Suns

2021. gada 14. decembris 00:00

Jau kuru reizi, šķērsojot kalnu rajonu, skatiens apstājas pie auglīgas ielejas, kurā redzami vien dažu māju jumti. No sen dzirdētiem nostāstiem zinām vien to, ka mazajā ciematiņā iesakņojies un pamest to nedomā tikai kāds gandrīz simtgadīgs, kā sakārnis salīcis vīrs, kuram laiku īsina kliba kaza un vecs suns. Atceros sevi bieži aizdomājamies pie šī fakta, kā gan viņiem tur dzīvojas – bez elektrības un citu cilvēku sabiedrības? No kā viņi pārtiek? Nemaz neslimo? Saprotu, ka par kazu nav iemesla uztraukties – viņai tur ēdamā vairāk nekā tām, kas mājo izkaltušajās ieplakās. Bet suns un saimnieks? Kas viņiem piegādā pārtiku, zāles?
Runājoties ar vienu otru Pafosas ilgdzīvotāju, esmu taujājusi – varbūt kāds zina ko vairāk par šo kalnu vientuļnieku. Diemžēl reti kurš dzirdējis pat to mazumiņu, ko mēs, un taujā – kur atrodama tāda vieta? Lai izstāstītu, jāmeklē karte, kur mazā ciematiņa vietā iezīmēts vien krietni zaļāks punktiņš, tomēr tā nedod sīkākas norādes par ceļiem. Ja ziņkārība negrib atkāpties, atliek vienīgi braukt un meklēt.
Reizēm, dodoties uz to pusi, ļaujam skatienam aizslīdēt pāri koku galotnēm, un gribot negribot sarunas pievēršas šai noslēpumainajai vietai. Prātu atkal sāk urķēt sen zināmā doma: pamēģināsim! Iebrauksim vienā ceļā, tad otrā, gan jau kāds no tiem mūs aizvedīs pareizajā virzienā.
Mēģinājām. Piemirsām vienīgi to, ka vīnogu dārzu kopēji arī kalnu nogāzēs ierīkojuši labi izbraucamus ceļus, tādējādi radot grūti atminamu prāta mežģi. Ne vienās vien krustcelēs neziņā apstājāmies: “Uz kuru pusi tagad? Vai mēs te gadījumā jau nebijām? Vai šo pagriezienu jau reizi neizbraucām? Kā tev šķiet – vai šis tūkstošgadīgais olīvkoks mums neseko?”
Nudien, šķiet... Ne reizi vien, meklējot fascinējošus skatu laukumus un aizraujošas ainavas, braucot pa ciematiņu ceļiem, daudz kas likās jau redzēts: prātā aizķērušās akmeņu krāvumu sētas, krucifiksi un miniatūras kapelas, vīnogu lauki un baznīcas kalnu galos, stāvas klinšu sienas un zīmīgi koki… Arī šoreiz šķiet – mēs te jau braucām, vai atkal esam atgriezušās izejas punktā?
Šoruden dodoties kalnu virzienā, doma par iebraukšanu mazajā ciematiņā priekšplānā izvirzījās jau pašā sākumā. Šoreiz izdosies, jo – vai nu gluži vienmēr jābrauc pa apli! Pasekosim kartei, piedomāsim pie virziena un ieklausīsimies intuīcijā. Brauksim prātīgi.
Laižoties lejup pa kalnu serpentīna līkumiem, cenšamies nenolaist skatienu no ielejā pamanāmajiem māju jumtiem. Centīgi apspiežam vēlmi nogriezties pa nesen būvētiem ceļiem, kas iepriekšējā reizē mūs aizveda prom no mērķa.
No augšas izskatās, ka mazajā kalnu ciematiņā nav vairāk par divdesmit mājām. Kuplie citrusu koki raženi sakuplojuši pār zemo ēku jumtiem, mūžzaļie vīteņi noslēpuši seno celtņu sienas, tāpēc daļa ēku un piebūvju kļuvušas gandrīz nemanāmas. Ieliņas starp tām – kā šauras takas, vietām pavisam paslēpušās zem platānu mūžzaļajiem vainagiem.
Pieveicot vēl pāris serpentīna līkumus, skatienam atklājas pirmās civilizācijas pazīmes: vecu automašīnu stāvlaukums. Šķības, greizas, sarūsējušas, bez durvīm un logiem… Pretējā ciematiņa stūrī – divi autobusi ar sen atlupušu krāsu… Turpat netālu – uz sāniem nosvēries riteņtraktors un milzīgu dzirnakmeņu krāvums. Ēku logi aizslēģoti vai šķērsu dēļiem aiznagloti… Nekādas pamanāmas kustības. Grūti iedomāties, ka tur lejā vispār ir kāda dzīva būtne.
