Dzirkstele.lv ARHĪVS

Prāta spēle ar filosofu

2009. gada 28. jūlijs 13:16

1651
Prāta spēle ar filosofu

«Es lasīšu grāmatu. Nevaru teikt, ka tas man sagādātu prieku, bet kaut kas taču ir jādara!» Tā nav mana doma. Citāts pieder franču filosofam un rakstniekam Žanam Polam Sartram, kura romānu «Nelabums» nesen izlasīju.

Esmu izvēlīgs lasītājs. Ikdienā galvenokārt pievēršos savas nozares speciālajai literatūrai, jo man jābūt labi informētam, gan strādājot ar studentiem, gan veidojot muzeju ekspozīcijas un rakstot grāmatas.  

Saturs - galvenā vērtība
Grāmatu izvēlē mans kritērijs ir vērtīgs saturs. Par Ž.P.Sartra romānu nekādu šaubu nebija. Gribēju pārliecināties, kā eksistenciālisma pamatatziņas autors pauž literārā, nevis zinātniskā darbā. Lasīšanas procesā man radās sava - paralēlā - filosofisko atziņu līnija. Es aizrāvos ar Ž.P.Sartra izteiksmes veidu, aprakstot cilvēku kā pretrunu plosītu būtni.

 

 

Tas ir pavisam citādi nekā iepriekš lasītajos darbos. Vairākās epizodēs atpazinu pats sevi. Tāpat kā romāna galvenajam varonim arī man ir raksturīgs virpuļojošs domu juceklis, kad prātā vienlaikus pazib šodienas, vakardienas, rītdienas notikumi bez jelkādas sistēmas. Lai to pārtrauktu, man, piemēram, jāpievēršas radošam procesam. Tajā iegrimstot pilnīgi, atkāpjas visas haotiskās domas.

 

Racionālisma pretstats
Apstiprinājumu savai metodei atradu arī grāmatā «Nelabums». Ž.P.Sartrs raksta, ka kultūra, ietverot sevī radošu procesu, ir pretstats racionālajai pasaulei, kurā cilvēki dzenas pakaļ iedomu tēliem -

 


naudai, varai un citiem līdzīgiem pašapliecinājuma veidiem. Franču eksistenciālisma filosofijas klasiķa darbs, kas uzrakstīts 1928. gadā, ir apbrīnojami aktuāls mūsdienās. Tas neko nav zaudējis no pasaules izjūtas un cilvēka pretrunīgās dabas atklāsmes spilgtuma.

 


Iespējams, ka «Nelabumu» pēc pāris mēnešiem vēlreiz pārlasīšu, lai papildinātu atziņu klāstu. Šī grāmata nav atpūta, jo prasa pamatīgu iedziļināšanos un prāta nodarbināšanu.

Lasīt analizējot
Lai Sartra romānu lasītu, tomēr jābūt pamatzināšanām fisosofijas vēsturē, citādi romāns var tikt uztverts kā absolūts murgs un izraisīt nosaukumā minēto nelabumu.

 


Analītisku pieeju grāmatu lasīšanā studiju laikā man palīdzēja izkopt Latvijas Universitātes pasniedzēji, jo īpaši - Ilga Kreituse, kuras nodarbībās pazīstamu latviešu klasiķu darbus mēs analizējām sabiedrības struktūras kontekstā. Tas man ļāva novērtēt, piemēram, A.Upīša episko romānu «Zaļā zeme».