Jūt tautas mīlestību

2010. gada 17. janvāris 09:04

862

Ātrās palīdzības mediķi neaizbildinās ar neizbraucamiem ceļiem
Anna Būmane ir viena no Neatliekamā medicīniskās palīdzības dienesta deviņām feldšerēm, kas strādā Gulbenē. Viņa ir no Balviem, savulaik ieprecējusies Gulbenē un jau 36.gadu ir ātrās palīdzības mediķe. Pati "Dzirkstelei" uzsver, ka ne ar ko neatšķiras no pārējiem saviem kolēģiem un ka palīdzības sniegšana cilvēkiem - tas ir komandas darbs.

- Vai šajos grūtajos laikos, kad cilvēkos ir tik daudz pretenziju, viņi laipni izturas pret ātrās palīdzības mediķiem?

- Nekad neesmu jutusi nelaipnību. Cilvēki ir labsirdīgi, viņi novērtē mūsu darbu. Ir bijis arī tā, ka kāds lauku tantuks pateicībā bučo rokas. Tādos brīžos kļūst neērti. Mēs darām savu darbu, zinām, ka tas jāpaveic, lai vai kas. Savs darbs mums visiem patīk. Patīk palīdzēt cilvēkiem.

Izsaukumi ātrajiem ir katru dienu. Reizēm tie ir līdz 18, reizēm - seši dienā. Mūs nesauc palīgā nieku dēļ. Gandrīz visi izsaukumi ir saistīti ar smagām saslimšanām. Tas ir augsts asinsspiediens, sirds nepietiekamība, gadsimta slimība - insults, epilepsijas lēkmes, pneimonijas. Sauc palīgā, kad saslimuši bērni. Retumis gadās, ka izsaukums ir strīdīgs, bet tur pamatā bieži vien ir sociālās problēmas. Tie ir gados veci cilvēki ar hroniskām kaitēm, kam gribas parunāties, jo blakus nav cilvēka, mājās nav televizora, nav radio. Jautājums par izsaukuma nepamatotību ir strīdīgs. Ja dispečers, saņemot pieteikumu, telefoniski ir informējis zvanītāju, ka būs jāmaksā nepamatota izsaukuma gadījumā, tad tas ir pietiekams arguments. Ja dispečers to nav pateicis, tad mēs vairs neesam tiesīgi prasīt maksu par izsaukumu gadījumā, ja pacients nav dzīvībai bīstamā stāvoklī.

Ir mums daudz nakts izsaukumu. Ģimenes ārsti naktī uz pacientu telefona zvaniem neatbild. Tas ir fakts. Taču arī viņus ir jāsaprot, katram ir nepieciešamas atpūtas laiks.

Darbu sarežģī tas, ka pagastos trūkst norāžu ar māju nosaukumiem. Pat pagastu centros! Piemēram, Lizumā. Mājas ir rindā, jāmin, kura īstā. To gan vajadzēja sakārtot. Labi, ja kādu reizi jau saņemts izsaukums no tādas mājas bez numura, bez nosaukuma norādes, tad paliek prātā, kā turp nokļūt. Taču, ja nezini, iznāk maldīties.

- Šoziem par Gulbenes ātrās palīdzības mediķiem stāsta leģendas, kā jūs kājām pa sniegu ejat pie pacientiem.

- Ja vajag, nesam pa sniegu savus pacientus. Tas nav nekas jauns. Tā vienmēr esam darījuši, kad ceļi ziemā vai šļūdonī vietām nav izbraucami. Ko darīt, ja līdz lauku viensētai klājas neizbraucama pļavas? Turklāt ir nakts! Ne reizi vien tādā situācijā kājām nācies iet pie pacienta un pašiem nest viņu uz neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnu. Brigādē esam trīs cilvēki. Nesam. Tā bijis citus gadus, tā arī šogad.

