Uz jūru pēc butēm!

2008. gada 18. septembris 11:03

27439

Makšķerniekiem izveidojušies tādi stabili noteiktas zivs sugas copes laiki. Pavasaros tās ir raudas un vimbas. Tad nāk posms, kad liela daļa copmaņu metas uz līņiem, tad seko rudens butes. Būtībā šīs zivis ņem cauru gadu, tikai rudens pusē butes ir tuvāk krastam un zivju izmēri sasniedz pat kilogramu. Pārsvarā copējam jūrā, bet arī līcis nav tā vieta, kur butes būtu ar uguni meklējamas. Taču lielākā šo zivju koncentrācija un izmēri tomēr vērojami jūrā.

Pārsvarā butes makšķerē ar gruntsmakšķerēm un uz āķa liek balto zivju gabaliņus un krevetes. Var copēt arī uz naktstārpiem, bet to biežāk dara vasaras vidū, kad ir lielākas iespējas tikt arī pie zušiem, vimbām un brekšiem. Starp citu, retums nav arī taimiņi, laši vai mencas.

Copei uz butēm ir tā priekšrocība, ka nav nepieciešams smalks inventārs.

Makšķerkāti
Standarta garums copei jūrā ir no 3,60m līdz 4,5m. Īsākos var izmantot tad, ja jūra ir mierīga, savukārt garos liekam lietā tad, kad jūrā valda viļņi un vējš. Vēl garākiem makšķerkātiem ir tā priekšrocība, ka, lai izdarītu tālu metienu, nav jāizdara asas kustības ar kātu, bet gan, nedaudz iešūpojot, līgani palaiž vaļā auklu.

Visieteicamākie ir saspraužamie jeb štekera kāti, jo galvenā labā īpašība ir tā, ka tie neapšaubāmi ir izturīgāki nekā teleskopiskie makšķerkāti. Protams, atšķirība ir arī cenā, bet te pilnībā piekrītu teicienam, ka skopais maksā divreiz. Vēl nav gadījies redzēt nevienu copmani jūras krastā, kurš vestu līdzi tīru akas ūdeni un pēc copes, piemēram, teleskopisko kātu rūpīgi nomazgātu un noslaucītu no sīkajām jūrmalas smiltiņām, kas neapšaubāmi, sastumjot šā veida makšķeri kopā, skrāpē pārklājumu un pašas makšķeres saturošo materiālu. Šādai "copenei" mūža ilgums jau izrakstīts kā daktera diagnoze neglābjamam slimniekam un atliek vien gaidīt, kad notiks nenovēršamais.

Savukārt štekerim, kas veikalos maksā tikai divreiz dārgāk, mūžs ir krietni ilgāks.

Laika apstākļi nosaka izvēli
Copei jūrā visbiežāk izmanto makšķerkātus ar testiem 100 - 250g. Tautā tos sauc par karpu kātiem. Lielie testi nepieciešami, ja izmanto smagos svinus ar "ūsiņām", kas savukārt tiek lietoti, ja jūra ir nemierīga un, lai ēsmu noturētu uz vietas, nepieciešami vismaz 125g. Šādos ekstrēmos apstākļos arī auklas resnumam jābūt vismaz 0,35 - 0,4mm biezumā, jo svini ar ūsiņām viļņos mēdz ierakties jūras smiltīs un tad, lai izkustinātu tos no vietas un izvilktu makšķeri ārā, nākas kādu brīdi uz auklas izturības rēķina kustināt tālāko galu un panākt, ka svins iznāk no smiltīm ārā. Šāda makšķere tiek lietota, ja jūrā ir spēcīgs pretvējš.

Savukārt normālos apstākļos pilnībā pietiek ar 4,20m garu kātu un 60 - 80g smagu visparastāko svina grimuli, vēlams - ar tukšu vidu. Formas ļoti dažādas un eksperimenta kārtā var noteikt, kas tajā vai citā brīdī noderīgāks.

Sliktāk, ja pūš spēcīgs sānu vējš. Praktiski makšķernieki jūrā šādu vēju uzskata par bada vēju un nogaida labāku laiku. Kad gruntsmakšķere iemesta, to vajadzētu kaut kādā veidā nostiprināt un dara to citādāk, nekā copējot kaut kur sauszemes ūdeņos. Parasti jūrā copējot, makšķeri liek vertikāli un iestiprina to dažāda veida konstrukcijās.

Es, piemēram, santehnikas veikalā esmu iegādājies 1,2m garas un 6cm diametra platas plastmasas trubas, kas parasti kalpo notekūdeņu novadīšanai. Tās iespiežu smiltīs, starp citu, nemaz tik viegli nesanāk, un pēc iemetiena makšķerkāta apakšējo daļu vienkārši iebāžu tajās. Kāts ir gaisā, un līdz ar to manu auklu mazāk iespaido jūras vēju radītie viļņi. Signalizatorus jūras copē parasti neizmanto, citādi tie vējā un no viļņiem auklas radītajās makšķeres svārstībās visu lauku nemitīgi signalizēs. Izmēģiniet tikai 10 minūšu sev pie auss nemitīgi patrinkšķināt zvaniņu. Cope tiek vērota pēc spicītes.

Bušu makšķerēšanā vienmēr atgriežos pie tā joka, ka pieķeru sevi lūkojamies debesīs daudz biežāk nekā visa pārējā gada laikā. Savukārt, sagaidot nakti, pie spicītes gala piekonstruē spīguļus. Ir arī tādi ar paresninātu galu, ko tumsā var labāk ieraudzīt.

