiju programmas, spriežot, kura labāk atbilstu “stiprajām pusēm” un patiktu. “Man labi padodas latviešu valoda, turklāt piemīt analītiska domāšana, tāpēc izvēlējos socioloģiju. Šķita interesanti uzzināt un analizēt sociālos procesus. Tagad esmu jau Latvijas Universitātes trešajā kurā, kas socioloģijas programmā ir pēdējais. Visus šos gadus esmu budžetā grupā,” norāda Signe.

Tagad viņa raksta bakalaura darbu, kuram izvēlējusies sev tuvu sociālo tēmu – par daudzbērnu ģimenēm, jo pati ir tādā augusi. Pagaidām jauniete nezina, ko darīs pēc sociologa diploma iegūšanas. Var iesaistīties socioloģiskajos pētījumos par sabiedrību, cilvēkiem, bet tas ir akadēmiskais virziens, par kuru vēl nav lēmuma. Ja papildina zināšanas, var arī strādāt par sociālo darbinieku. Novadā nekādu darba piedāvājumu nav bijis. “Izvēle ir diezgan plaša, bet neesmu par to vēl domājusi. Vairāk ticams, ka turpināšu studijas maģistrantūrā,” pieļauj S. Upeniece. Ja arī pēc tam nāksies strādāt un dzīvot citur, Signe domā, ka tas nebūs nekur tālu, tāpēc saikne ar Lizumu, ar ģimeni un draugiem nepārtrauks.
Labi jūtas dzimtajā Lizumā
Pašlaik viņa vairāk ir Lizumā, nevis Rīgā, jo studijas notiek attālināti. “Godīgi sakot, man ir vieglāk studēt attālināti, jo laiku, ko pavadīju no fakultātes līdz mājām, tagad varu izmantot lietderīgāk. Turklāt lekcijas tiek ierakstītas, tāpēc arī tie, kuri strādā paralēli studijām, var tās klausīties un neiekavēt mācību vielu. Tiesa, esmu novērojusi, ka tagad, kad ilgu laiku nav bijušās mācības klātienē, man ir lielāks uztraukums uzstāties auditorijas priekšā,” skaidro Signe. Protams, pietrūkst tikšanos un sarunu ar kursabiedriem. Lai arī var sarakstīties un sarunāties pa telefonu, nav kopēju izklaižu. Tagad, kad ierobežojumi ir mazināti, ir atļauts arī tikties, tomēr studiju programma līdz semestra beigām noritēs attālināti. Tas nozīmē, ka katrs students atrodas savā dzimtajā pusē un īsti satikties neizdodas.

Protams, nav bijis vienkārši savienot studijas universitātē ar deju mēģinājumiem, koncertiem un filmēšanu Lizumā, piedaloties e-dziesmusvētkos – apjomīgajā video projektā deju lieluzveduma finālā “Svinot sauli”, dziesmu un deju ceļā “Saulesvija” Gulbenē, kā arī Gulbenes novada Kultūras pārvaldes organizētajā video sveicienā “103 vārdi Latvijai”.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pa dzīvi – ar dejotprieku

Kategorijas