Dzirkstele.lv ARHĪVS

Konkursa žūrija augstu novērtē arī mūsu rajona dārzus un sētas

Evita Brokāne

2008. gada 25. septembris 08:00

2306
Konkursa žūrija augstu novērtē arī mūsu rajona dārzus un sētas

Konkursa "Par skaistāko daiļdārzu un lauku sētu" žūrija, izvērtējot apmēram 50 dārzus pa visu Latviju, ir noteikuši uzvarētājus. Nominācijā "Skaistākais daiļdārzs" 3.vietu ir ieguvis lejasciemiešu Sandras un Fjodora Semenkoviču dārzs, savukārt nominācijā "Lauku sēta - dzīvesvieta" uzvara piešķirta lejasciemiešiem Ingai un Jānim Nagļiem. Atzinība šajā nominācijā piešķirta Vilnim Ločmelim no Daukstu pagasta.

I. un J.Nagļu ģimenes dārzā viss ir veidots pašu rokām. Visvairāk, protams, dārzā rosās un realizē savas idejas Inga, taču darbos viņai palīdz arī vīrs Jānis un bērni Diāna un Mārtiņš.

 

Augiem daudz naudas netērē

"Jānis man palīdz smagajos darbos, dēls pļauj zāli, bet meita palīdz paveikt sīkākus darbiņus. Galvenais ir vajadzīgs laiks. Mums te viss ir tapis 12 gadu laikā. Augiem es īpaši daudz netērēju naudu, katru gadu gan varbūt atļaujos nopirkt kaut ko ekskluzīvāku par kādiem 20 latiem," stāsta Inga.

 

Viņa atzīst, ka viņa savu dārzu ir veidojusi, vadoties pēc izjūtām - tā, lai pašiem patiktu.

 

"Dārzs tiek čubināts gan rītā, gan pusdienlaikā, gan arī vakarā. Kad ir brīvs brītiņš, visu apstaigāju un apskatos, kur kaut kas ir jāpārveido, jānomaina. Man ir arī divas labas draudzenes, ar kurām parasti padalāmies ar puķēm un stādiem, kā arī idejām," stāsta Inga.

 

Veidojot un kopjot dārzu, viņai lieliski noder arī agronomes izglītība. Viņa zina, kas kuram augam ir visvairāk nepieciešams. Daudz, protams, tiek studēta arī literatūra.

 

Patīk mūžzaļo augu krāsu nianses

Arī Semenkoviču ģimenes dārzs tiek veidots jau daudzus gadus, un tas ir tapis bez speciālistu palīdzības.

 

"Tas ir darbs gandrīz 30 gadu garumā. 1980.gada augustā mēs ar vīru apprecējāmies un sākām iekārtot dzīvesvietu un dārzu. Es jau no skolas laikiem skaidri zināju, ka man būs māja un dārzs. Šeit viss ir gādāts un stādīts pa vienam stādiņam, viss ir neskaitāmas reizes pārstādīts, ko tagad gan, tiesa, ainavu arhitekti noliedz, jo dārzs esot jāprojektē ainavu arhitektam, taču man tas ir emociju dārzs," atzīst Sandra.

 

"Viens emocijas gūst, dziedot korī, cits - spēlējot teātri, es - pie dabas. Ja ir slikts garastāvoklis, ņem rokās lāpstu un roc. Citas sievietes priecājas par jaunām kleitām un kurpēm, es - par katru jaunu stādu vai augu. Dārzs man ir sirdij un dvēselei."

 

Sandras dārzā ir ļoti daudz un dažādu skujeņu. "Tas ir dvēseles stāvoklis. Kamēr cilvēks ir jaunāks, tikmēr vairāk stāda košas un kontrastainas puķes, taču ar gadiem emocijas nostabilizējas un tad mainās tikai krāsu nianses. Šāds dārzs ir sliņķa dārzs, jo zāle nav jāappļauj un jāravē, sausumā augi izdzīvo, taču, patiesību sakot, man mūžzaļie augi vienmēr ir bijuši sirdslieta, man patīk to krāsu nianses," saka Sandra.