Saule debesīs ir stiprāka par tumsu

2009. gada 30. marts 17:33

4082

Desmit gadi ir pagājuši kopš traģēdijas bērnudārzā
Klusi garām paslīdējis 22.februāris. Vai tiešām šis datums būtu mums aizmirsies? Varbūt mēs paši to vēlamies izsvītrot no atmiņas? Lai arī katrs par šo tēmu aptaujātais gulbenietis teiktu, ka nevēlas domās atgriezties desmit gadus senā pagātnē, ka negrib iedziļināties, kā tā varēja notikt un kas pie tā vainīgs, vienalga mēs atceramies.

Kāds tēvs "Dzirkstelei" saka, ka tajā dienā pirms desmit gadiem, uzzinādams par traģēdiju, no bēdām ir piedzēries. Tik skaudri viņš jutis, ka starp bojā gājušajiem varējusi būt arī viņa meita. Tāpēc citu vecāku sāpes uztvertas personiski.

Šodien joprojām esot neizpratne, kāpēc slepkavam pelnītā nāvessoda vietā piesprieda mūža ieslodzījumu. Derdzoties tas, ka viņš turpina eksistēt, kaut laupījis dzīvību četriem cilvēkiem. Kāda amatpersona, atsakoties runāt ar "Dzirksteli" par šo tēmu, saka īsi: "Es nespēju. Man pašam tagad ir maza meitiņa."

Par mīlestību

Trīs meitenes - divas Alīnas un Elīna - draudzējas kopš mazotnes. Šodien viņām ir 16 gadu, viņas ir klasesbiedrenes Gulbenes 2.vidusskolā. Meitenes mācās 10. klasē. Viņām ir nākotnes sapņi. Elīna Žvīgure grib kļūt par psiholoģi, Alīna Fedotjeva - par policisti, Alīna Leokaite - par dizaineri.

Viņas visas kopā ir jau paspējušas apēst pudu sāls, priecājušās un raudājušas kopā un pratušas paklusēt blakus, kad pietrūcis vārdu mierinājumam. Meitenes zina, ko nozīmē pārciest smaga zaudējuma sajūtu. Visas kopā Gulbenes 1.bērnudārzā gājušas vienā grupiņā. Tajā pašā, kurā notika traģēdija pirms desmit gadiem. Apstākļu sakritības dēļ tajā liktenīgajā dienā abas Alīnas vecāki uz bērnudārzu nemaz neaizveda, bet Elīnai vectētiņš pakaļ uz turieni ieradās īsi pirms diendusas, jo zināja, ka mazmeitai nepatīk pusdienlaikā gulēt bērnudārzā. Elīnu vectētiņš aizveda sev līdzi uz mājām, bet viņas mamma, bērnudārza audzinātāja - Anželika Žvīgure - palika darbā, kur gāja bojā, darba pienākumu pildot, drosmīgi stājoties pretī maniakam, kas bija atnācis nogalināt. Viņš paņēma Anželikas un trīs pirmsskolas vecuma meitenīšu - Anastasija, Olgas un Viktorijas - dzīvības. Maniaks nepaspēja īstenot savu nodomu līdz galam un nogalināt vēl vairāk.

"To notikumu man gribētos izdzēst, jā. Taču savu draudzeni Anastasiju negribas aizmirst," par meiteni no savas bērnudārza grupiņas stāsta Alīna Leokaite. Viņai draudzenes seja ir acupriekšā: "Mēs katru dienu bijām kopā. Viņa nāca pie manis mājās, es gāju pie viņas. Mēs kopā svinējām dzimšanas dienas. Anastasija bija ļoti jauka, taču meitene ar raksturu. Viņa bija mana labākā draudzene." Olga un Viktorija esot bijušas jaunākas, klusas un mīļas. Bērnības atmiņas par šīm trim meitenēm ir gaišas. Tāpat kā par audzinātāju Anželiku.

