Dzirkstele.lv ARHĪVS

Viss ūdens plēsoņu priekam

2008. gada 11. septembris 18:04

4593
Viss ūdens plēsoņu priekam

Lēnām, bet nenovēršami tuvojas rudens. Līdz ar to gaisa temperatūra sāk pazemināties un tas pats notiek arī ar ūdens temperatūru. Tuvojas laiks, kad aktīvas kļūst plēsoņas, un katram makšķerniekam ir vērts sākt ieskatīties savā mānekļu kolekcijā, lai šim brīdim laicīgi sagatavotos.

Vobleru pasaule
Kā zinām, šie mānekļi pieder pie tā saucamā "dārgā gala", taču savā ziņā vobleri ir ļoti universāls māneklis, jo praktiski ar tiem iespējams apgūt pilnīgi visus dziļumus. 

 

Jau izsenis copes mānekļu meistari gatavoja dažādus dzīvo zivtiņu imitējošus mānekļus. Visbiežāk pirmie vobleri tika gatavoti no koka, un arī tagad tādi sastopami, taču lēnām šo pirmo mānekļu materiālu sāk aizstāt jau mūsdienu tehnoloģijas - ar dažādiem sakausējumiem.

 

Pašreizējā brīdī vobleru piedāvājums ir tik plašs un dažāds, ka, ja savāktu kopā pilnīgi visus variantus, būtu nepieciešama nopietna lieluma halle.

 

Kas attiecas personiski uz mani, pēdējo 3 - 4 gadu laikā, ja izvēlētajā copes vietā dziļums nepārsniedz 3 metrus, plēsoņas medīju tikai un vienīgi ar sekluma vobleriem. Copes kastē pa šiem gadiem, vācot informāciju un vadoties no savas pieredzes, esmu atlicis aptuveni 40 vobleru variantu, un katrs no tiem pa šiem gadiem ticis līdakas zobos. Līdz ar to esmu izveidojis sava veida atlasi no tiem vobleriem, kas "strādā", un daļēji atlicis malā tos, kas nav nesuši nekādus rezultātus.

 

Taču - "nekad nesaki nekad", jo bieži plēsoņas ņem tādus modeļus, ar kuriem visbiežāk spiningotājs pārbauda nepazīstamas vietas gultni. Pēc principa - ja norausies, tad nebūs žēl. Un notiek brīnumainas lietas, kaut gan patiesībā cilvēks domā vienu, bet plēsoņas - pavisam ko citu. Stipri šaubos, vai staigājošā subjekta domu gājiens atbildīs zvīņaino peldētāju interesēm.

 

Mānīgie lielumi
Pašos pamatos voblerus varētu iedalīt divās, iepriekš minētajās, grupās. Taču visiem tiem ir ļoti daudz dažādu specifisku īpašību, kas katra mānekļa spēli padara īpašu atšķirībā no kāda cita. Daudziem makšķerniekiem joprojām šķiet, ka galvenais kritērijs ir voblera lielums. Atļaušos iebilst. Parasti vobleru garumi ir no 2 līdz 30cm.

 

Ļoti bieži veikalos, ieraugot milzīgus ap 30cm garus voblerus, vienam otram copmanim tas izraisa izbrīnas pilnus skatienus. No savas pieredzes varu teikt, ka, vairākkārtīgi noķerot 2 - 3kg smagas līdakas, parasti cenšos izpētīt, kas "lācītim puncītī", un sākumā brīnījos, bet tagad esmu jau pie tā pieradis, ka ļoti bieži aptuveni 60cm garai plēsoņai vēderā ir ap 25 - 30cm gara mugurkaula asaka ar kuņģa sulas saēstiem laupījuma pārpalikumiem. Tāpēc tādai "pieciniecei", un kur tad vēl kādai lielākai plēsoņai, tādi 20cm gari mānekļi tāds štrunts vien ir.

