"Dzīvespriekam": Sīkumi, kas stāsta par lielām lietām

2010. gada 18. februāris 17:44

1603

"Dzīvespriekam": Sīkumi, kas stāsta par lielām lietām

Mākslinieks, stilu eksperts Valdis Mackars ir kā pievienotā vērtība ikvienam, kuru dzīve pievedusi viņam mazliet tuvāk. Gudrs, patiess un trāpīgs. Savus darbus viņš paraksta ar «mic», un draugi viņu sauc par Micīti. Tas atļauts arī šo rindu autorei.

Tēju Micis piedāvā Ķīnas porcelāna krūzītē un pajoko, ka Ķīnas apavus gan neiesaka nevienam pirkt, jo tie ir imitācija. Un pateic šo vārdu franču manierē - «imitasjōn». Viņš uzbur stāstus un prot izgaismot nianses. Izrādās, iedvesma, spēka avots ir tepat līdzās, formās un detaļās, līdzīgi kā ikdienas uzvalks var slēpt sena un dārga samta oderi. - Ķīnas porcelāna tasīte ir īsta, un forma ataino garu, no tā nevar izvairīties.

Protams. Tas ir visos virtuves traukos nolasāms. Piemēram, somi ar savām dziļajām dizaina un arhitektūras tradīcijām tāpēc ir pārāki. Tur ir šī tradīcija, paaudzēm koptas lietas. Latvijā, kur viss ik pa laikam postīts, šīs koptās lietas jāmeklē netveramā, gēnu līmenī, ko karaspēki nevar iznīdēt.

- Kādā ziņā tu domā - pārāki? Kas tavā izpratnē ir kritērijs salīdzināšanai?

Attieksme. Manā dzīvē ir divi lieli etaloni, ar kuriem citas lietas salīdzinu. Kad frontes līnija sagrāva vecāsmātes tēva mājas, palika pirtiņa, kas bija pielāgota dzīvošanai. Šajā pirtiņā vecāsmātes ar mīlestību pagatavotā skābeņzupa ir viens no dzīves etaloniem, lai gan varbūt tika piegriezta arī pilsētas desa. Tādu skābeņzupu es vairs nedabūšu. Pirmām kārtām, tās ir gatavotāja domas, bet svarīga arī ēdāja attieksme, kas to prot novērtēt. Ēdiena gatavošana ir lielākā no mākslām.

Vai tas, ar kādu attieksmi, nopietnību viņa ar āmuru sasita baltā putriņā tītareņu lapas, ko bija grāvmalā saplūkusi un ielikusi lupatiņā, jo kaimiņš atnācis pēc palīdzības savam slimajam pirkstam.

Un otrs etalons ir mans gleznošanas profesors Konrāds Ubāns, attieksme, ar kādu viņš mācīja. Veco laiku džentlmenis. Katram studentam individuāli viņš kaut ko pateica par tonālo glezniecību. Nesen iegāju Valsts mākslas muzejā Valdemāra ielā un skatos - arī pelēkā dienā viņa gleznās ir fantastisks krāsu toņu dzidrums, kā blakus - slavenāku un dārgāku mākslinieku darbos - pietrūkst.

- Vienkāršība, pieklusināta estētika latviešus pēc dzīves uztveres tuvina Austrumiem, sintoisms* līdzinās senlatviešu pasaules skatījumam.

Sintoisms ir tā pati gadu tūkstošiem koptā zemnieku ētika, tajā balstīti rituāli. Jau 16. gadsimtā japāņi formulēja abstraktās kompozīcijas principus gan meditācijai paredzētos ainavu dārzos, gan puķu kārtojumos. Ja aplūkojam sintoistu templi, tas ļoti izskatās pēc trīsdurvju klēts. Princips jau ir tas pats. Tās pašas zemnieku ētikas dēļ es iepērkos nevis lielveikalā, bet tirgū, kur ir saimniekmeitas kults sviests. Uz lielveikalu es eju, kad man vajadzīgi tādi «civilizācijas sasniegumi», kuru tirgū nav.

- «Civilizācijas sasniegums» ir arī diezgan agresīvā mikrorajonu ēra. Vai ir kāds risinājums, kā atbrīvoties no šā mantojuma?

