Ņujorkas vietā izvēlas Skrīverus

2009. gada 24. novembris 17:02

1410

Amerikas latvietis Vigeo Saule par spīti likteņa pavērsieniem un dzīvei svešumā kļuva par talantīgu gleznotāju. Māksliniekam bijušas daudzas izstādes Amerikā, Venecuēlā, Vācijā un arī Latvijā.

- Jūsu neparastais vārds mudina vaicāt, ar ko skaidrojama šāda vecāku izvēle.

Mans tēvs Eduards bija ārsts, bet māte Lilija - dzejniece un rakstniece. Ģimenē esam četri bērni - es, māsa Skaidrīte, brālis Igo un dvīņubrālis Gio. Skaidrītei dots latvisks vārds, bet mums tika meklēts kaut kas labskanīgāks un vienlaikus oriģināls. Tā vecākajam brālim Igo tika franču rakstnieka vārds, Gio saīsināja no itāļu Giovanni, bet manu vārdu atrada senlatīņu vārdnīcā, un tas nozīmē «būt dzīvības pilnam».

- Esat atgriezies dzimtenē pēc daudzu gadu prombūtnes. Kādi motīvi un ceļi jūs aizveda svešumā?
Tas notika kara dēļ. Kad kopā ar ģimeni devos bēgļu gaitās, Rīgas Franču licejā biju pabeidzis piekto klasi. Pēc četriem Vācijā pavadītiem gadiem emigrējām uz Venecuēlu, bet desmit gadu vēlāk pārcēlos uz ASV. Svešumā galvenais ir iemācīties nepazust starp miljoniem cilvēku. Man tas izdevās, pateicoties apņēmībai regulāri eksponēt savus darbus dažādās izstādēs. Pirmās godalgas, atzinības un recenzijas lika justies novērtētam un ievērotam starp daudziem citiem māksliniekiem.

- Bieži vien mākslinieki teic, ka glezno, kopš sevi atceras.

Gleznoju kopš 12 gadu vecuma. Vecāki mūs ar dvīņubrāli izglītoja pie mūzikas skolotājiem. Kad sapratu, ka brālim klavieru un vijoles spēle padodas daudz labāk, nolēmu pievērsties mākslai un kopš tā laika nespēju iedomāties darām ko citu. Dzīvojot Venecuēlā, savus darbus eksponēju dažādās izstādēs, saņēmu arī godalgas. Kad pārcēlos uz Ņujorku, sākums bija ļoti grūts gan valodas nezināšanas, gan finansiālo apstākļu dēļ. Lai nopelnītu, kopā ar vēl diviem latviešu puišiem sešas dienas nedēļā strādājām dažādus gadījuma darbus, nezinot, kurā dienā tos varam zaudēt. Ļoti svarīga bija apņēmība, jo sevi vajadzēja pierādīt no jauna.

- Venecuēlā un Amerikā acīmredzot bijāt ievērots mākslinieks. Kas jūs pamudināja atgriezties Latvijā?
Mīlestība. Manai pirmajai sievai diagnosticēja audzēju, un viņa aizgāja mūžībā. Mums nebija bērnu. Pēc zaudējuma ilgi nevarēju atgūties. Šķita, ka nekad vairs negleznošu. Taču, satiekot Mārīti, atkal radu dzīvesprieku, varētu teikt - atdzimu no jauna. Gadu viens otram rakstījām vēstules, bet uz Latviju atbraucu 2000. gadā. Mārītē man uzreiz iepatikās pilnīgi viss, īpaši sapratne un iejūtība. Nolēmām palikt kopā. Periodiski pusgadu dzīvojām te, otru pusi - Ņujorkā, kur īrējām dzīvokli, taču pirms diviem gadiem uz Mārītes mājām Skrīveros pārcēlāmies pavisam. Arī viņa ir pensionējusies, un tagad kopā varam nesteidzoties baudīt dzīves skaistumu.

- Dzīve svešumā ļāvusi iepazīt dažādu valstu iedzīvotājus, kultūru. Vai tas ietekmējis attieksmi pret dzimteni?

Tā noteikti ir liela pieredze, bet manas izjūtas ir kā dziesmā - nekur nav tik labi kā mājās! Ņujorka, kas atstājusi vislielāko iespaidu, ir īsta kultūras paradīze, kas sniedz ļoti daudz izglītošanās un izklaides iespēju. Sākumā šķita, ka dzīve tur ir pasakaina, - muzeji, mākslas galerijas, parki, mākslinieku pulcēšanās un daudz citu brīnišķīgu vietu, īsta bohēma, bet viss ar laiku mainās. Kad Ņujorkā notika septembra terora akti, ar Mārīti bijām Latvijā. Turp lidojām aptuveni pēc nedēļas. Bijām šausmās un nesapratām, kas īsti notiek. Pirms 2001. gada 11. septembra Ņujorka un tās iedzīvotāji bija atvērti visam jaunajam, bet pēc tam viņi it kā aizvēra savas sirdis un nocietinājās. Tas bija smags un sāpīgs trieciens, kas joprojām nav pārvarēts.

- Vai iespējams salīdzināt dzīvi tur un Latvijā?