 

Pazīstu copmaņus, kas velcējot nemaz mazākus voblerus neliek, un rudens ir tas posms, kad visas zivis sāk intensīvi baroties. No otras puses - neskaitāmām līdakām esmu vēderā atradis 2 - 5cm garas sīkzivis. Tātad secinājumus izdariet paši, bet manā skatījumā galvenais ir piemeklēt pareizu mānekļa spēli un paturēt prātā copes momentu, lai pēc tam voblera spēli varētu atkārtot.

 

Pašam izkristalizējies standarta lielums, kas svārstās no 5 līdz 15cm. Ļoti maz, lai drīzāk teiktu - nemaz, izmantoju dalītos voblerus, kas sastāv no vairākām daļām. Iemesls ļoti vienkāršs. Lai šādi vobleri labi un pareizi spēlētu, tiem ir daudz ātrāk jāietin aukla. Turklāt ļoti bieži tie pēc iemetiena sametas līkumā, un, ja spininga tests ir nedaudz par lielu, makšķernieks nemaz nejūt mānekļa spēli, un tā arī - sametušos līkumā - šo vobleri izvelk. Tātad metiens bijis pilnīgi veltīgs.

 

Turklāt dalīto vobleru pamatā ir tikai līkloču kustība. Savukārt viendaļīgie jau ir krietni pārāki. To kustības ir dažādas. Tie var haotiski mētāties, smalki vai rupji vibrēt. Par viendaļīgajiem var būt pilnīgi drošs, ka, pat lēni velkot, tie spēlēs savu spēli.

 

Grimstošie vai peldošie
Pamatdoma vienkārša. Grimstošie vobleri vairāk domāti dziļiem ūdeņiem, taču jāpatur prātā, ka ir arī tādi vobleri, kas skaitās grimstoši, taču, ja tikko pēc saskarsmes ar ūdens virsmu tos sāk vilkt, tie saglabā iesākto dziļumu un dziļāk neienirst. Arī no dziļuma vobleriem ar lielām mēlēm liela daļa ir peldošie. Tas nozīmē, ka, iemests ūdenī, tas vispirms turas virspusē, un tikai pie auklas uztīšanas sāk strauji ienirt.

 

Neapšaubāmi svarīgs moments ir attālums starp makšķernieku un mānekli. Praktiski ir tā - jo tālāk atlaidīsit vobleri, jo dziļāk tas ienirs.

 

Bieži vien pārspriež jautājumu par mānekļu krāsu. Versiju ir tikpat daudz, cik to apcerētāju. Manā skatījumā, protams, krāsai ir milzīga nozīme, bet tikai līdz aptuveni piecu metru dziļumam.

 

Protams, daudz kas atkarīgs no ūdens dzidruma un laika apstākļiem. Nekādi nevaru iedomāties, ka plēsoņa 10 - 15 metru dziļumā spēj atšķirt rozā no sarkana vai baltu no pelēka. Manuprāt, viss atkarīgs no dažādiem blakus apstākļiem.

 

Tas var būt auklas uztīšanas ātrums, voblera spēle, kura turklāt var mainīties vilkšanas brīdī vismaz piecu dažādu faktoru dēļ. Tikpat labi tai plēsoņai varbūt vēders jau ir pilns līdz lūpai un domas par barošanos nav.


Savukārt seklie vobleri jau ir pavisam cita lieta. Te līdakām, zandartiem vai asariem, kas mīt seklās ūdenskrātuvēs, viss ir ļoti labi redzams. Līdz ar to veiksmīga dienas cope ļoti atkarīga no makšķernieka pareizas mānekļa un vietas izvēles.


Nesens gadījums kādā no Vidzemes ezeriem. Aizbraucām divatā un no pieciem rītā sākām strādāt. Pats ik pēc aptuveni 15 - 20 minūtēm mainīju voblerus un beidzot uztaustīju īsto. Tādējādi nepilnās trīs stundās tiku pie 6 līdakām. Savukārt kolēģis izcēlās vēl lepnāk.

