Gatavojamies ziemas copei
Kamēr daudzi makšķernieki, par neizprotamajiem laika apstākļiem kurnēdami, sēž mājās un "pārlapo" televizoru ekrānus, nemierīgie meklē iespējas, kā relaksēties pie vaļējiem un dažviet aizsalušiem ūdeņiem. Arī es piederu pie tiem pēdējiem, tāpēc pastāstīšu par divu veidu copēm.
Drošajiem pieder pasaule
Novembra vidū Vidzemes augstienē mazie ezeriņi bija klāti ar pieticīgu, bet itin drošu ledus segumu. Parasti pirmā vieta, kur braucu, ir Gaujas daudzie atzari, uz kuriem "izvietojušies" nelieli ezeriņi. Tur, kā likums, vienmēr uzsalst pirmais ledus, un atceros vienu ziemas sezonu, kad nekur citur Latvijā nebija iespējams normāli bez lieka riska pamakšķērēt no ledus, bet tur viss notika vismaz pusotra mēneša garumā, un daudziem tas bija liels pārsteigums.
Upes ietekmē tur vienmēr pietiekamā daudzumā ir skābeklis un zivis ļoti aktīvas. Savukārt ledus biezums novembra sākumā sasniedza pat septiņus centimetrus. Tagad, protams, laikam kļūstot siltākam, uz šīm pašām vietām vairs neieteiktu braukt, bet gan turpināt copēt butes, vēdzeles vai līdakas.
Neveiksmīgais sākums
Mājās biju sagatavojis dažas mazmakšķerītes ar jaunu 0,06 milimetru fluorkarbona aukliņu. Doma bija jaunumu testēt. Protams, izmēģināju, bet jau pēc pāris minūtēm no šīs domas atteicos. Labs jau ir tas fluorkarbons - neredzams, grimstošs -, bet vējainā un slapjā laikā pilnīgi nelietojams. Tievajām aukliņām (līdz 0,10 milimetriem) piemīt tāda nepatīkama īpatnība kā pīšanās un lipšana pie rokām. Darbošanos ar cimdiem vispār var aizmirst. Tāpēc ņēmu atkal veco labo makšķerīti ar "Ice Magic" aukliņu un sāku strādāt. Jau ar pirmajām desmit minūtēm bija skaidrs, ka noķert kaut vienu balto zivi vai asarīti, ko uzlikt uz līdakas kārā zoba, būs ļoti sarežģīti. Tas tāpēc, ka gandrīz vienmēr, kad uzsalst pirmais ledus vāks, visas zivis pāris pirmās dienas ir tādā kā nelielā šokā, bet pēc tam jau tā lieta aiziet.
Mainīju vietas, dziļumus, mēģināju barot ar motili, urbu rombveida shēmā caurumus, sistēmā gāju cauri katriem pāris metriem. Nekā. Ne copītes. Sardziņš mēmi klusēja. Tā "nostrādāju" līdz pat aptuveni pulksten 11, kad kāds "iečukstēja" ausī, lai savācu savas mantiņas un krasi mainu zonu. Tā arī izdarīju un devos uz vietu, kurai citi makšķernieki diez vai tuvotos. Piegāju tik tuvu vēl vaļējam ezeram, kamēr sajutu - nu ir laiks apstāties, jo ledus zem maniem 120 kilogramiem nedaudz "nokrekšķējās". Vispār pirmais ledus ar šo savu īpatnību ir ļoti pateicīgs jebkuram nepacietīgam copmanim, un tādu ir daudz. Tā tas brīdina, ka tālāk iet būtu riskanti. Uz pēdējā ledus nekas tamlīdzīgs nenotiek, tur tu nepaspēj samirkšķināt acis, kad jau baudi ledainu peldi.
