Vēl ir, kur tiekties!

2009. gada 13. decembris 07:39

1817

Mikus Mezītis: "Uz vārtsargu spēlē gulstas milzīga atbildība."
Gulbenē hokeja halles nav, taču vēlme spēlēt hokeju ir liela, jo gulbenieši izveidojuši divas hokeja komandas - "Rubate" un FHK "Gulbene"-, kas mēro ceļu uz Valmieru un cīnās Vidzemes atklātajā hokeja čempionātā. Abu komandu vārtos ir stāvējis 20 gadus vecais gulbenietis Mikus Mezītis, bet tagad viņš sargā "Rubates" vārtus. Hokejs Mikum ir lielā aizraušanās, savukārt ikdienā viņš strādā SIA "Mega Rem" par pārdevēju.

- Kā sākās tava aizraušanās ar hokeju?

- Jau bērnībā sāku slidot un tad kopā ar citiem puišiem arī spēlēt hokeju. Tad nolēmām dabūt vārtsarga formu un vienīgais brīvprātīgais, kas pieteicās uz vārtsarga lomu, biju es. Sāku stāvēt vārtos, iepatikās, un tā jau vairākus gadus sargāju vārtus. Tagad reizēm gribas arī pamēģināt, kā tas ir spēlēt laukumā, jo vārtos jau esmu pietiekami ilgi stāvējis, taču komandas biedri man to neļauj darīt, jo varu dabūt traumu. Varbūt vienīgi ziemā kaut kad būs iespēja slidotavā to pamēģināt.

Hokeju spēlēju jau kādus sešus gadus, komandās - jau piecus gadus. Sākumā spēlēju vienā Valmieras komandā, bet tagad jau četrus gadus esmu kopā ar gulbeniešiem. Var teikt, ka pieredze man jau ir samērā liela. Ir aizvadīts ļoti daudz spēļu. Pirms diviem gadiem biju mēģinājis saskaitīt, cik spēļu ir aizvadīts - jau tad bija daudz. Domāju, ka tagad kopumā pa visiem gadiem varētu būt aizvadītas jau apmēram 150 spēles.

- Kas tevi aizrauj hokejā?

- Laikam jau ripas ķeršana - man patīk to darīt. Tas ir ļoti interesanti! No visiem sporta veidiem hokejs man ir vismīļākais. Esmu kādreiz spēlējis arī futbolu un basketbolu, bet tajos sporta veidos man īpaši labi nav veicies, tādēļ labāk spēlēju hokeju.

Vēl jau man ir, kur augt un attīstīties, taču ir arī daudzas spēles, kas man ir ļoti labi patikušas. Šo sezonu esmu nolēmis ļoti labi aizvadīt. Ceru uz labākā vārtsarga titulu sezonā. Pagājušajā gadā īsti nesanāca to izcīnīt. Pagaidām man arī viss tīri labi izdodas. Ir jāpacenšas. Priekšā vēl ir daudz spēļu - ir jāstrādā un jāuzlabo savi rādītāji.

- Kas ir galvenais, lai komanda uzvarētu?

- Komandai ir jābūt saliedētai, ir jābūt labam komandas garam, jābūt teicamai sadarbībai. Milzīga atbildība gulstas uz vārtsargu. 50 procenti panākumu ir atkarīgi no vārtsarga. Ja vārtsargs labi spēlēs, komanda varēs paļauties uz viņu un varbūt kaut kurā mirklī arī nedaudz noslinkot. Protams, daudz kas ir atkarīgs arī no katra spēlētāja, no tā, kā viņš jūtas, kā spēlē. Ja kāds, piemēram, atbrauc uz spēli slims vai neizgulējies, tas uzreiz ir redzams spēles gaitā. Spēlētājs kļūst gausāks, neredz dažādas situācijas spēlē. Tādēļ uz katru spēli ir jācenšas labi izgulēties, atpūsties un arī sagatavoties.

- Kā trenējas un spēlēm gatavojas vārtsargi?

- Ārpus laukuma es pats nedaudz paskrienu, aizeju uz sporta zāli, savukārt treniņos daudz labāk ir, ja pretī stājas spēcīga komanda. Ir labāk, ja treniņa laikā izjūtam zaudējumu, tad spēlēs ir motivācija censties uzvarēt. Arī man ir labāk, ja treniņos pretī stājas spēcīgāka komanda. Nav jau jēgas stundu stāvēt un vienkārši salt. Daudz labāk, ja ir iespēja visu laiku ķert ripas.

- Vai tu nekad neesi domājis, ka varētu spēlēt hokeju profesionāli?

- Laikam jau ne. Protams, to gribētos darīt, taču man šķiet, ka man jau tie gadi ir garām, lai spēlētu augstāk un varētu kaut ko sasniegt. Jau kopš mazām dienām ir jāsāk trenēties, tad tas ir iespējams. Tas ir pierādījies. Piemēram, Valmierā šobrīd spēlē mazi bērni un viņi to dara ļoti labā līmenī.

- Vai gulbeniešiem vajag Gulbenē ir divas hokeja komandas?

- Protams, varētu no abām komandām izveidot vienu spēcīgu komandu un atstāt vienu nedaudz zemāka līmeņa komandu. Taču es domāju, ka tā ir pašu spēlētāju izvēle. Piemēram, Smiltenē vien ir četras komandas, un Smiltene jau nav neko lielāka par Gulbeni.

- Kā tu vērtē jūsu komandas šābrīža pozīcijas līgā?

- Pagaidām jau mums veicas tīri labi. Gribas izraut uzvaru, lai varētu mērķēt atkal augstāk. Domāju, ka nākamgad mēs varētu arī to darīt. Būtu jāpaņem klāt kādi spēlētāji, varbūt kādi jauni puiši sāks spēlēt, tad jau viss ir iespējams.

- Cik svarīgs tev ir līdzjutēju atbalsts?

- Reizēm, ja ir daudz skatītāju, tad ir tāds neliels stress, jo līdzjutēji grib, lai komanda uzvar, un esi viņu priekšā atbildīgs. Taču, protams, hokeja laukumā līdzjutēju atbalsts ir ļoti svarīgs. Ir patīkami, ja skatītāju ir daudz.

- Vai ir kāda spēle, kas īpaši palikusi atmiņā?

- Parasti prātā paliek sliktās spēles, bet ir palikušas arī dažas labās spēles. Pirms pāris gadiem uzvarējām ļoti spēcīgu komandu svarīgā spēlē, tas ir palicis prātā. Taču, kā jau es teicu, zaudējumi parasti tiek pārdzīvoti daudz ilgāk. Vienu spēli es nevaru pārdzīvot jau divus gadus. Tā spēle bija Aizkrauklē, toreiz sanāca ielaist ļoti daudz vārtu. Tā bija ļoti sāpīga spēle. Šķiet, ka šī spēle vēl ilgi neaizmirsīsies.

- Cik daudz metienu maksimāli vienas spēles laikā esi atvairījis?

- Vienā spēlē Aizkrauklē esmu atvairījis vairāk nekā 60 metienus. Otrs lielākais metienu skaits bija spēlē nupat nesen, kad spēlēju otrā Gulbenes komandā - tie bija 45 metieni. Tas diezgan spēcīgi nokausē. Pēc spēles vari knapi no laukuma noiet nost. Normāls rādītājs spēlē ir kādi 30 metieni.

(Vairāk lasiet 12.decembra "Dzirkstelē")

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vēl ir, kur tiekties!

Kategorijas