Igauņiem ir. Viņi šīs pašas piecstāvu mājas ļoti veiksmīgi pārveido, apspēlē. Te ir atkal problēma - Liepājā pēc siltināšanas šīs mājas tiek diezgan dīvaini nokrāsotas. Bet es taču nevaru uzbāzties ar savām privātstundām!

- Kur kļūda?

Attieksmē! Par to pašu naudu var uzbūvēt arī skaistāku māju.

- Vai īsto attieksmi var iemācīties? Varbūt tā vienkārši vai nu ir, vai tās nav?

Šo to var iemācīties. Protams, daudz kas ir iedzimts, piemēram, krāsu izjūta. Tā atšķiras gan individuāli, gan tautām un ciltīm. Teiksim, atbrauc Rīgas mākslas skolas pasniedzējas uz Liepāju un vīpsnā par bezgaumīgiem kuršu krāsu salikumiem. Tas pats lielais dievturu dižvadonis Ernests Brastiņš savā 1925. gadā izdotajā «Latvju rakstu kompozīcijā» jūsmo par Daugavas un Aiviekstes vidusteces rokdarbiem un tā pasmagi kritizē Nīcas, Bārtas un Rucavas tekstilijas kā nelatviskas, svešu ietekmētas. Melns ar sarkanu vai citu košumā līdzvērtīgu krāsu salikumi ir raksturīgi kuršiem pretstatā maigo vidzemnieku pelēki rūsganajam.

- Varbūt viņa māgai kurši vienkārši bija par stipru?

Ļoti labi teikts - aplam labi, kā saka Rucavā. Tur ir tāda gradācija: labi, labi jo labi, diži labi un aplam labi. Kuršos ir spēks. Īpašs ir kuršu savrupums, skaidrība, pat skarbums krāsās, formās un raksturā.

Kopumā latviskais rakstu kārtojuma princips atšķiras no eiropiešu, romiešu rakstu kārtojuma un apmales rotāšanas tradīcijām. Garākās un īsākās malas rotāšana ir atšķirīga, raksts kārtojas savrupi. Vislabāk to redz villainēs, tāpat kā indiešu plecu lakatos, šallēs. Tās ir lietas, kuras ir kopīgas: trejdalījums - trīs reiz trīs un trīs reiz deviņi iepretim grieķu tempļu būves kārtībai ar zelta griezuma proporcijām. Un daudzu interese par Indiju, iespējams, ir mazs protests pret Eiropas Savienību, lai gan varbūt tas ir skaļi teikts. Tas ir tāds atgādinājums par indoeiropiešu saknēm, mēs neesam Romas impērijas vergi vai mantinieki. Ir citas, vēl smalkākas nianses, piemēram, astronomija. Skolās māca romiešu dotos zvaigžņu un zvaigznāju nosaukumus, bet pavisam tiek ignorēts tas, ka šiem zvaigznājiem ir, nu gan jāteic, - bija, arī latviskie nosaukumi, caur kuriem var citādi paskatīties uz tautasdziesmu tekstiem. Latviskie zvaigznāju nosaukumi pastumti malā aiz «zinātniskuma». Latīņu valodas lietošana jau nav nekāds inteliģences pierādījums galu galā, kā tas bija viduslaikos.

- Bet nav jūtama valstiska nepieciešamība uzturēt latvisko.

Ir apstākļi, kad cilvēks, piemēram, nonācis emigrācijā, organiski jūt vajadzību pētīt šo etnogrāfisko mantojumu, valkāt autentisku tautastērpu, ne imitāciju. Latvijā etnisko savdabību vislabāk varējuši formulēt sveštautieši. Pirmkārt, lieliem burtiem jāmin profesors Boriss Vipers, viņa latviešu zemnieku būvtradīciju analīze, kas lasāma grāmatā «Baroka laikmeta māksla Latvijā». Viņš arī zemnieka viensētā saskatījis šo savrupo raksturu. Lauku sētas kompozīcijā nav galvenās ēkas, un ēkai nav vienas galvenās fasādes. Atšķirībā no sādžas ielas rindā sabūvētajām. Protams, jāmin arī pretēja attieksme. Aizeju uz interjera žurnāla redakciju, un pirmais teikums - nekādas etnogrāfijas!