Jau pirmajā izurbtajā āliņģī, kas no manis prasīja divarpus bora apgriezienus, "pacēlās" smuka rauda. Pēc tam vēl viena, bet tajā brīdī es sapratu, ka radusies nepieciešamība "atsprāgt" no šīs vietas vismaz par diviem metriem atpakaļ. Izurbu caurumu, atkal copīte, bet raudiņa jau krietni mazāka. Nu labi, nodomāju, būs ko uzlikt uz līdakas zoba. Tā arī izdarīju. Atritināju makšķeri, izmērīju dziļumu, savirzīju to tā, lai ēsmas zivtiņa atrastos pusmetru no gultnes, un nolaidu āliņģī. Nostiprināju makšķerīti un paspēju noiet pāris soļu, kad mans "motors" krūtīs priekā palēcās. Uz bremzes uzliktā līdaku makšķerītes spole ņēmās tarkšķēt kā pārbijusies pīle vai kārtīga tirgussieva. Mirkli nogaidījis, piecirtu un sajutu to, pēc kā mēs, copmaņi, alkstam visvairāk. Auklas galā kāds nikni izrādīja pretestību. Pēc mirkļa uz ledus jau spirinājās kilogramīgs līdacēns. Tā atlikušajās trīs stundās pārmaiņus vilku raudiņas un līdakas. Sešas zemmēra zaļsvārces "amnestēju", bet mājās pārvedu trīs to radinieces, no kurām neviena nebija mazāka par diviem kilogramiem.
Zivs jāmeklē
Šis piedzīvojums bija kārtējais pierādījums tam, ka zivs jāmeklē. Todien izurbu aptuveni 60 āliņģu, un, protams, to atviegloja plānais ledus, kaut gan necopes dienā to daru arī, kad ledus kārta sasniegusi pat pusmetru. Zivs ir jāmeklē, un to nenoguris cenšos iestāstīt visiem, jo lielum lielais vairākums tautiešu, aizejot uz copi, izurbj dažus caurumus un, neredzēdami ieguvumu, pilnā rīklē auro, ka šajā ūdenskrātuvē zivju nav!
Starp citu, raudiņai ļoti patika kapara pilieniņš - kad to man kāda norāva, uzliekot jebko citu, cope nebūt vairs nebija tik produktīva. To der atcerēties, jo pa šiem gadiem kapara krāsa vismaz man pierādījusies kā labākā no visām.
Un vēl par tuvošanos brīvajiem ūdeņiem. Nevienam neiesaku mēģināt sekot manam piemēram, jo tās izjūtas, kad iet uz priekšu un kad mukt atpakaļ, katram ir citādas. Riska faktors ir milzīgs un diez vai būtu tā vērts.
Kategorijas
- Afiša
- Sporta pasākums
- Izstāde
- Koncerts
- Balle
- Teātris
- Pasākums
- Baznīcā
- Meistarklase
- Kino
- Izlaidums
- Jauniešiem
- Senioriem
- Bibliotēkā
- Bērniem
- Tirdziņš
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Mēs pamanījām!
- Citas ziņas
- Atbildam lasītājiem
- Reklāmraksti
- Veselība
- Kultūra un izklaide
- Dzīvespriekam
- Konkursi
- Horoskopi
- Sports
- Cope un medības
- Vietējās ziņas
- Kriminālziņas
- VĒLĒŠANAS 2017
- SAEIMAS vēlēšanas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Vārds deputāta kandidātam!
- Latvijas ziņas
- Noderīgi
- Interesanti
- Eiropas Savienībā
- Laika ziņas
- Skolēnu, jauniešu aktivitātes
- Statiskas lapas
- Ceļojumi
- Ēdamprieki
- Projekti
- Projekts "Riska bērni"
- Projekts "Saimnieko gudri"
- Projekts "Kam ticēt?"
- Projekts "Medijs vai mediju izstrādājums?"
- Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"
- Projekts "Mediju kritika"
- Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"
- Projekts "Rūpēsimies par vidi!"
- Projekts "Mediju projekts"
- Projekts "Vide"