Dzīvesprieka garša

2009. gada 22. oktobris 16:24

1831

«Cilvēks vienmēr pēc kaut kā tiecas. Ja ir ideja, puse panākumu rokā,» par savas mājas būvēšanu pirms desmit gadiem saka Agris Bergs. Krīze deviņdesmito gadu otrajā pusē ļāvusi celt par salīdzinoši zemām cenām, jau bijuši pieejami labi būvmateriāli, savukārt celtnieki vēl nebija izklīduši pa pasauli.

Desmit gadu Bergu ģimene nodzīvojusi labiekārtotā Aizputes daudzdzīvokļu namā. «Jaunībā cilvēkam gribas būt nepiesietam, bet pēc trīsdesmit gadiem katrā latvietī laikam pamostas viensētnieks,» spriež Jolanta Berga.

Vecākajai meitai Madarai, nu jau Rostokas Universitātes studentei, sākumā pietrūcis ierastās kaimiņbērnu sabiedrības. Bet jaunāko - Evu - varbūt tieši šis iemesls mudinājis jau no mazām dienām pievērsties grāmatām.

Izvēlas klusu vietu centra tuvumā
Vietu mājai Bergi meklējuši nevis skatoties, kādi īpašumi tiek piedāvāti pārdošanai, bet apbraukājuši Aizputes apkārtni un vērtējuši, kur gribētu apmesties. «Tad gājām un jautājām, vai nepārdod,» stāsta Agris. Par vietu netālu no Misiņkalna kapiem viņi izšķīrušies tādēļ, ka apbūves gabals bijis krietni lielāks par padomju laikā noteikto standartu - 600 kvadrātmetriem. Par labu šai pusei bijis arī tas, ka pašvaldība noasfaltējusi ielu gar māju. «Līdz pilsētas centram raitā solī var aiziet septiņās minūtēs. Arī pavasara un rudens lietus laikā uz sarīkojumu iespējams nokļūt kurpēm kājās,» saka Jolanta.

Jaunajā mājvietā vienlaikus var justies kā pilsētā un laukos. Vienīgais izvēlētās vietas trūkums bijis tas, ka pilsētas ūdensvada galapunkts atradies aptuveni puskilometra attālumā. Rakt aku tik tuvu kapiem nebūtu prāta darbs, tāpēc nācies ūdensvadu pašiem pagarināt līdz savam gruntsgabalam.

Uzreiz taisa gatavu
Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados tur bijusi piepilsētas saimniecība, bet māja nodegusi, vecie saimnieki to atjaunot nespējuši, un mantinieki pārdevuši. «Bija palikusi kūtiņa un šķūnis no vecās apbūves, kā arī jaunbūves pamati ar pirmā stāva sienām,» atceras Agris. Kopīgi ar Jolantu izsprieduši, ko un kā vēlētos savā mājā, un pats sagatavojis projektu, jo būvniecības lietas ir viņa maizes darbs. Izstrādātas arī tāmes, un sīki aprēķināti nepieciešamo materiālu daudzumi.

Vispirms nojauktas savu laiku nokalpojušās būves un dārzs iztīrīts no vecajiem kokiem un sacerojušiem krūmiem.

«Tiem, kam naudas daudz, bet paši neatšķir naglu no skrūves, jāņem būvdarbu vadītājs. Es šo to tajās lietās saprotu, tāpēc būvēties varēju lētāk,» saka Agris, kura uzņēmējdarbība saistīta ar apkures sistēmu un santehnikas tīklu ierīkošanu. «Pirms desmit gadiem arī bija krīze, un savulaik spēcīgie vietējie būvniecības uzņēmumi bija savu darbību izbeiguši, bet celtnieki vēl nebija izklīduši pa pasauli. Viens otrs nāca un taujāja pēc darba,» atceras saimnieks. Liels palīgs bijis arī paša tēvs.

Māju Bergi uzbūvējuši aptuveni gada laikā. «Nebija tā, ka uztaisa vienu telpu, tajā ievācas un tad pamazām būvē pārējo,» saimnieks skaidro, ka, piemēram, daudz izdevīgāk ir iegādāties grīdas segumu visai mājai uzreiz, tā tiekot pie atlaidēm. Protams, laikus jāizplāno, kāds un kādās krāsās tas katrā telpā būs.

