Leģionārs: "Mēs esam kā tērauds!"

2009. gada 16. marts 10:42

1064

Sapņo pat pulcēšanos pie Brīvības pieminekļa 16.martā
Gulbenietis Saša Lāders ir starp tiem 14 leģionāriem, kas dzīvo Gulbenes rajonā. Daudzi viņu pazīst kā pilsētas dzīvē rosīgu senioru - senāk dejotāju, tagad kora "Atbalss", un vokālā ansambļa "Sarma" dziedātāju, Pensionāru padomes aktīvistu. Draugi zina, ka S.Lāders ir kaislīgs makšķernieks. Taču šis klusais, patīkamais cilvēks, kas 23.augustā svinēs 85. dzimšanas dienu, ir arī ar bagātu un skarbu biogrāfiju svētīts.

"Mēs esam kā tēraudi," par saviem cīņu biedriem, kas gājuši cauri "Kurzemes katlam" un izsūtījumam Sibīrijā, saka S.Lāders. Dziļa nožēla ir viņa sirdī par to, ka 16.martā nevarēs Rīgā kopā ar draugiem doties iecerētajā gājienā pie Brīvības pieminekļa.

"Vai, Dieviņ! Kāpēc aizliegt vajadzētu? Mūsu kodols taču ir Brīvības piemineklis Rīgā. Citā datumā arī nelaiž pie pieminekļa mums aiziet ar Latvijas karogu. Vai tad valdība nesaprot, ka mēs, leģionāri, karot gājām par Latviju, nevis par Vāciju!" saka S.Lāders.

Viņš ir dzimis Stāmerienā astoņu bērnu ģimenē, kopš bērnības grūtībās audzis un bijis apveltīts ar patiesu Dzimtenes mīlestību un labu veselību. 18 gadu vecumā viņu iesauca leģionā.

"Tur, tajā mazajā Kurzemes "katliņā", saspieda mūs, bet mēs turējāmies līdz beidzamajam. Uguns jūra pāri mums gāja. Es vēl tagad savā ķermenī sirds pusē glabāju tā laika sprāguša lādiņa šķembu. Dakteris man piedāvāja to izoperēt, bet es atteicos," stāsta leģionārs.

Jautāts par to, kas paglāba no bojāejas, viņš bilst: "Mani Dievs pasargāja. Kā neticēt augstākam spēkam? Tas ir! Karā kad gāju, viena tantiņa man uzrakstīja uz papīra lapas Dieva vārdus aizsardzībai. Visu kara laiku, arī Sibīrijā tie vārdi bija ar mani un vēl tagad tos glabāju pie sevis mājās man zināmā vietā. Tie vārdi man arī šodien man palīdz. Daudzas reizes esmu bijis mata tiesu no nāves gan kara laikā, gan turpmāk. Un tomēr esmu ticis sveikā cauri."

S.Lāders stāsta, ka pēc Vācijas kapitulācijas viņš nonācis gūstā, aizvests uz Kuldīgu un no turienes 1945.gada jūnija sākumā lopu vagonos kopā ar citiem armijas biedriem transportēts pāri Amūrai būvēt dzelzceļu. 1947.gada janvārī viņš nosūtīts uz Igauniju strādāt celtniecībā. Latvijā atgriezies 1949.gadā. Gulbenē uzmeklējis radus. Strādājis mežā, maizes ceptuvē, par atslēdznieku autokombinātā un visbeidzot par mehāniķi "Lauktehnikā", no kurienes 1984.gadā aizgājis pensijā.

Viņa mājas jau 55 gadus ir Gulbenē. Paša celtā mājoklī S.Lāders kopā ar dzīvesbiedri Rutu nosvinējis Zelta kāzas. Viņa dzīvesprieku vairojuši divi bērni, divas mazmeitas un mazdēls, kā arī trīs mazmazbērni. Par grūtībām šajos krīzes laikos S.Lāders nesūkstās. Viņš redzējis daudz smagākus pārbaudījumus. Piemēram, kad Sibīrijā nācās strādāt dzelzceļa būvniecībā pat mīnus 50 grādu salā un sasildīties varēja vien pie ugunskura. Bet nakšņot nācās teltī zem klajas debess tajās pašās darba drēbēs. Un pārtikt nācās no 200 gramiem maizes dienā un smirdīgām siļķēm.

"Šodien... dziedi vai raudi. Jādzīvo! Galvenais - lai ir veselība! Svarīgi iet sabiedrībā, būt kopā," saka S.Lāders, kura šodienas pacietībai un pieticībai ir vēstures rūdījums.

Viņš paļaujas, ka jaunā valdība sakārtos valsti un iemācīsies nešķiesties ar naudu, jo tieši tas, kā uzskata S.Lāders, noveda Latviju strupceļā. "Es neko neņemu galvā," par sevi saka S.Lāders, saglabājot iekšēju mieru un labu asinsriti jebkuros apstākļos.

Šodien, 16.martu svētījot, viņš kā parasti izdzers 100 gramu laba degvīna bijušo cīņu biedru piemiņai.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Leģionārs: "Mēs esam kā tērauds!"

Kategorijas