Spoles, auklas, āķi un vēl šis tas
Kas attiecas uz spolēm, parasti cenšos izmantot vidēja lieluma spoles, ar iespēju uztīt uz tās vismaz 150 metru auklas. Tas tāpēc, ka ne vienmēr jūrā iznāk copēt tur, kur dziļums pienāk tuvu krastam. Kaut gan jāsaka, ka esmu veiksmīgi vilcis butes arī uz pirmā sēkļa, kur dziļums nebija lielāks par 25cm un turklāt bija pamatīgs pretvējš ar pieklājīgu vilni. Brīžiem šķita, ka sēkļa vietā starp viļņiem var redzēt pat smiltis, un tomēr butes bija arī tur.

Auklas nokrāsai nav nozīmes. Kas attiecas uz spolēm, nav nekādas nepieciešamības pirkt "super" dārgas, pilnīgi pietiek ar visvienkāršākajām grunteņu spolēm, kas veikalos maksā ap Ls 25.

Vienīgais, ko ieteiktu, ir, atbraucot mājās no copes jūrā, noņemiet spoles no makšķerkāta un rūpīgi pacentieties tās izskalot zem dušas. Šāda procedūra paildzinās spoles mūžu.

Un vēl, manuprāt, zinot, ka jūra var dāvāt arī kādu lielāku pārsteigumu, ne tikai buti, ieteiktu pirkt spoles ar baitranera sistēmu. Tā, pie pareizas apiešanās, pasargās jūs no pavadiņas noraušanas, un, kas zina, ko jums nāksies likt mājās cienasta galdā, pateicoties šīm spolēm.

Nedaudz par auklas izvēli. Protams, tā nav nekāda lielā un aprobežojas ar divām versijām - monofilo vai pīto auklu. Jūrā pīto auklu neieteiktu lietot tikai viena iemesla pēc. Bieži vien lielākās butes ķeras tieši diennakts tumšajā laikā. Tādos brīžos nereti neievēro, ka aukla apmetusi cilpu ap makšķeres spicītes galu, un, tā kā metieni parasti tiek izdarīti maksimāli spēcīgi, šādos brīžos nākas noklausīties, kā atskan nepatīkams, bet kaut kur jau dzirdēts sprakšķis. Jūsu pavadiņu sistēma aizlido un iekrīt kaut kur patālu jūrā. Lūk, te ir starpība starp pīto un monofilo auklu, jo pirmā ļoti baidās asu cirtienu. Praktiski tā momentā ir pušu. Turpretī monofilā, pateicoties savai elastībai, daudzreiz šādu slodzi iztur un ļauj atpiņķerēt problēmu, un bez liekām papildus siešanas darbībām turpināt copi.

Āķi un to sistēmas
Nekādu īpašo gudrību te nav. Sistēmas var siet paši, vai nopirkt veikalos. Vienu gan nepieciešams likt aiz auss, ka jūrā ir pietiekami daudz dažādu drazu, akmeņu un visādu citādu "ķērāju", kas bieži liks sistēmu "atstāt" sāļajam ūdenim "sagraušanai". Tāpēc pats praktiski bez vismaz 10 gatavām sistēmām uz šāda veida copi nemaz nebraucu. Sistēmu cenas veikalos ir aptuveni Ls 0,50 - 1,75. Sastāv tās no divām līdz četrām pavadām, un āķu izmēri ir 1 - 8. Pārsvarā izmanto klasiskos liekumus ar pēc iespējas garākiem kātiem. Pats, piemēram, ņemu sarkanos, nedaudz izliektos zušu āķus. Pavadiņu resnums 0,3 - 0,4mm.

Neatņemama sastāvdaļa ir krāsainās pērlītes, ko uzver uz pavadiņas. To uzdevums ir piesaistīt butes uzmanību, un tas pierādījies vairākkārtīgi.

Vajag atcerēties, ka butes ēsmu ierij ļoti dziļi un viņu kaulainās mutes nemaz tik viegli āķi neatdod. Līdz ar to uz copi līdzi jābūt šķērēm, pincetei un āķu izņēmējiem.

Cope ar pludiņu
Šo copes veidu izmanto ļoti reti. Iemesls saistīts ar jūras šūpošanos. Taču, ja izdodas ierasties uz copi, kad jūra ir apbrīnojami mierīga, tad noteikti ieteiktu šo veidu izmantot. Nepieciešami tālmetiena pludi.

Ja domājam par makšķerkātiem, vislabāk te iederēsies kāds rupjāks mačkāts vai fīders. Kātu garums 3,90 - 4,20. Pludam kravnesība būs diezgan paliela un vajadzētu sasniegt pat 20g. Tādu vaglera tipa pludiņu var iemest pat 60 metru tālu. Svinu liek slīdošo un cenšas to noguldīt uz grunts. Pats copes brīdis labi redzams, jo pludiņš "aiziet" zibenīgi. Tas vienkārši pazūd, toties, kas par "kaifu" ar 30 gramīgu mačkātu vilkt aptuveni kilogramu smagu buti, kura nepārtraukti cenšas "pielipt" smilšainajai gruntij! Turklāt, copējot ar pludiņmakšķeri, bute nepaspēj āķi dziļi ierīt.

Butes var ķert visu gadu, bet rudenī tās ir lielākas un tuvāk krastam.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Uz jūru pēc butēm!

Kategorijas