Arī citus materiālus saimnieks gādājis, pētot atlaides.

Virtuvē viss pa rokai
Mājas pirmais stāvs ir ar atvērtu plānojumu. No priekštelpas uzreiz var nokļūt plašā virtuvē un arī viesistabā. Katrā stāvā savs sanitārais mezgls. «Ja būtu otrreiz jābūvē, abās vannas istabās liktu silto grīdu,» spriež Agris, vērtējot mājā pieejamās ērtības.

«Tikko izlēmām, ka te mums būs virtuve, man bija jāpasaka, kur kas atradīsies, kur vajadzēs kontaktus, kur lampiņas,» atceras Jolanta. Virtuvē mēbeles un ierīces sagrupētas tā, lai gatavojot saimniecei nebūtu lieki jānoskraidās. Trauki un produkti tiek uzglabāti gan piekārtos, gan zem darba virsmas paslēptos skapīšos. Televizors un mūzikas centrs te nav lieka greznība. «Gatavojot ēdienu, ieslēdzu, lai skan fonā. Ja ir kaut kas interesants, varu paskatīties,» saka Jolanta.

Baltie, gaiši pelēkie un zilganie toņi rada tīrības un vēsuma sajūtu. Krāsainus akcentus veido daudzie istabas augi un suvenīri. Dienas gaisma telpā nāk no plašajiem logiem, bet katrai darba virsmai pielāgots savs elektriskais gaismeklis.

Viesistabā vietu atradis arī trenažieris. Šeit izvēlētas mierīgas krāsas, kas saspēlējas ar dabiskā koka mēbelēm gaišos toņos.

Nekrāsotas koka kāpnes ved uz otro stāvu, kur atrodas katra mājas iemītnieka privātā zona.

Dārzs sirdsmieram
Arī plašo gruntsgabalu Bergi plānojuši paši. «Retu un modes puķu stādījumu man nav,» rāda Jolanta. Viņas mīļākās esot pelargonijas. «Tās ir vienas no pacietīgākajām un krāšņākajām puķēm, ja vien laikus un pamatīgi apgriež,» viņa skaidro. Vasarā uz terases vietu atrod arī viens otrs istabas augs. Puķu kastes zem logiem un piekārtos podus Jolanta savulaik noskatījusies Šveicē.

Aiz saimniecības ēkas iekārtots mazdārziņš, kur aug nepieciešamie dārzeņi un garšaugi. Kartupeļus ziemas patēriņam ģimene neaudzē, bet pēc katras dilles un sīpola uz tirgu arī neiet.

«Kad man ir bēdīgi vai skumji, eju paravēt dārzu,» saka Jolanta un atklāj, ka vienu otru labu ideju tā strādājot izauklējusi.

Jolantas darbavieta ir Aizputes Novadpētniecības muzejs, un viņa labi prot vācu valodu. Kad uz atjaunoto brīvvalsti sāka braukt vācbaltieši apmeklēt bijušos īpašumus un senču kapu vietas, aizputnieki viņus uzņēma savās ģimenēs, jo pilsētiņā nebija īstas viesnīcas. Tagad atbraucējiem pa reizei tiek piedāvātas naktsmājas arī Bergu mājās. Pašu un ciemiņu ērtībām izbūvētas dzīvojamās telpas virs saimniecības ēkas. Tās pirmajā stāvā ierīkota arī pirtiņa, ko kurina ar īstu malku. Jolanta stingri norāda, ka viņi par maksu naktsmītni nevienam nepiedāvā. Viss radīts tikai pašu ģimenes ērtībām.

«Ja skumji, mājas uzmundrina, ja priecīgi - tās līksmo līdz ar mani. Kad aizveru vārtiņus uz ielu,
tā cita pasaule paliek ārpusē. Lai cilvēkam rastos lidojuma sajūta, jābūt zināmam materiālam pamatam. Un sava māja dod tik nepieciešamo brīvību.»

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīvesprieka garša

Kategorijas