Vēdzeļu faktoru risinājumi

2008. gada 1. decembris 18:22

5658

Vēdzeles līdztekus butēm un līdakām pašlaik ir makšķernieku "topā". Atgādināšu tikai faktu, ka vēdzele ir vienīgā Latvijas ūdeņos sastopamā mencu sugas zivs.

Pazīstu ļoti daudzus kaislīgus copmaņus, kas, izdzirdot par vēdzeļu makšķerēšanu, noskurinās un ar līdzjūtību noraugās stāstītājā. Grūti pateikt, ko šie makšķernieki domā par vēdzeļu ķeršanu, taču tās cienītājus viņi laikam gan neuzskata par pie pilna prāta esam. Par to varētu arī pasmaidīt, jo īsteni copmaņi cits cita aizraušanos tikai atbalsta, bet vēdzeļu cope prasa īpašu izturību un pacietību.

Rudeņu zivis
Šīs zivju sugas pārstāves savu aktīvo barošanās posmu sāk vēlos rudeņos, kad ūdens temperatūra tuvojas sasalšanas robežai. Visu vasaras silto posmu vēdzeles guļ zemūdens alās, zem siekstām, akmeņiem un parasti nekustas un nebarojas. Tas, iespējams, saistīts ar to, ka šīm zivīm nepieciešams lielāks skābekļa daudzums ūdenī, bet, cik zināms, jo siltāks, jo šīs nepieciešamās vielas tur mazāk. Parasti pirmās noķertās vēdzeles ir tievas un slaidas "ģimnāzistes", kas pēc vasaras guļas iztērējušas savus tauku krājumus un ieņēmušas zīmuļa formu.

Vislabākais un aktīvākais vēdzeļu ķeršanas laiks ir, kad iestājusies tumsa, un, jo tas ir sliktāks, jo labāk. Taču ir arī izņēmuma dienas, kas saistītas ar nemitīgām lietavām, un līdz ar to arī diennakts gaišākā daļa pārvēršas par samērā tumšu posmu. Tad vēdzeles ir aktīvas arī dienā. Turpretī, kad dienā spoži spīdējusi saulīte un pie debesīm nav bijis neviena mākonīša, pilnīgi iespējams, ka arī nakts būs zvaigžņota, es ieteiktu tomēr vakaru pavadīt ģimenes lokā siltās istabas čībās. Labāk pārcilājiet zvejas pariktes, lai sagatavotos tam brīdim, kad aiz loga auros vēji, līs vai palodzes grauzīs sniegputenis un tālāk par savu degungalu nebūs iespējams saskatīt. Lūk, tas būs īstais brīdis vēdzeļu copei!

Ierobežojumi ķeršanā
Nekur nav teikts, ka kādos normatīvos būtu iestrādāts atļautās noķeramās un paturamās vēdzeles minimālais svars, taču minimālais garums fiksēts un nedrīkst būt mazāks par trīsdesmit centimetriem. Vienā copes reizē drīkst paturēt ne vairāk par piecām vēdzelēm. Ja šie noteikumi tiks pārkāpti, zaudējumu atlīdzības sods par katru zivi būs 15 latu, bet sods par pārkāpumu - no 20 līdz 500 latiem! Domāju, ka ir diezgan veselīgi par šiem cipariem padomāt, sevišķi šajā ekonomiskās krīzes brīdī, un to vēl vairāk nepadziļināt. Zinātniski esot pierādīts - ja vēdzele āķi ar ēsmu ierijusi tā, ka nav iespējams bez zivs bojāšanas to izņemt, tad, nemēģinot to izraut ar spēku, pavadiņa jānogriež. Izrādās, zivī esot tāds skābes daudzums, kas ļauj nelūgto metāla āķi ātri vien "saēst" un līdz ar to atbrīvoties no tā skavām un turpināt dzīvot. Tātad to taisnošanās zivju inspektoram, ka mazā vēdzelīte ēsmu bija dziļi ierijusi un, atbrīvojot to no āķa, nācās saplēst tai visas iekšas, neies cauri!

Inventārs un pareiza vietas izvēle
Kā copmaņu aprindās saka - ejot uz jebkuru zivi, jābūt lielos draugos ar trim "brāļiem" - priekšnojautu (čuju), sapratni (poņu) un intuīciju (ņuhu). Ja tie ir līdzās, veiksmīgs loms ir garantēts. Taču ir lietas, par kurām jāpiedomā arī pašam. Kas attiecas uz inventāru, nekas īpaši smalks vēdzeļu copei nav nepieciešams. Tieši otrādi - zinot to, ka lielākās vēdzeles mājo viskrūmainākajās un grūti pieejamās vietās, nekāds dārgs inventārs nav vajadzīgs. Viss atkarīgs no vietas izvēles. Novērots un piedzīvots, ka vēdzeles tumsas aizsegā mēdz piepeldēt un baroties tieši krasta kores tuvumā. Par to liecina neskaitāmi izvilktie eksemplāri, kuru vēderos atrodami mazi sīki asarīši vai mailītes, un neviens man neiestāstīs pasaciņu, ka šī pāris centimetru garā zivtele mierīgi peldējusi pa upes vidu starp akmeņiem un rudens palu ūdeņiem.

