Vēlas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi

2008. gada 14. decembris 14:00

1320

Alvis Svece: "Galvenais ir nenokārt galvu, turpināt dzīvot un priecāties par dzīvi."
2000.gada februārī galgausnieša Alvja Sveces dzīve pilnībā izmainījās. Strādājot mežā, jaunietis guva smagu traumu, kas liedza viņam kāju kustību. Taču Alvis nepadevās šīm grūtībām, viņš turpināja dzīvot. Šobrīd 24 gadus vecais Alvis ir noskaņots ļoti optimistiski, viņš aizraujas ar basketbolu, raksta dzeju un nodarbojas ar kokgriezumiem.

- Tev ir bijis jāpārcieš ļoti daudz operāciju, ilgi jāguļ slimnīcā.

- Pēc negadījuma pirmajos mēnešos es gulēju tikai gultā. Trīs mēnešus nogulēju Vaivaros, tur mani apmācīja, kā sēdēt ratiņkrēslā, kā tikt pašam ar sevi galā. Pirmajā gadā es uzreiz arī aizgāju atkal mācīties un man sākās milzīgi izgulējumi, jo uzreiz nedrīkst pieļaut tik milzīgu slodzi un ilgstoši sēdēt ratiņkrēslā, bet es to nezināju. 2004.gadā man uztaisīja trīs operācijas, lai likvidētu izgulējumus, taču pēc tam es vēlreiz nokļuvu slimnīcā, jo bija radies iekšējs izgulējums labajai kājai. Tad es atkal nogulēju slimnīcā septiņus mēnešus, mani operēja, taču šobrīd jau divus gadus man nav problēmu. Es cenšos savu dzīvi vadīt ļoti aktīvi.

- Kur tu guvi spēku, lai tiktu galā ar šī visām grūtībām?

- Es laikam esmu jauns, tāpēc mani bija vieglāk. Daudziem vecākiem biedriem, kas arī sēž ratiņkrēslos, ir grūtāk to pārdzīvot. Man ir apkārt draugi, mana ģimene, kas man palīdzēja. Es arī ātri adaptējos. Man ir tāds raksturs. Es vienmēr esmu bijis optimists. Lai cik grūti būtu gājis, nekad nenokaru galvu. Vienmēr esmu visur gājis ar paceltu galvu un smaidīdams. Palīdzēja droši vien arī tas, ka man ir daudz aizraušanos un nodarbošanos. Es jau vairākus gadus nodarbojos ar kokgriezumiem. Daudz kur Galgauskas pagastā var redzēt manus gatavotos darbus - mājvārdu norādes. Man ļoti patīk darboties ar koku. Šo vaļasprieku es apguvu gandrīz vai pašmācības ceļā, tēvs man šo to parādīja.

Tagad otro gadu liela aizraušanās man ir arī basketbols. Iepriekš spēlēju Jūrmalā, taču tā komanda izjuka, jo nebija spēlētāju. Tagad mani uzaicināja spēlēt uz Cēsīm, kā arī Latvijas izlasē. Jātrenējas ir daudz gan man, gan arī Latvijas komandai. Kad vēl spēlēju Jūrmalas komandā, mūs uzaicināja uz draudzības spēli Turcijā. Sapratu, ka Latvijai vēl ir ilgi un dikti jāaug līdz tādam līmenim. Daudz kas, protams, ir atkarīgs arī no finansējuma. Pagājušajā gadā Latvijā bija sešas komandas, tagad ir palikušas tikai trīs. Nav finansējuma, tādēļ komandas vairs nevar pastāvēt, nav arī spēlētāju. Labus spēlētājus uzaicina spēlēt uz ārzemju klubiem - pieci puiši jau ir aizbraukuši spēlēt uz Itāliju. Arī es, protams, to vēlētos, taču man vēl ir daudz jātrenējas. Citviet puiši trenējas trīs četras reizes nedēļā. Ja arī man būtu šāda iespēja, būtu ļoti jauki. Gulbenē ir divi vai trīs jaunieši, kas arī piesaistīti ratiņkrēslam, taču viņi ir noslēgušies. Viņi dzīvo daudzdzīvkļu mājās un paši netiek ārā no tām. Man jau bija doma, ka varbūt varētu Gulbenē noorganizēt ratiņbasketbola komandu, taču viss apstājās, jo šie puiši vienkārši netiktu ārā no mājas.

Mana aizraušanās bija arī dzejas rakstīšana. Kad man sākās izgulējumi un es nokļuvu Gaiļezera slimnīcā, ar mani kopā gulēja viens puisis, kas rakstīja dzeju. Arī es nolēmu uzrakstīt kādas rindas. Man nav daudz dzejoļu - apmēram 20, turklāt tie ir par dažādu tematiku. Šobrīd nezinu, vai turpināšu ar to aizrauties. Daudz tuvāks man ir sports. Ja veselība atļaus, turpināšu ar to nodarboties.

- Vai pēc negadījuma no tevis nenovērsās cilvēki?

- Bija tādi cilvēki, kas novērsās, taču ir arī ļoti daudz cilvēku, kas turpināja palīdzēt man. Diemžēl daudzi mani draugi ir aizgājuši mācīties uz citām pilsētām. Taču divi labi draugi ir saglabājušies - viens ir mans bijušais klasesbiedrs, otrs - nedaudz vecāks puisis. Šie divi cilvēki man nekad neatteiks palīdzību. Jāpiebilst, ka pats labākais un lielākais draugs man ir brālis, kas diendienā ir kopā ar mani.

- Vai tu domā par tālāku izglītošanos, par ģimenes dzīves veidošanu?

- Jā, es gribu mācīties tālāk. Gribu studēt grāmatvedību. Mācības domāju turpināt "Koledžā RRC" Jūrmalā. Man būs jāiziet dažādi testi un pārbaudes, tiks noteikta man vispiemērotākā profesija. Es nevēlos sēdēt mājās, man jau ir apnicis to darīt, es gribu aktīvi dzīvot. Laukos jau neko nevari citu darīt, kā tikai sēdēt mājās, pilsētā, protams, ir cita situācija.

Otro pusīti es pagaidām neesmu atradis, taču man gribas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ceru, ka ar laiku man izdosies atrast meiteni, kas mani pieņems tādu, kāds esmu. Galvenais, lai viņa ir saprotoša, izpalīdzīga, lai nav lepna.

- Vai tavs skatījums uz dzīvi tagad ir mainījies?

- Pēc visa pārciestā es vairāk novērtēju dzīvi. Tagad uz daudz ko skatos pavisam citādāk. Mana dzīve izmainījās par 360 grādiem, es sāku citādāk domāt. Sākumā to nesapratu, bet, kad sāku sazināties ar tādiem pašiem cilvēkiem, es sāku visu saprast, sāku novērtēt cilvēkus, draugus. Diemžēl daudzi cilvēki līdz galam nenovērtē, to, kas viņiem ir dots. Viņi attopas tikai tad, kad jau ir par vēlu. Ir jāizmanto visas dotās iespējas un jācenšas sevi arī pasargāt.

- Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kas ir nonākuši līdzīgā situācijā kā tu?

- Galvenais ir nenokārt galvu, turpināt dzīvot un priecāties par dzīvi. Tas ir galvenais. Daudz kas, protams, ir atkarīgs no ģimenes locekļiem, tomēr pašam cilvēkam ir jāprot saņemties.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vēlas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi

Kategorijas