- Varbūt tagad modē ir tāds bezstils?

Īsts bezstils arī ir stils. Liepājas mākslas skolas dibinātājs un direktors Hermanis Aplociņš ir teicis - stils ir laikmeta funkcija. Pirms tiek formulēts stils, jāformulē laikmets un būvpaņēmieni. Mežā dzīvojot, ir grūti apjaust tā lielumu un kontūru. Jābūt kaut kādam distances punktam, lai ieraudzītu mežu no malas. Arhitekti, kuri ir iedomīgāki par māksliniekiem, kaut ko mēģina formulēt.

Viss ir atkarīgs no skatu punkta. Cits teic, ka attīstība iet pa spirāli, cits - iet uz riņķi, vēl kāds - kustībai nav nekādas jēgas. Visiem taisnība. Ja skatu punkts ir spirāles vidū, neredz kopsakaru - liekas, ka nav nekādas jēgas un sakara. Tie, kuri skatās no augšas, redz apli. Tie, kuriem ir telpiska distance, ierauga kopainu, ka kustība notiek pa spirāli. Kā mēs uz vienu vai otru lietu paskatāmies, ko gribam vai negribam ieraudzīt.

- Tradīcijas tomēr spītīgi pierāda savu dzīvotspēju, tātad tās ir izdevīgas kaut kādā ziņā netveramā līmenī.

Izdzīvot vienmēr ir izdevīgi. Ziemassvētku vakarā īpašu ūdeni var pasmelt katrā peļķē. Dabā šis process nav noslēpjams, mums vienkārši ir slinkums to pamanīt. Piemēram, āderes. Rīkstnieki noteikti zinās, ka saulgriežos tās nav meklējamas. Tās neatrodas savās ierastajās vietās. Precīzāk sakot - āderes ir no vienas vietas, tas ir enerģētiski piesātināts, spēka pilns laiks.

- Tātad kādam ir izdevīgi, lai mēs to visu aizmirstam, neievērojam. Vai tāpēc, ka mēs neviens tad neietu uz lielveikalu?

Tieši tā. Un uz baznīcu arī ne.

- Tādā gadījumā, kur latvietim ir «sarkanais stūrītis»?

Padomju laikā sarkanajā stūrītī stāvēja balta Ļeņina biste, bet krievu zemnieka mājā «sarkanajā stūrītī» bija svētbildes. Princips jau ir tas pats. Pēc Vipera definīcijas, subordinācijas vietā latvieša sētā ir koordinācija. Lauku sētā ir daudz dažādu ēku, tās ir noteiktā kārtībā, bet ne grieķiskā simetrijā kā muižas pils. Latvietim lauku sētā nav fetiša objekta, visa dzīve ir viens vienīgs rituāls, lauku darbi nekad nebeidzas. Ja arī bija īpašais stūrītis, tas netika afišēts, lai garāmgājēji un melnsvārči to neatklātu. Katrs galds ir Dieva galds, un katra maize ir Dieva maize. Un katras pusdienas ir rituāls. Svētkos visa jābūt daudz, nekas nedrīkstēja būt tukšs. Nevar dāvināt tukšu trauku. Visam jābūt pilnam un pilnīgam. Tas pilnīgums pie paša atgriežas - tas vienkārši ir jāuztur, lai pats nenosprāgtu badā.

- Ja sīkumi ir galvenais, tad, mainot sīkumus, varam mainīt lielas lietas?

Ja ticam Rasmas Rozītes Lielvārdes jostas skaidrojumam, senlatviešu priesteri ar skaņām, gaismām un dejām esot mainījuši likteni. Kaut vai trīsreiz dienā.

* sintoisms - japāņu tautas reliģija; šo apzīmējumu bieži vien lieto plašākā nozīmē, ar to saprotot visas tautas tradīcijas - folkloru, mitoloģiju, paražas un nacionālo ideoloģiju - red.)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

"Dzīvespriekam": Sīkumi, kas stāsta par lielām lietām

Kategorijas