Sevišķi mazās upēs ļoti bieži ēsmu ar svinu vienkārši "iekarinu" metru vai divus no krasta zāļu līnijas. Vēl labāk, ja var redzēt, ka gar pašu krastu iet smalku akmeņu sēre un pēc tās ir apmēram metru dziļš padziļinājums. Tā ir ļoti laba vieta, ko tumsā derētu uz minūtēm desmit pārbaudīt. Ja nav, meklējam tālāk.
Pamatauklas resnums 0,3 - 0,4 milimetru, bet pavadiņām var izmantot 0,25 - 0,3 milimetru resnu.

Par āķiem un to izmēriem ir dažādas versijas, bet patiesība ļoti vienkārša. Lieciet, kādu āķi vēlaties, jebkuru ar visu ēsmu vēdzele pirmajās sekundēs ierīs "līdz aknām", un reti gadās tā, ka āķis ir normāli izņemams no zivs mutes. Vislabāk ir izmantot divžuburu āķus. Vismaz tie šad tad copes brīdī mēdz aizķerties zivs lūpā vēl pirms ēsmas norīšanas. Izmēram vajadzētu būt nr. 4 vai 5, mazākus likt nav ieteicams. Tādējādi mazās vēdzelītes iespējams veiksmīgi atlaist.

Svina grimuli izmantojam to pašu, ko parasti liek pavasara copē un straujos palu ūdeņos. Tie ir gredzena formas apļi, un smagums atkarīgs no straumes stipruma. Visbiežāk tie ir 80 - 150 gramu smagi. Piemēram, pagājušajā svētdienā vairākas stundas veltīju Aiviekstes upei un, skatoties pēc satelīta nokopētas kartes internetā, sameklēju ļoti perspektīvas vietas (vismaz man tā pirmajā brīdī likās). Var labi redzēt - kaut gan upe izgājusi no krastiem, ūdens ir diezgan dzidrs, bet vidusdaļā plūsma apskalo lielus akmeņus. Šādās vietās tad arī mēģinu noķert vēdzeles, jo viss liecina par to, ka viņām tur jābūt.

Protams, mest gruntsmakšķeri tādā vietā ir liels risks, tāpēc mājas darbos, kā jau sporta makšķerniekam pieklājās, sagatavoju vairākas gatavas pavadiņas vai arī uzreiz uzliekamas pilnas sistēmas. Tas tāpēc, lai nebūtu pa tumsu jānodarbojas ar dažādām siešanām, kamēr kaimiņš velk vēdzeli pēc vēdzeles. Starp citu, kur ir vēdzeles, tur arī sapali, to lieciet aiz auss.

Ēsmas
It kā viss ir ļoti vienkārši - saldūdens zivju filejas gabaliņi, naktstārpi un pat foreles gaļa. Taču katrai ūdenskrātuvei ir savas īpatnības. Es, piemēram, copējot Aiviekstē, gandrīz vienmēr vēdzeļu vēderos esmu atradis mazus asarīšus.

Savukārt Daugavas iemītniecēm labāk garšo naktstārpi un nēģa gabaliņi. Mazajā un Lielajā Juglā vēdzeļu vēderi ir vienkārši pieblīvēti ar ņurņikiem. Izmantoju visu pieļaujamo makšķerēšanas rīku un āķu daudzumu, tikai uz katra āķa spraužu citu ēsmu, jo vēdzeles dažbrīd ir kaprīzas. Ļoti bieži uz viena āķa veidoju sava veida asortus. Pirmo uzlieku nakteni, tad zivs fileju un visu noslēdzu ar rullītī satītu un caurdurtu nēģa gabaliņu. Kādreiz šis "hotdogs" pievilina skaistas vēdzeles un sapalus, kas arī pieskaitāmi pie nakts zivīm un itin aktīvi barojas tumsas aizsegā.

Cik ilgi tupēt pie ūdeņiem un gaidīt vēdzeles copi? Nekad ilgāk par pulksten 21.00 pie upes neesmu "kūkojis", jo parasti vēdzeles savu esamību un apetītes lielumu parāda jau pirmajā tumsas stundā. Ja tā notiek, vērts copēt vēl kādu brīdi, bet, ja pirmajās divās tumsas stundās nekas nenotiek, iesaku droši "tīt makšķeres" un vai nu startēt uz kādu citu vietu, vai doties mājup. Nevajadzētu aizmirst, ka vēdzeles rudenī ir aktīvi migrējošas zivis, jo meklē vietas, kur janvārī izpildīt savu mātes dabas novēlēto pienākumu un iznārstot.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vēdzeļu faktoru risinājumi

Kategorijas