Vēji atpūšas pie Kalnmaļiem

2009. gada 24. novembris 16:58

1908

Zemgales līdzenuma vienā no retajiem pauguriņiem izvietojies «Kalniņu» māju puduris. Vēja skrējiens ieķeras pirts ēkā, dzīvojamā namā, lapenē un saimnieciskas dabas būvē. Tas viss ir Kalnmaļu ģimenes veidots un tapis nepilnos desmit gados.

Gvido un Ineta strādā Mežotnes profesionālajā vidusskolā. Vecākais dēls Jānis mācās Saulaines profesionālajā vidusskolā un apgūst automehāniķa specialitāti, pastarītis Mārcis dodas uz bērnudārzu. Kalniņos mīļuprāt uzņem ciemiņus - radus, draugus, paziņas. Visus šeit apņem omulība.

Kalniņi ir iepriekšējo saimnieku dots māju vārds, un Kalnmaļi to ar nolūku saglabājuši. Gvido atceras: «Kādreiz te bija gara vairāku dzīvokļu māja, vienu laiku domājām to pat restaurēt. Taču ēku vajadzēja nojaukt, jo sienas sāka vērties vaļā, pamatu tikpat kā nebija. Izskatījām kādus trīs projektus, un, no visiem kaut ko paņemot, veidojās mūsu skices. Godīgi sakot, vairāk izdomā sieva, man ir jāuztaisa. Viņa noteikti gribēja kamīnu, un tas bija centrālais mājas pirmajā stāvā. Būvēts no vecajiem Ulmaņlaiku ķieģeļiem. Ar āmurīti to virsma atskaldīta, lai izskatītos dekoratīvi. Ķieģeļi bija lieliski saglabājušies. Skursteņi mūrēti no tiem. Tajā laikā, kad jaucām māju nost, par vienu ķieģeli varēja dabūt vienpadsmit santīmu. Baltie ķieģeļi bija par santīmu lētāki.»

Dzīvesbiedre Ineta piebilst: «Kāds tas bija darbs visu nojaukt! Vieglāk būtu bijis ņemt kaut kur tīru gabaliņu un sākt no jauna. Kad šeit atbraucām, traktors gandrīz vai kā džungļos pazuda. Kādus gadus piecus plēsāmies līdz mājai. Novācām vecos sagāzušos šķūņus, pamesto tehniku. Tīrījām, līdzinājām. Būvniecību sākām ar pirtiņu, jo pirmos gadus nedomājām par māju.»

Jurģus svin Ziemsvētkos
«Galvenais bija racionāls skatījums, jo lauku mājai, manuprāt, jābūt ar noteiktām funkcijām,» pārliecināta Ineta. Nolēmuši, ka vajadzīgas divas vannas istabas - gan pirmajā, gan otrajā stāvā. Virtuvei nav atvēlēta liela platība, jo ikdienā vairāk uzturas caurskrienamajā istabā, kā Kalniņu saimniece dēvē plašo halli blakus virtuvei. Lieliskajā izgaismojumā labi jūtas istabas augi, un saimniece lepojas, ka viņai ir no vecvecmāmiņas atvesta puķe, kas sakuplojusi un kļuvusi par jauku zaļo rotu. Ineta neslēpj: «Būvniecībā no sapņiem nolaidāmies līdz tam, ko mēs varam, jo rocība jāņem vērā.»
Ģimenes māju būvējis Gvido kopā ar diviem brāļiem un tēvu. Nevienam nav celtnieka profesijas, taču strādājot daudz mācījušies. Gvido brāļi kādu laiku strādājuši arī Dānijā. Būvniecības gaitā šo to arī mainījuši, jo, pašiem ceļot māju, skaidrāk redzams un jūtams, kā būtu labāk.

Ideju jundītāja Ineta stāsta: «Pirmā stāva telpa šķita par garu. Ar koka sijām labi sader apdarināti un vertikāli novietoti baļķi, kas halli it kā saīsina un daļēji arī sadala. Tā kā lielākā platība ir gaišos toņos, man gribējās kādu kontrastu. Atceros, galdnieks drusku apvainojās, kad viņa darinātā baltā mēbele pārtapa melna. Viņš man pat vairākas reizes prasīja, vai tiešām tev priedes galdam jāliek virsū darvas melns tonis? Arī skapjiem izvēlējos melno krāsu, kas kombinējas ar spoguļu virsmu. Bez tāda liela skapja mājās nav dzīves, jo tajā ir viss - bārs, saimnieciskas lietas.»

