Svētceļojums nav pārgājiens

2009. gada 17. augusts 17:40

1049

Šogad svētkos Aglonā piedalījās 60 000 cilvēku, kuriem medicīnisko palīdzību nodrošināja 100 mediķi. Tā tika sniegta 1000 cilvēkiem. Vislielāko attālumu - 1800 kilometrus - līdz Aglonai bija mērojusi 14 jauniešu grupa no Minhenes.
Lai piedalītos Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā, no Gulbenes kopā ar citiem svētceļniekiem devās arī Sabīne Kušiņičeva, Līva Meldere un Jana Aņisimova. Sabīne tālo ceļu mēroja piekto, bet Līva un Jana - pirmo reizi. Svētceļojuma moto bija "Nevis es tevi izvēlējos, bet tu - mani."

"Mūsu grupas jaunākajai dalībniecei bija četri, bet vecākajai - 70 gadi. Abas ceļu izturēja līdz galam, lai gan meitenīte brauca arī ar autobusu, kas veda mūsu mantas. Sirmā kundze vēlāk atzina, ka dažubrīd bijis ļoti grūti, tomēr viņa baidījusies citiem to izrādīt. Mēs, jaunie, no viņas varējām mācīties pacietību," saka Sabīne.

Rīko iesvētības

Sabīne stāsta, ka šogad svētceļnieku grupā bijis daudz jaunu dalībnieku.

"Karmelītu tēvs Staņislavs no Polijas, kurš tagad dzīvo Rīgā, un pirmo reizi svētceļojumā gāja kopā ar mums kopā, jaunajiem organizēja jautras "iesvētības", piemēram, no ūdens vajadzēja izzvejot ābolu, apsaitēt gājienā cietušo kāju, jāskrien apkārt baznīcai un tamlīdzīgi. Viss tas notika vakaros, kad bija pieveikts noteiktais attālums," papildina Līva.

Lielākoties nācies iet pa zemes ceļiem, kas izrādījies pat grūtāk, nekā iešana pa asfaltu.

"Sandalēs bira akmeņi, kas grauza un uzrīvēja tulznas, bija putekļi. Daži pat gāja ar basām kājām. Savukārt melnais asfalts pievilka sauli un bija ļoti karsti," stāsta Līva.

Zelta un sudraba stundas

"Svētceļojuma laikā bija zelta un sudraba stundas. Zelta stunda bija tāda, kad dienā vienu stundu visiem bija jāiet klusējot. Parasti zelta stundas notika pēc konferencēm, kas notika divas reizes dienā un tās vadīja karmelītu māsa Sofija vai tēvs Staņislavs. Sudraba stundā mēs pļāpājām ar konkrētu svētceļojuma dalībnieku. To mēs savstarpēji iepriekš izlozējām," stāsta Sabīne.

Līva stāsta, ka konferencēs runāts par dažādām tēmām, ne tikai par reliģiju. Kopā ar grupu bijusi psiholoģe no Rīgas, tāpēc runāts par cilvēku attiecībām, emocijām un mīlestību.

"Mēs katrs bijām kāda cita grupas biedra sargeņģelis, tāpēc, ja otram bija grūti, centāmies viņu uzmundrināt un dažādi palīdzēt," stāsta Sabīne.

"Tā mīlestība, ko saņēmām no cilvēkiem, kurus sastapām ceļā, nav pasakāma vārdos. Man prātā palicis vecs onkulītis, kurš iznāca uz ceļa, lai mums pasniegtu medus burciņu," atceras Līva.

Savukārt Jana stāsta, ka svētceļniekus uzmundrinājis kristīgais radio Elvija Krevica personā, kurš, laikā, kad nebijušas zelta vai sudraba stundas, domājis dziesmām vārdus, veidojis dažādas melodiju pavadošas kustības, lai iešanu padarītu patīkamāku.

Aizmirst par veikalu un telefonu

Svētceļniekiem vajadzējis ievērot arī vairākus aizliegumus, piemēram, pa ceļam ieiet kādā veikalā, iegādāties alkoholu, vajadzējis izslēgt arī mobilos tālruņus. Tos bijis atļauts izmantot tikai vakarā vienu stundu, lai sazinātos ar mājās palikušajiem tuviniekiem. No apmešanās vietas varējis aiziet tikai paprasot atļauju māsai Sofijai vai tēvam Staņislavam.

"Mums bija ļoti laba disciplīna," uzskata Sabīne. Līva piebilst, ka gājiena laikā viss bijis ārkārtīgi precīzi saplānots, burtiski pa stundām un minūtēm.

"Grūtākos brīžos liels atbalsts bija mūsu grupa, jo mūs visus vienoja viens mērķis: mums tas kopīgi jāizdara," atzīst Līva.

Meitenes uzskata, ka svētceļojums nav pārgājiens, bet Dieva dāvana.

"Nevis mēs izdomājām, ka iesim svētceļojumā, bet to vēlējās Dievs. Visi vairāk vai mazāk izpratām svētceļojuma būtību," piebilst Sabīne.

Meitenes pārliecinātas, ka svētceļojumā nepiedalās tikai tie cilvēki, kuri mēro garākus un īsākus ceļa gabalus, bet visa Latvija. Tie ir ļaudis, kas rūpējas par svētceļnieku uzņemšanu un izmitināšanu, tie ir cilvēki, kuri gatavi dalīties it visā.

"Domāju, ka viss sāksies tikai tad, kad būsim sasnieguši Aglonu, bet tikai vēlāk sapratu, ka šis ceļš bija galvenais. Piekrītu Janai, ka, ieejot pa bazilikas vārtiem, jutos it kā būtu pacēlusies vairākus centimetrus virs zemes. Gribējās visiem smaidīt," atceras Līva, bet Sabīne ļāvusies emocijām un izraudājusi prieka asaras.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Svētceļojums nav pārgājiens

Kategorijas