Pēdējais ceļa līkums šķiet visgarākais, varbūt tāpēc, ka sen nebraukts un nekopts. Ceļmalas dadži un smilgas krietni izpletušas savas saknes, daudzviet nenovākti vēja notriektie koku zari, vietām par sevi atgādina ziemas mēnešu lietavās izskaloto akmeņu nogruvumi. Nospriežam: ja tālāk ceļš kļūs sliktāks, griezīsimies atpakaļ, tāpat tur diezin vai kāda dzīva būtne vairs sastopama.
Tad pēkšņi sakuplojušo koku lapotni pašķir saules stars un mēs izbraucam uz gluda, betonēta ceļa. Uzraksts uz tuvākās mājas sienas vēsta – “Minimarket”. Saprotam, ka esam sasniegušas mērķi, kaut arī mazā veikaliņa durvis sargā pret tām atspiests sols, bet vienīgais logs no iekšpuses aizklāts ar saulē izbalējušu papīru.
Brīdi saminstināmies: izkāpt tepat vai turpināt ceļu? Šaurā ieliņa it kā aizved tālāk, un mums jau tik vien gribas, kā izbraukt cauri un pārliecināties, ka vīrs, kaza un suns joprojām dzīvi. Tomēr brauksim. “Tā drošāk,” saka puikas, kuri ne tik sen noskatījušies filmu par zombiju apokalipsi. Jāpiekrīt viņiem – pamestais miests nudien atgādina kādu filmā redzētu vietu, tāpēc, bērnu iespaidotas, lēnām ripinām tālāk pa šauro ieliņu. Ar interesi ielūkojos katras pamestās mājas sejā: kādus sapņus šeit izsapņojuši viņu saimnieki – par savu būdiņu un stūrīti zemes, par savu ģimeni un nākotni? Kā iekārtojuši savu mītni un kā iekopuši mazo piemājas zemes pleķīti? Kāpēc galu galā to pametuši?
Kad uz mirkli apstājamies ielas otrā galā, lai ielūkotos viscaur balti krāsotas ēkas aizslēģotajos logos, nez kāpēc iedomājos, ka tur reiz varētu būt pieņēmis ārsts: pārsējis sadzīviskas brūces, izklausījis ielaistu klepu, iztaustījis uzpūtušos vēderu, izrakstījis kādas pretsāpju zāles… Cilvēki, kas dzīvojuši tādā mazā kopienā, noteikti labi pazinuši cits citu, varbūt pat bijuši dažādu pakāpju radinieki. Gan jau starp viņiem atradies kāds, kurš kaut ko saprot no medicīnas, kā arī tāds, kurš uzņēmies veikalnieka un bārddziņa darbu. Par tā reiz bijušo klātbūtni liecina izbalējis uzraksts blakus esošās mājas logā – “Barber”. Šajā brīdī saprotu, ka starp mazā ciemata iedzīvotājiem bijis arī kāds brits – par to liecina abi pamanītie uzraksti angļu valodā.
Tā kā nekādu kustību joprojām nemanām, pagriežamies atpakaļ. Trīs minūšu ilgais brauciens caur ciematiņu līdz šim nebija ļāvis nojaust, kurā mājā varētu mitināties sirmgalvis ar kazu un suni. Varbūt tas vispār it tikai tāds izdomāts stāsts, leģenda, lai padarītu pievilcīgu šo pamesto vietu? Līdz šim redzēto māju logi izskatījās kārtīgi aizslēģoti un durvis aizvērtas. Ielas otra puse tomēr šķiet apdzīvotāka. Kādā dārzā ražu piesaka ne tikai vīnogu stādi, bet arī kupli pupiņu ceri un kartupeļu laksti, un izskatās – mājas pagalmam ir savs kopējs. Tomēr arī šīs ēkas logi liecina par ieilgušu klusumu, un dārza vārtus sargā smaga slēdzene.
Pāris mājas tālāk kādā pagalmā ievēroju sētai pārmestu krāsainu grīdceliņu. Cik sen tas varētu būt balojis saulē, lai paliktu neizbalējis? Palūdzu meitu uz mirkli pieturēt mašīnu, lai ieklausītos šīs sētas klusumā.
