Laila Dūte – Spalviņa: medībās svarīgākā nav trofeja, bet gan pats piedzīvojums

2008. gada 20. oktobris 14:03

2229

Laila Dūte – Spalviņa: medībās svarīgākā nav trofeja, bet gan pats piedzīvojums

Ir ierasts, ka medībās parasti dodas vīrieši, taču arī starp daiļā dzimuma pārstāvēm ir šī vaļasprieka cienītājas. Arī Rankas puses medniecei Lailai Dūtei - Spalviņai netrūkst drosmes un izturības, lai dotos medībās un nomedītu savu dzīves kuili.

Laila stāsta, ka viņas kā mednieces stāsts nav diez ko sens.

"Vīrs gāja medībās, tādēļ arī man gribējās saprast, kas tur īsti notiek. Šķita, ka tā būs briesmīga un asiņaina padarīšana, taču tā nebija. Pēc tam aizgāju līdzi arī dzinēju medībās, pāris gadus gāju dzinējos un tad nolēmu, ka jāsper solis tālāk. Tas jau bija tas laiks, kad bija jākārto eksāmeni - gan teorija, gan šaušana ar bisi. Ar to visu tiku galā, nopirku sev plinti un sāku iet medībās kā īsts mednieks," stāsta Laila.

Pēc tam izrādījies, ka dzinēju medības viņu nemaz tik ļoti neinteresē, viņai vairāk iepatikās gaides medībās.

Vairāk patīk gaides medības

"Dzinēju medības arī, protams, ir jauks pasākums, tajās ir jūtams kolektīvais gars, kopīgais noskaņojums, tā ir arī cieņa pret vecajiem medniekiem, kas naktī medībās neies un tornī vairs nekāps, taču viņiem tā būs iespēja pabūt kopā ar savējiem un, ja nāk zvērs, izdarīt arī savu zelta šāvienu, taču man šķiet, ka dzinēju medībās visi zvēri tiek satraumēti. Iedama pati dzinējos, es jutu, ka ne vien tas zvērs, ko mednieki gaida otrā pusē, bet arī visi pārējie tiek sabiedēti, skrien, kur nu kurš. Ja zvēri skrien lielā ātrumā, ne vienmēr var labi trāpīt. Ne vienmēr var arī paskatīties, vai sirdij un dvēselei šķiet, ka šis zvērs ir ņemams. Ejot uz gaidi, cilvēks viens pats pasēž kopā ar sevi un dabu, sevišķi tagad, kad ir tik skaistas pilnmēness naktis, vai arī vasarā, kad naktis ir siltas. Tādu romantiku nekur citur nevar izbaudīt," vērtē medniece.

"Un tad pienāk brīdis, kad nāk zvērs. Tu viņu tālumā jūti ar smaržu, ar redzi, ar dzirdi. Klausies un sajūti, kā viņš nāk pa mežu. Turklāt medniekam vienmēr ir izvēle. Es saku, ka no sava zvēra neizbēgsi. Parasti medniekam kā standarts ir cūkas un āža licence. Ja pirmo āzi vai sivēnu, kas nāk, nošausi, kuili nekad neieraudzīsi."

Laila atklāj, ka viņai ir skaista trofeju kolekcija. Tiesa, tā nav pašu zvēru, bet gan zvēru fotogrāfiju kolekcija.

"Es esmu redzējusi tādus zvērus, par kuriem man nebija ne mazākās nojausmas, ka viņi pie mums dzīvo un ka viņu ir tik daudz un tik smuki," saka medniece.

"Tā sēžot un gaidot, kādi zvēri nāks, šogad man jau ir krituši divi kuiļi, bet vispār es esmu nošāvusi trīs meža cūkas - viena krita pagājušajā gadā, viena šogad vasaras beigās un vēl viena nupat nesen."

Ilkņi varētu saņemt bronzu

Laila savu pēdējo medījumu sauc par savu mūža ruksi.