Kalnmaļu ģimenē sportam īpaša loma. Gvido darba ikdiena aizrit skolā, vadot sporta stundas, viņš un vecākais dēls piedalās sacensībās, no kurām pārvests daudz apbalvojumu. Trofejām ierīkota īpaša vieta pirmā stāva mazākajā istabiņā, kas paredzēta viesu nakšņošanai.
Ģimene uz jauno māju no dzīvokļa pārcēlās 2006. gada decembrī, jo Ziemassvētkus visi ļoti gribējuši sagaidīt Kalniņos.

Uzticas vietējam meistaram
Uz mājas otro stāvu ved Gvido paša būvētas kāpnes. Grūti tapušas, bet izdevušās pamatīgas un ērtas. Šeit labi iederas fotogalerija, kurā īpaša vieta ir dzimtas senčiem un hronoloģiski atklājas arī Kalnmaļu ģimene, kuras sākums datējams ar 1990. gadu, kad Ineta un Gvido sākuši draudzēties. Šoruden aprit kāzu 17. gadskārta.

No kāpņu telpas var nokļūt arī balkoniņā, bet tas vēl pilnībā nav izveidots. Saimnieks gudro, kā labāk novērst kļūmi, lai nerasotu saimniecības telpas griesti, kas atrodas zem balkona.

Otrais stāvs atšķirībā no pirmā sadalīts, lai katram būtu sava telpa. Visiem kopēja ir vannas istaba, ko izmanto kā veļas māju un ģērbtuvi, jo tā ir ļoti silta. Augšstāvā košākā ir guļamistaba, kurai Ineta jau laikus bija izvēlējusies fototapeti ar saulrieta skatu. Gvido nolūkojis vienā kvadrātiņā to oranžāko toni un nopircis krāsu. «Kad uz sienas parādījās koši oranžais, es biju panikā. Būtu viens litrs krāsas, bet atvesti veseli desmit,» stāsta Ineta. Taču ar laiku pie košuma pierasts.

Jumta izbūvē ierīkotām telpām ir sarežģīti piemērot standarta mēbeles. Tad nu Ineta aicinājusi palīgā kaimiņu Ansi Zālīti, ilggadēju kādreizējās Mežotnes profesionāli tehniskās skolas pasniedzēju, kurš ir īsts amata meistars un prot strādāt ar koku, metālu un citiem materiāliem. Arī apkures krāsns viņa darbs.

Kalniņu saimniece turējusies pie principa - guļamistabā vajadzīga vieta, kur visu var salikt, lai nekas apkārt nemētājas. A.Zālītis mēbeli veidojis no finiera, un dekoratīvi koka elementi to vērš acij tīkamu. Koka kumodītes un gulta ir Latvijā ražotas, un Kalnmaļi novērtējuši arī SIA «Bauskas pakalpojumi» gatavotus izstrādājumus.

Lielā brāļa istaba izceļas ar trenažieriem. Gvido un Jānis ziemā spēlē hokeju, vasarā šo sporta veidu nomaina futbols. Kad ir noskaņojums, arī izmanto trenažierus.

Lauki paņem un dod enerģiju
Ineta teic, ka viņai patīk akmeņi un koks. Tad nu šie elementi ir dažādi izmantoti. Pie pašas mājas izveidots dīķītis no Mežotnes apkaimes laukakmeņiem, kurus vācis Jānis. Arī koku ir gana. Pašu stādītajā bērzu birztaliņā šoruden vākta sēņu raža. Ķiršu dārzs priecējis ar ogām, un arī pēdējie vīnogu ķekari vēl turas zaros. Saimnieces krājumos ir dažādu šķirņu vīns, ko viņa pati gatavojusi no Kalniņu dārza ražas.

Ineta apstājas pie eglītes, par kuru ir īpašs stāsts: «Bija tāda maziņa skujenīte, kad smagais auto to apskādēja. Domāju jau, ka kociņš nonīks. Bet saņēmās un aug kupls. Gadu mijā to rotājam ar lampiņām, ir tik skaisti.» Pat zalkši atraduši labu mājvietu Kalnmaļu sētā.

Skatot milzumu paveiktā, bija jādomā, kā to iespējams izdarīt. Gvido sacīja, ka viņš pēc darbdienas skolā jūtoties vairāk iztukšots un noguris, nekā strādājot savā sētā. Kalnmaļi nav saņēmuši izdevīgu mantojumu, lai veidotu savu dzīves telpu. Gluži vienkārši ir apbrīnojami daudz strādāts.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vēji atpūšas pie Kalnmaļiem

Kategorijas