"Viņa bija tik laba! Kad bija dzimšanas diena, viņa man no visas grupas uzdāvināja rozā sunīti. Man vēl tagad ir mājās. Ir patīkami atcerēties," stāsta Alīna Leokaite. "Viņa man un citiem bērniem matus bizītēs pina," piemin Alīna Fedotjeva.

Elīna atceras spilgtu sapni tūlīt pēc traģēdijas. Tajā sapnī viņa runājās ar savu mammu Anželiku. "Es biju kopā ar viņu un tad mamma aizgāja. Es jautāju: "Kāpēc tu ej projām?" Tas bija ļoti savāds sapnis. It kā viņa būtu kopā ar mani," saka Elīna.

Par piemiņu

"Atcerēšanās un pieminēšana ir divas dažādas lietas. 1999.gada 22.februāris ir ierakstīts neizdzēšami atmiņā. Nekas tāds Latvijā nekad nebija noticis. Gulbenes 1.bērnudārza darbinieki tajā dienā vienmēr aiziet uz kapiem pie savas kolēģes un mazajām meitenītēm. Tā nav tradīcija, tā ir nepieciešamība. Protams, ka neviens negrib par to runāt, jo tas izraisa emocijas, kurās negribas atgriezties," saka Gulbenes Skolu valdes priekšsēdētāja Liāna Jansone.

Gulbenes pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Valtis Krauklis, kas pirms desmit gadiem bija tas cilvēks, kas psiholoģiskā nozīmē kļuva par sargu traģēdijā bojā gājušo tuviniekiem, šodien joprojām nespēj analizēt bijušo: "Nevaru runāt par to. Izsāpētais ir personisks. Mēs visi lūdzam Dievu, lai vairāk tā nenotiktu."

Kā vaļēju rētu, kas joprojām nav sadzijusi, desmit gadus seno notikumu raksturo L.Jansone un bilst: "Mēs jau atceramies tikai emocijas. Pašu traģisko faktu kā tādu. Ja mums ir vaļēja rēta, tad mēs cenšamies aizlikt priekšā roku, lai netrāpa no ārpuses tajā vietā nekas. Manas emocijas toreiz un tagad ir bezspēcības sajūta. Tā mums ir vienmēr, kad ir noticis kaut kas nelabojams."

Par drošību

Mēdz teikt - sargi sevi un Dievs tevi sargās. Vai šodien tas darbojas? Ekstrasense Silvija Pumpure saka, ka diemžēl neviens nespēj pilnībā kontrolēt katru dzīves situāciju.

"Visu paredzēt nav iespējams," saka viņa.

Kāpēc pasaulē laiku pa laikam notiek līdzīgas bezjēdzīgas slepkavības, kad kāds maniakālu iedomu mākts cilvēks laupa dzīvības cilvēkiem viņam vien saprotamu iemeslu dēļ?

Ekstrasense saka, ka tāds cilvēks ir pats programmējis sevi noziegumam, viņš ir ieciklējies.

16 gadus vecā gulbeniete Alīna Fedotjeva atzīst, ka katrs gadījums pasaulē, kas līdzinās Gulbenes bērnudārza traģēdijai, liek atcerēties mūsu pieredzi.

"Pasaule kļūst arvien nedrošāka," atzīst viņa.

Un tā tas esot par spīti visiem drošības pasākumiem, kas tagad ir veikti Gulbenes izglītības iestādēs. Prakse liecina, ka vienalga ikviens cilvēks, ja vēlas var ienākt jebkurā bērnudārzā, skolā. Mēs neesam perfekti nevienā jomā, arī drošības jautājumos. Taču neesot iespējams ikdienā līdzi sev nest tādas domas.

"Pieredze - laba vai slikta - vienalga ir pieredze," uzskata L.Jansone un piebilst,"ja mēs visu laiku paranojiski staigātu ar nepārtrauktām aizdomām, tas negarantē aizsardzību. Mēs zinām, ka pasaule nav tikai laba, taču mums jātic, ka labā ir vairāk nekā ļaunā. Bez labticības kā dzīves pamata nav jēgas dzīvot."

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Saule debesīs ir stiprāka par tumsu

Kategorijas