Visam ir divas puses. Pārsteidz ņujorkiešu attieksme gan pret bērniem, gan dzīvniekiem, par kuriem viņi ļoti rūpējas. Bet kopumā amerikāņi dzīvo paši sev un par apkārtējiem neliekas ne zinis. Viņi ir atturīgi saskarsmē ar citiem. Ņujorkā tu esi viens no miljoniem. Lai gan - tā ir arī milzīga brīvības izjūta, jo neviens tevi nepazīst. Mums, latviešiem, ir cita mentalitāte. Apkārt ir radi un draugi, līdz ar to arī lielāka sasaiste un rūpes citam par citu.

- Kur rodat iedvesmu gleznošanai?

Tā kā man ir darbnīca, esmu laimīgs, ka varu nošķirties no apkārtējās pasaules un netraucēti gleznot. Savus darbus rādu vien tad, kad tie pilnībā pabeigti. Pārsvarā strādāju dienā, bet gadās arī, ka pēkšņi naktī pieceļos un jūtu - jāglezno! Ja darbs ir labi paveikts, pārņem gandarījums, bet vienlaikus arī šķiet - vienmēr var labāk.

Mani darbi bijuši izstādēs Vācijā, Venecuēlā, Amerikā un Latvijā. Tomēr reti kuram māksliniekam gleznošana ir maizes darbs. Māksla vairāk domāta dvēselei. Ņujorkas Universitātē, kurā studēju, vēlāk strādāju par profesoru. Man šis darbs ļoti patika - pasniedzu kultūras vēsturi, akvareļa glezniecību un dizainu. Tā bija sava veida izaugsme.

- Kāda ir jūsu darbu tematika, un ko ar savām gleznām vēlaties teikt citiem?

Strādāju gan impresionisma, gan ekspresionisma stilā un dažādās tehnikās, bet jaunākā aizraušanās ir kolāžas. Gleznoju dažādas lietas, bet pārsvarā - dzīvniekus, putnus un cilvēkus. Darba tapšanas laikā izdzīvoju dažādas izjūtas, un, rādīdams to plašākai publikai, vēlos dalīties savās emocijās. Tagad gleznas vairs nepārdodu, strādāju prieka pēc.

- Vai Latvijā jau esat paspējis piedalīties izstādēs?

Kādreiz savus darbus eksponēju neskaitāmi daudz, bet tagad pēc tā vairs nealkstu. Taču divreiz Skrīveru kultūras namā bija apskatāmas manas gleznas, un mani jau atkal aicina ar tām priecēt citus. Jutos ļoti pārsteigts, redzot cilvēku lielo atsaucību - ikreiz zāle bija apmeklētāju pārpildīta. Interesanti, ka pēdējā laikā cilvēki atbrauc uz Skrīveriem, lai apskatītu manus darbus. Tā nesen bija delegācija no Alūksnes un Rīgas.

- Esat studējis mākslu, vai profesionālo izglītību uzskatāt par priekšnoteikumu karjerai?

Galvenais ir nebaidīties un darboties pēc savām spējām. Skola, līdzīgi kā ota, ir tikai instruments. Lietojumu katram jāmāk rast pašam. Nav kritēriju, kas māksliniekus padara par veiksmīgiem. Veiksme ir nonākt pareizā vietā un laikā. Dzīve piespēlē dažādas iespējas, bet jāmāk tās izmantot. Mūsdienās kultūra ir apdraudēta. Diemžēl šajā jomā neviens vairs līdzekļus nevēlas ieguldīt. Tomēr, ja arī nebūs, kas māca kultūras priekšmetus, esmu pārliecināts - radīsies uzņēmīgi cilvēki, kuri dziedāšanu, gleznošanu, teātra spēli mācīs pat bez maksas. Cilvēki izdzīvojuši dažādos laikos un tiks pāri arī šodienas likstām.

- Jūs esat atgriezies. Kā vērtējat cilvēkus, kuri dodas prom no dzimtenes?

Es viņus saprotu. Viņi ir bezizejā un brauc projām, lai nopelnītu iztikai un izdzīvotu. Pašlaik Latvijā valda smaga situācija. Jāatzīst, ka es notikumiem ekonomikā un politikā īpaši līdzi nesekoju - tie nomāc. Tas, ka valsts nespēj parūpēties par saviem iedzīvotājiem un daudziem tādēļ jādodas projām, ir nožēlojami. Tomēr, domāju, situācija ar laiku mainīsies un agri vai vēlu šie cilvēki atgriezīsies.

Savā ziņā krīzei ir arī pozitīvas iezīmes. Cilvēki bija pieraduši dzīvot labi, viņiem daudz nozīmēja materiālās lietas, mēs bijām aizmirsuši par līdzcilvēkiem, bet tagad dzīves uztvere jāmaina.
Pēc neatkarības atgūšanas pagājis krietns laiks, un mums beidzot jāsāk mācīties priecāties par tām vienkāršajām lietām, kas ir visapkārt, nevis koncentrēties uz negācijām. Māksliniekam ir iespēja sabiedrībai parādīt, ka uz visu var paraudzīties arī citādi, ne tik virspusēji, kā ierasts.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ņujorkas vietā izvēlas Skrīverus

Kategorijas