"Bija ļoti skaista un mierīga nakts. Laukā bija salna. Un tad nāca šis zvērs. Kad es viņu ieraudzīju, viņš nāca diezgan ātrā solī. Tad bija nedaudz jāpadomā, kā tagad darīt. Pirmais mednieka zelta likums ir, ja tu šauj, tad šauj tā, lai viņš krīt, lai dzīvniekam nav jāmokās. Es uzskatu, ka nevienam nav jācieš. Zvērs arī ir dzīva radība un kaut kādā līmenī viņš visu saprot un jūt. Šoreiz zvērs skrēja diezgan slīpi. Izrēķināju, kā vajadzētu šaut, un izšāvu. Sekoja trīs lēcieni prom no manis, ceturtajā lēcienā zvērs nokrita. Pastāvēju, padomāju, kam būtu jānotiek tālāk. Nekas nenotika, zvērs gulēja mierīgi. Tad gāju skatīties. Zvērs bija ļoti liels. Citreiz, mēness gaismā skatoties, visi zvēri šķiet kā mamuti, bet pēc tam saproti, ka tāds mamuts jau nemaz nebija. Taču šoreiz viņš kuilis bija tiešām liels, tādēļ bija nepieciešams meklēt palīdzību," atceras Laila.

Viņa atklāj, ka vīri, kas apskatījuši medījumu, teikuši, ka šādu kuili vispār neesot redzējuši. Ruksis bija 250 kilogramus smags, tā ilkņi bija 22 centimetrus gari.

"Ilkņus man apstrādāja ļoti cienījams un pieredzes bagāts Rankas mednieks Jānis Rikveilis. Pavasarī vedīšu tos uz izstādi, šķiet, ka tie varētu tikt novērtēti ar bronzas medaļu," spriež medniece.

Šīs nedēļas sākumā Laila atkal bija devusies medībās.

"Šoreiz gan es neizmantoju izdevību, jo nebiju pārliecināta, ka tas ir tas medījums, kas būtu jāņem. Man priekšā iznāca cūku bars, un viena cūka bija tādā pašā krāsā kā mājas cūka. Mēness gaismā tā spīdēja balta, pieļauju, ka viņa bija gaiši brūna. Nospriedu, ka jāparunā ar vīriem, ko viņi saka - varbūt tas bija albīns, bet varbūt mājas cūka piektajā paaudzē. Tā reizēm gadoties, ka kāda mājas cūka aiziet mežā. Šī meža cūka izskatījās dikti jocīga."

Jābūt savam iekšējam ētikas kodeksam

Laila atklāj, ka šī sezona viņai ir veiksmīga arī ar to, ka nokārtots eksāmens šaušanā ar vītņstobra ieroci.

"Sapratu, ka man gribas izmēģināt nopietnākas klases ieroci - karabīni. 26.septembrī notika eksāmens Lejasciema šautuvē. Puišu, kas to kārtoja, bija daudz, bet es biju vienīgā dāma. Jānis Naglis teica, ka dāmas, kas grib nolikt eksāmenu, ir, taču nevienai vēl tas nav izdevies, bet man tas izdevās! Nopirku karabīni. Kad biju policijā to reģistrēt, inspektore teica, ka esmu pirmā sieviete Gulbenes rajonā, kam ir vītņstobra ierocis. Bise man bija ļoti laba, tagad būs jāskatās, kā uzvedas šis ierocis," saka Laila.

Viņa stāsta, ka ļoti priecīgs par viņas veiksmi bija arī vīrs.

"Kad paziņoja, ka esmu nokārtojusi eksāmenu, vīram acīs saskrēja asaras. Viņam kā skolotājam ir prieks, ka viņa skolniece kaut ko māk. Vīram arī it nemaz neskauž, ka man pēdējā laikā ir krituši šādi lieli medījumi. Viņam ir lielāka pieredze un trofeju arī pietiek. Turklāt svarīgākā jau nav trofeja, bet gan pats piedzīvojums. Pat tad, ja pats nenošauj zvēru, bet paveicas kādam citam, ir ļoti daudz emociju," saka Laila.

Viņa uzskata - lai būtu šīs emocijas, bez likumiem katram medniekam ir jābūt arī savam iekšējam ētikas kodeksam.

"Arī man tāds ir, tādēļ domāju, ka nekad nepienāk tāds brīdis, kad viss būs izdarīts pēc likuma, taču iekšēji nebūs laba sajūta," saka Laila.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Laila Dūte – Spalviņa: medībās svarīgākā nav trofeja, bet gan pats piedzīvojums

Kategorijas