Nupat Galgauskā nācās nest pacientu bezsamaņā aptuveni 300 metrus pa neiztīrītu celiņu. Ir nesti slimnieki arī garāku ceļa posmu. Ir vilkti ragaviņās, vesti ķerrās. Arī citus gadus ir bijušas tikpat sniegotas ziemas. Tomēr šoreiz nākas domāt, ka laukos cilvēki nebija gatavi tik galā ar tādu sniega daudzumu.

Šonedēļ pat Līgo pagastā kolēģi brigādei bija tāda situācija. Sievietei dzemdības. Izsauca mūs. Bet klāt piebraukt ātrie nevarēja. Labi, ka dzemdētāja bija spējīga pati panākt pretī automašīnai. Tādas situācijas var būt katru dienu.

Vēl nesen bija gadījums, kad Līgo pagastā mani kolēģi maldījās, jo izsaukumā bija nosaukta neprecīza adrese. Pa sniegu līdz ceļgaliem nācās brist pie slimnieka pusotru kilometru. Tur pacientam bija plīsusi kuņģa čūla. Labi, ka viņa draugi nāca talkā, velkot slimnieku uz ragaviņām.

- Vai citi cilvēki šādā situācijā labprāt nāk jums palīgos?

- Patīkami, ka bija pie mums ieradies Gulbenes novada domes sociālās un veselības nodaļas vadītājs Jānis Antaņevičs. Interesējās, kā mums klājas, un atstāja tālruņu numurus, pa kuriem nepieciešamības gadījumā varam zvanīt pagastu pārvalžu darbiniekiem. Tātad tomēr tas jautājums, ka laukos reizēm netiekam pie pacientiem, ir aktualizēts. Lai pieminam gada beigās piedzīvoto gadījumu Daukstēs, kad manu kolēģu brigāde iestiga uz lauku ceļa un netika pie insulta pacienta. Līdz viņa nogādāšanai slimnīcā pagāja četras stundas. Tādos brīžos ir sajūta, ka nezini, kam prasīt palīdzību. Mums, pirmkārt, ir jāatbild par pacientu, līdz kuram ir jātiek. Protams, pirmkārt, par šo situāciju ziņojam uz Valmieru. Mēs pastāvīgi sazināmies ar dispečerdienestu un ziņojam pa rāciju par katru savu darbību. Un tad tomēr paši brigādes cilvēki domā un organizē, kā situāciju atrisināt, ja rodas problēma. Šajā gadījumā Daukstēs palīdzēja tas, ka mūsu šoferis tajā pagastā pazīst cilvēkus un zināja, kam zvanīt, kur lūgt palīdzību.

- Laikam bija tā, ka valsts dienesti toreiz nesteidzās jums palīdzēt?

- Ir sajūta, ka dienesti savstarpēji cīnās. Bet kāpēc gan ugunsdzēsējiem būtu jābrauc no sniega attīrīt ceļu? Viņiem taču nav tādas tehnikas! Ceļi jātīra tiem, kas to dara ikdienā. Gribētos, lai dienesti un pašvaldība vairāk padomātu, kā var palīdzēt, sadarbojoties ar ātrajiem. Kad uzrunā katru cilvēku individuāli un lūdz palīdzēt, mums parasti neatsaka. Cilvēki patiesībā ir laipni.

Atceros gadījumu aizpagājušajā rudenī, kad ātro automašīnai bija problēmas uz Naglenes ceļa, izbraucot pie pacienta Beļavā. Tur kaimiņš iznāca un teica, ka viņam nav problēmu naktī iedarbināt savu traktoru un palīdzēt ātro mašīnai tikt uz ceļa. Atceros gadījumu pērn martā, kad mani kolēģi - otra mediķu brigāde - palīgos sauca ugunsdzēsējus, lai tiktu iekšā Rankas mežā pie pacienta lauku viensētā, līdz kurai bija neizbraucams ceļš sešu kilometru garumā.

(Vairāk lasiet 16.janvāra "Dzirkstelē")

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jūt tautas mīlestību

Kategorijas