Mājas durvis, kārtīgi aizvērtas, neizteiksmīgi klusē. Pagalmā nemana nekā lieka, ja neskaita sašķiebušos nojumi kādām saimnieciskām vajadzībām. Sen stādītie olīvkoki kupli sazarojuši, zem tiem – greizs koka soliņš un nelīdzenu dibenu pret sauli izgāzusi augšpēdu apvāzta skārda bļoda. Vienu brīdi šķiet, ka mājas logu putekļainās acis, neko neredzot, lūkojas man pretim un mēmi jautā: “Ko gan tu ceri šeit ieraudzīt?”
Laikam jau esam pietiekami ilgi stāvējušas, lai kāds mūs tomēr ievērotu. Bez skaņas paveras izdilušās ādas strēmelēs iekārtie sētas vārtiņi, taču es to pat nepamanītu, ja vien ne milzīgā māla krūka, kas, vārtiņiem atsitoties, noklakšķ ar dobju skaņu. Tikai vēlāk sapratu: tas acīmredzot bija jāuztver kā otrais zvans ilgi gaidītai izrādei, kuras aktieri jau ieņēmuši vietu aizkulisēs.
Paejos pāris soļus tuvāk dzirdētajai skaņai un gandrīz vai pietuvojos vārtiņiem. Vai man tikai tā šķiet, ka tur tomēr kāds ir?
Vārtiņi sakustas vēlreiz, noklakšķinot savādo dobjo skaņu, un – priekškars atveras: no sētas dziļumiem mūsu priekšā cēli iznirst paprāva augums suns. Par sugu neņemos spriest – varbūt vācu aitu suns, varbūt vienkāršs bezšķirnes krancis, bet ne jau tas ir galvenais. Suņa stāja un skatiens! No pirmā acumirkļa ir skaidrs: tas ir ļoti vecs un ļoti gudrs suns, un viņa blāvajā skatienā nav nedz naida, nedz izsalkuma. Par draudzīgu gan to arī grūti nosaukt, drīzāk – vērīgs un nogaidošs, tomēr ne vienaldzīgs.
Lēnīgi sarunādamās, pietupstos sunim iepretim. Redzu, cik gausi un neveikli viņš sper man pretim pirmos soļus. It kā balansēdams, it kā taupīdams spēkus. Tomēr ievēroju – suns nebūt nav izkāmējis, tātad – barotājs ir kaut kur tepat blakus. Varbūt kaut kur kaimiņos ir arī leģendārais vientuļnieks ar savu kazu? Pieslienos stāvus un palūkojos apkārt. Ieklausos. Nedzirdu nedz kazas blēšanu, nedz suņa rejas, tikai mazbērnu balsis, kas, izlauzušās no mašīnas salona, sašķeļ smagnējo klusumu.
– Sunīti gribu apskatīt! Sunīti!
Sunītis neiebilst. Paspēris vēl pāris soļus, viņš prātīgi notupstas uz sētas sliekšņa un gaida. Bērni tikmēr paši sapratuši, ka bez cienasta pie tāda vientuļnieka neklājas nākt, un pastieptajās rokās atveras pusdienu kastītes ar līdzpaņemtajām sviestmaizēm.
– Nez, ko tāds vispār ēd? Ko viņam drīkst dot? Maizi gan jau neēdīs…
– Ūdeni! – atskan prātīgs ieteikums, un tikai tad, sētmalē meklējot piemērotu trauku, pamanu – ar dzeramo un ēdamo šis vientuļnieks ir apgādāts. Interesanti gan, kur ir viņa apgādnieks? Tagad, kad esmu ienākusi dziļāk pagalmā, saprotu, ka šajā mājā sen neviens nedzīvo – zirnekļu tīkliem aizslēģoti ne tikai kārtu kārtām noputējušie logi, bet arī zaru slota un saliektais ūdens spainis. Nojumē varbūt arī kādreiz ir mitinājusies kaza, bet tagad tur iestumta veca ķerra un vēl visvisādi lūžņi.
Un kāpēc gan man tā gribas domāt, ka tieši šajā mājā reiz dzīvojis sirmgalvis ar kazu un suni? Tāpēc, ka tieši te sastopu suni? Bet kaza? Un pats sirmgalvis? Varbūt viņš mitinās tajā mājā, kur dārzā pupiņu un ceriņu laksti? Cik viņam patiesībā ir gadu? Vai maz ir spējīgs apkopt tādu dārzu? Bet ja nu viņš šeit ierodas tikai nedēļas nogalē? Parušina savu zemes pleķīti, pabaro suni un dodas atpakaļ? Bet ja nu viņš ir kaut kur nespēkā pakritis? Kas un kad viņu atradīs?
