Pusgadsimts - no zvana līdz zvanam

2009. gada 4. oktobris 08:29

1395

Margarita Češļa: "Es nenožēloju savu darba dzīvi un esmu priecīga par to."
Šis ir pirmais mācību gads, kad Gulbenes ģimnāzijas matemātikas skolotāja Margarita Češļa paliek mājās, nevis palīdz skolēniem iepazīt sarežģīto matemātikas pasauli. Skolotāju dienas un Gulbenes vidusskolas 65. dzimšanas dienas priekšvakarā "Dzirkstele" devās apciemot skolotāju, lai kopīgi atcerētos darbu skolā un ļautos pašreizējām izjūtām.

"Sagraušu visu ilūzijas, jo neteikšu, ka ļoti vēlos būt skolā, bet man gribas apkārt atmosfēru, kas būtu līdzīga skolai, tāpēc labprāt uzturos skolotāju sabiedrībā, labprāt tērzēju par skolas tēmu. Arī vēlēšanās stāvēt klases priekšā man vairs nav. To sāku izjust pēdējo gadu, strādājot skolā. Tas nozīmē, ka pietiekami daudz esmu strādājusi, skolotājas darbam atdodot 51 sava mūža gadu. Esmu dzimusi skolotāju ģimenē, tāpēc visa dzīve man ir pagājusi no zvana līdz zvanam," saka M.Češļa.

- Vai skolā arī pati bijāt laba matemātiķe?

- Man bija pieci gadi, kad sāku mācīties 1.klasē. Sākumā vecāki ņēma līdzi uz skolu, līdz beidzot tiku ieskaitīta skolēnu kārtā.Skolā man nebija īpaša talanta matemātikā. Sapratu, ka arī valodu apguve nav man domāta. Mans tēvs bija matemātikas skolotājs, varbūt tas iespaidoja izvēli. Aizbraucot mācīties uz Rīgu, man bija tikai 16 gadi. Tolaik man bija kaut kāda nojausma arī par farmaceitiem, bet sapratu, ka neesmu stipra ķīmijā, tāpēc apzināti izvēlējos būt par matemātikas skolotāju.

- Kā sākās jūsu darba gaitas?

- Pēc augstskolas beigšanas 1958.gadā sāku strādāt par matemātikas skolotāju Lizuma vidusskolā, kas pirmo gadu bija atjaunojusies. Man bija 21 gads, kad pirmo reizi kā skolotāja nostājos klases priekšā, kurā skolēni par mani bija tikai četrus gadus jaunāki. Tagad, satiekoties ar šiem audzēkņiem, visi esam veci un sirmi. Lizuma vidusskolā nostrādāju obligātos piecus gadus pēc augstskolas un ar lielu "troksni" aizgāju no skolas, jo uzskatīju, ka strādāt ar skolēniem var arī citādāk. Rajona komjaunatnes komitejā tika sasaukta sēde, kurā mani strostēja, ka nepildu apzinīgas komjaunietes pienākumus, un izteica rājienu, bet tas tikai vēl vairāk pamudināja neattiekties no lēmuma. Sāku strādāt Balvu rajona Rugāju vidusskolā. Rugāji man bija vajadzīgi tādēļ, lai es apzinātos, ko spēju pati. Lizuma vidusskolā bija jūtama direktora diktatūra un arī es biju pakļauta viņa vadošajām norādēm, toties Rugājos varēju izvērsties un pārliecināties, ka mani lēmumi un mācību metodes nav nekas slikts. Pēc četriem Rugājos nostrādātajiem gadiem atnācu uz Gulbenes astoņgadīgo skolu. Uz to mani pamudināja Mirdza Kušķe, kura arī strādāja Lizumā un tieši tajā laikā kļuva par astoņgadīgās skolas direktori. Mani nepiesaistīja Gulbene, bet cilvēki. Ja, aizgājusi projām no Lizuma, jutos tā, it kā būtu paveikusi varoņdarbu, tad, atnākusi uz Gulbeni, jutos nedroša, jo bija daudz stundu, klasēs daudz skolēnu.

- Vai visi var būt labi matemātiķi?

- Visi cilvēki nekad nevar būt labi matemātiķi. Vajadzētu būt tā, ka loģiskā domāšana vairāk piemīt zēniem, tikai viņi, atšķirībā no meitenēm, to tik stipri neattīsta. Zēniem visu vajag loģiski, bet momentāni. Ja tā nav, tad viņiem zūd pacietība, meitenes visu ņem lēnām un pamatīgi. Labi matemātiķi man bijuši gan vieni, gan otri. Man pašai piemīt nevis tēlainā, bet loģiskā domāšana. Ja kaut ko saka, tad man ir būtiski, kas no tā izriet tālāk. Matemātika visu sakārto. Sākumā to neapzinājos, ka savā būtībā esmu matemātiska. Man nav raksturīgi kā citiem stāvēt un priecāties: ah, cik skaista strūklaka, puķīte vai rasas pērlīte zāles stiebra galā! Es to frāzēju citādāk - labs laiks, labi iekārtota pilsēta un tamlīdzīgi. Domāju, ka loģiski matemātisko domāšanu man iedeva augstskola, jo praksē esmu pārliecinājusies, ka vidusskolas vecuma jauniešiem tā nemaz tik krasi neatklājas. Nekad neesmu varējusi ļauties milzīgi liriskām atkāpēm, bet tas jau ir matemātiķa sindroms. Nevaru pateikt, kas cilvēkam dzīvē palīdz vairāk - emocionālā vai matemātiskā domāšana. Tiesa, uz vecumu esmu kļuvusi emocionālāka. To pierādīja arī pēdējais gads skolā, kas man bija grūts. Šodien, domājot par skolas jubileju, es jau ļaujos emocijām, cik tas būs jauki un mīļi atkal visus satikt!

- Bijušie audzēkņi par jums saka labu un lepojas ar iegūtajām zināšanām matemātikā, tomēr atzīst, ka ir baidījušies no jums.

- Es līdz šim brīdim neesmu sapratusi, kāpēc skolēni no manis baidījās. Varbūt tāpēc, ka mana būtība slēpjas visa noteiktībā, jo vienmēr esmu bijusi noteikta, konkrēta un tieša, nevis apčubinātāja. Nemēdzu uzkliegt: "Klusu! Klausieties!" Strādājot ar 8. un 9.klašu skolēniem, esmu pielietojusi arī stingrus mērus, laikam jau tad slava par manu stingrību arī radās un sekoja līdzi kā ēna. Esmu bijusi arī klases audzinātāja. Bieži vien klase nepieņēma manus tekstus un tiem iebilda, bet kompromisiem ļāvos ļoti reti, tikai pēdējos gados, lai gan pati tāpēc iekšēji mocījos. Neesmu nekad meklējusi zelta vidusceļu, bet arī "kāpt uz galvas" neesmu ļāvusi.

- Ko nespējāt piedot skolēniem?

- Nekad neesmu varējusi piedot klaju nekrietnību, kad skolēns saka vienu, bet dara pavisam ko citu. Varu piedot nerātnību, tikai ne bezkaunību.

(Vairāk lasiet 3.oktobra "Dzirkstelē")

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pusgadsimts - no zvana līdz zvanam

Kategorijas