 

Nomocījies līdz apmēram 12 dienā, viņš beidzot sameklēja to "īsto" un aptuveni 30 metienos piedzīvoja 16 līdaku copi! Seklajos ezeros nekad nelietoju grimstošus voblerus, bet gan tikai un vienīgi peldošos ar iegrimi līdz 1 metram. Iemesls tam ir konkrēts. Pirmkārt, ar šādu vobleri ir ļoti interesanti strādāt. Iemet to ūdenī, un tas peld. Turklāt, ja ir kaut neliels vilnis, šis māneklis jau "strādā", un ir samērā bieži gadījies, ka, vēl nesākot uztīt auklu, var tikai redzēt pēkšņu, strauju līdakas kampienu, pāris reizes pat neesmu bijis tam gatavs un knapi rokās noturējis spininga kātu.

 

Kādā citā reizē iemetu skaistu peldošu asarīša imitāciju un, piebraucot copes biedram, izlēmām "iekosties" pusdienu maizēs. Nedaudz iestiprinājušies un pārrunājuši nākamās darbības, kolēģim jau sākot braukt projām, pacēlu savu spiningu un ar pārsteigumu konstatēju, ka auklas virziens nu nepavisam neatbilst tai vietai, kur biju to iepriekš iemetis. Uzmanīgi sāku auklu tīt uz spoles un tad apstājos, jo mana melnā pītā aukliņa noslēpumaini mierīgā tempā gāja sāniski laivai garām. Labi, ka muti turēju tajā brīdī ciet, jo citādi sirds būtu izlēkusi ārā. Zibenīgi piecirtu - un līdaka galā!

 

Secinājums vienkāršs. Viļņos šūpojoties, mans mazais "asarītis" līdz ar vēju bija arī nests uz sāniem. Nu, kārtīga zivtiņas peldēšana virsējos slāņos, un "zaļsvārcei" nervi neizturēja.

 

Šūpiņi un gumijas zivtiņas
Par gumijas zivīm laikam jau nav daudz ko rakstīt. To daudzkrāsainība ir pasakaina, bet ne visi māk ar tām strādāt. Te ir nepieciešama ilga pieredze un to var apgūt tikai praksē. Tāpat visi domājošie copmaņi gumijas zivtiņas lēnām sāk likt sistēmā, kur bez āķa muguras daļā ir vēl arī āķis astē. Tas viss saistīts ar biežo gumijas zivtiņu astu nokošanu. Taču par gumijas zivīm kādu citu reizi.


Pašreiz aizvien vairāk spiningotāju sāk pievērsties tādiem mānekļiem, ko mēs, copmaņi, saucam par šūpiņiem. Tādā upē kā Daugava tie ir vienkārši neaizstājami. Te varētu izšķirt divas kategorijas šūpiņu. Vieni ir tie, kas tiek ražoti masveidā un atrodami visos copes lietu veikalos, un ir otra kategorija, kas tiek pasūtīta individuāli pie labiem meistariem un visbiežāk maksā Ls 2,50 - 7.

 

Vēl attiecībā uz šo mānekļu kategoriju mēdz gadīties dažādas interesantas lietas. Ļoti daudz dzirdēts nostāstu par vientuļos un daļēji sabrukušos malkas šķūnīšos atrastiem sentēvu, jau laika zoba apgrauztiem un apsūbējušiem dīvainiem vizuļiem, ar kuriem mūsu senči vilkuši lielos lomus.

 

Nākamie nostāsti jau ir par šo vizuļu "briesmu" darbiem ūdeņos. Līdakas nākot līdzi pat pa trim uz reizi, bet sami savstarpējā cīņā, kamēr šo "antikvariātu" copmanis velk, pa ceļam paspēj tas lielākais tos mazākos apēst un tad tikai ķeras pie iekārotās senlietas.


Nu, ko te piebilst? Varam pasmaidīt, varam pārdomāt, šis tas te izdomāts, bet šis tas arī taisnība, un kur ir makšķernieks, tur dažādas situācijas.


Visiem - ne asakas, un tiekamies pie ūdeņiem, bet, ja kādam ir jautājumi, jūs zināt, kur mani atrast.