Atliek tikai uzsākt tamlīdzīgu jautājumu un minējumu virkni, un saproti, ka tiem gala nav. Var būt tā, un var būt pavisam pretēji… Saprotam arī to, ka tagad, balstoties uz redzēto, itin viegli varam radīt savu leģendu ar saviem varoņiem un redzējumiem. Bērni itin viegli uzķer šo domu un ļaujas fantāzijām līdz pat mājām.
Vēlreiz izbraucam mazo ieliņu no viena gala līdz otram, tomēr nevienu citu dzīvu radību nepamanām. Vienīgi suns joprojām neizkustējies tup pie sētas vārtiņiem un, šķiet, pavada mūs ar bezgala skumju skatienu, un man viņa kļūst neizsakāmi žēl…
Prātā nāk ne tik sen dzirdēts stāsts par kādām tukšām lauku mājām, kurās līdz pēdējam saimnieces elpas vilcienam suns dzīvojis blakus, bet tad kādā dienā – palicis viens… Spēju iztēloties, kā viņš saprot: kaut kas būtisks ir mainījies. Viņa ēdiena bļodiņa – tukša, virtuves ierīte – auksta. Auksta arī saimnieces gulta, kuru viņš reizēm drīkstēja sasildīt. Suns vēl labi atceras to dienu, kad mājas pagalmā raudāja vijole un daži kaimiņi tai līdzi… Viņa maizes devēja bija aizmigusi un negribēja celties, lai cik sirsnīgi viņš lūdzās… Kāds ieminējās, ka arī suni vajadzētu atdot tam kaimiņam, kurš paņēma govi, bet kaimiņš atteicās – viņam tā jau divi suņi mājās. Arī māju neviens negribēja ņemt sev, tāpēc paņēma visu, kas derīgs, bet suni atstāja… Ļoti gribējās ēst, tāpēc kādā dienā suns devās saimnieci saukt mājās. Viņš atcerējās to vietu, kur pēdējo reiz pēc viņas raudāja. Varbūt tagad viņa sadzirdēs… Nesadzirdēja. Laikam cieši iemigusi. Arī viņš pagulēs un tad pasauks vēlreiz…
Kapu sardze esot paņēmusi suni uz mājām, kaut viņai arī citi divi jau mājās. Suns esot viņai ļoti uzticīgs, tomēr, savās gaitās skriedams, laiku pa laikam aizcilpojot pārbaudīt, vai saimniece neesot atgriezusies mājās. Vecāks palicis, vairs tik tālu nespējis izskraidīt, tāpēc augas dienas gulējis pie zināmās kapu kopiņas. Tur arī aizmidzis mūža miegā, pie saimnieces kājām. Gribas ticēt, ka tāda uzticība viņā saulē atalgojās un viņi abi atkal satikās.
Ne tik sen dzirdēju kādu savu paziņu sakām:
– Man ir tikai viena vēlēšanās – nomirt reizē ar Kinderu.
Pirmo reiz to dzirdot, samulsu, kaut zināju, ka Kinders ir labradors, kurš vājredzīgajai Annai blakus nodzīvojis trīspadsmit gadus. Kopā viņi piedzīvojuši daudz – sākot no piena pudelītes ar knupīti, līdz pat suņa pamperiem. Annai ir astoņdesmit, un Kinders ir viņas vienīgais “bērns”. Siltākās dienās viņi abi, viens otru balstīdami, dodas pastaigā gar jūru, un Anna savam “bērnam” stāsta visdīvainākās lietas: par mākoņiem, kas garšo kā saldināts biezpiens un ļoti patīk Kinderam, par adītām suņu cepurēm un siltām vestēm... Izstāstīju viņai par suni-vientuļnieku, un Annai stāsts patika. Pavēstīšot to Kinderam, lai nenokarot tik ļoti degunu. Pat ja viņš uz šīs zemes palikšot ilgāk par Annu, noteikti atradīšoties kāds, kas par veco labradoru parūpēšoties.
Vakar Kinders pienesis Annai pie dīvāna siltās čības un ilgi skatījies saimniecei acīs. Tas tik ļoti izskatījies pēc atvadām, ka Anna izlēmusi stingri turēties pie sava skaidrojuma: pašlaik esot Kindera kārta parūpēties par Annu, kā būs vēlāk – tad jau manīs. Katram vajadzīgs blakus kāds sargeņģelis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Suns

Kategorijas