Sanita Mickeviča: “Dzīve bez problēmām, vienkārša un mierīga – tā nav domāta man.”

2008. gada 31. augusts 15:00

3216

Sanita Mickeviča: “Dzīve bez problēmām, vienkārša un mierīga – tā nav domāta man.”

Sanita Mickeviča ir 25 gadus veca Gulbenes meitene, kas jau vairāk nekā gadu strādā Smiltenes pilsētas domē par juristi. Viņa vienmēr ir smaidīga, aktīva un atsaucīga. Tā vien šķiet, ka dzīvīgums un enerģija no viņas plūst pār malām.

- Kā no Gulbenes meitenes kļuvi par Smiltenes meiteni?

- Pilnīgi nejauši. Strādāju Rīgā un sapratu, ka šī pilsēta nav gluži manējā un par lielpilsētas meiteni man negribas palikt. Savā jaunības maksimālismā biju gatava doties uz pilnīgi svešu vietu un sākt visu pilnīgi no jauna. Darbs Rīgā bija jauks, bet es gribēju prom no turienes, tādēļ arī bija jāmeklē cita iespēja. Un lielā iespēja panāca man solīti pretim. Iespējams, ja šāds darba piedāvājums būtu nācis no citas pilsētas, es būtu arī devusies uz citu pilsētu, protams, tad es nevarētu dzīvot Gulbenē.

Izglītība bija iegūta, darba pieredze man arī bija, tad nu bija jāsāk lielā dzīve. Šis tas bija padomā Vidzemes pusē, bet tad nejauši "Dzirkstelē" izlasīju, ka Smiltenes pilsētas dome aicina darbā juristu. Ar zināmu neticību pieteicos, bet viņi tiešām izvēlējās mani. Domāju, ka tas ir liels retums, arī liela uzdrīkstēšanās no darba devēja puses ņemt absolūti nepazīstamu, tajā pilsētā, pat rajonā nedzīvojošu cilvēku.

Es nedomājot piekritu. Arī mājas ir tik tuvu, katru dienu varu doties uz Gulbeni. Varbūt arī reizēm tas ir nogurdinoši, sevišķi, ja braucu pati ar mašīnu, taču tas nav neiespējami.

- Kāpēc izvēlējies jurista profesiju?

- Laikam nostrādāja intuīcija. Absolvējot vidusskolu, zināšanas man bija ļoti vispusīgas. Tobrīd es tikai noteikti zināju, ka es nebūšu mediķe, man nepatika arī matemātika, fizika, ķīmija. Es devos uz augstskolu, kurā vēlējos studēt (uz biznesa augstskolu "Turība"), aprunājos ar mācībspēkiem un tā arī tur paliku studēt. Pabeidzu tur arī maģistrantūru. Esmu tiešām priecīga, ka man bija iespēja mācīties tieši šajā skolā. Paralēli mācībām man bija arī labas iespējas darboties sabiedriskajā dzīvē. Mēs izveidojām ļoti spēcīgu studentu pašpārvaldi, piedalījāmies dažādos projektos, braucām uz ārzemēm. Arī augstskola priecājās par aktīviem studentiem un aktīvākos iesaistīja savos projektos. Uzskatu, ka studijas šajā augstskolā bija viena no manām veiksmīgajām izvēlēm. Kad es stājos šajā skolā, visiem šķita, ka tā ir biezo skola, bet nebūt tā nebija. Manuprāt, viss ir atkarīgs no paša cilvēka un tā, kāda ir viņa attieksme pret studijām.

- Vai jurista darbs nav grūts?
- Šis darbs ir atbildīgs, tam tāpat kā jebkuram citam darbam, ir jāpieiet ļoti nopietni. Ir vienalga, kur tu strādā - Rīgā, Gulbenē vai Smiltenē -, ir jābūt maksimālai atdevei.

Varbūt pašreiz man mazliet ir grūti tāpēc, ka esmu jauna. Ir pierasts, ka labs jurists ir nobriedis cilvēks labākajos gados. Sākumā varbūt tāpēc man arī bija vairāk kolēģiem jāpierāda, ka mana jaunība nebūt neietekmē manu darba kvalitāti. Smiltenē man ir viegli strādāt, jo es tur nevienu nepazīstu, arī mani cilvēki nepazīst. Man ir vieglāk risināt problēmas, es varu objektīvāk novērtēt situāciju.

- Tu esi tik aktīva. Kur rodi enerģiju?

- Es mierīgi nemaz nevaru dzīvot. Dzīve bez problēmām, vienkārša un mierīga - tā nav domāta man. Kad gāju prom no Rīgas, kolēģi man jautāja, ko es darīšu mazpilsētā, kad beigsies darbs, bet tā nu ir sanācis, ka pie saviem Rīgas draugiem pa šo laiku esmu aizbraukusi tikai pāris reižu. Es vienmēr atradīšu, ko padarīt.

- Vai, tavuprāt, aktīvam jaunietim ir vieglāk atrast darbu?

- Atrast vēl varbūt arī var, bet galvenais ir sevi pierādīt. Iepriekšējā darbavietā es vadīju arī darba intervijas un izvēlējos tos, kurus pieņemt darbā savai komandai. Pēc intervijas jau uzreiz var pateikt, kāds ir cilvēks -vai viņš ir pretimnākošs, vai viņu interesē arī kaut kas ārpus viņa pienākumiem. Jāteic, ka aktīvu cilvēku, tādu, kas ir gatavi pildīt ne tikai savus pienākumus, bet arī interesēties par visu, kas notiek tur, kur viņš strādā, nav daudz, bet tos, kas ir, darba devēji arī novērtē.

- Ko tu ieteiktu jauniešiem, kas ir beiguši augstskolu un meklē darbu?

- Pirmkārt, es ieteiktu ieklausīties sevī un saprast, kur viņi vēlas būt, jo ir jājūtas labi tajā vietā, kur tu esi, kur tu dzīvo un kur tu strādā. Ja pašsajūta būs slikta, tad arī viss pārējais neveiksies.

Izmācīties un saņemt diplomu var jebkurā profesijā, bet galvenais ir darīt to, kas pašam patīk. Ja vēl par to var saņemt labu atalgojumu, ir papildu stimuls strādāt.

- Ar pašreizējo darbu esi apmierināta?

- Esmu ļoti apmierināta gan ar darbavietu, gan ar kolēģiem. Kolēģi ir tikpat kā otra ģimene. Pašvaldībā strādā dažādi speciālisti. Ja kolektīvs ir kā viena komanda un katrs nāk palīgā citiem, tad ir prieks strādāt, prieks nākt uz darbu.

Man ļoti patīk arī Smiltene. Cilvēki tur ir atsaucīgi un gaiši. Ienākot pilnīgā svešā kolektīvā, es biju ļoti pārsteigta, ka mani tik labi uzņēma. Domāju, ka arī cilvēki, kas dzīvo Smiltenē, ir apmierināti ar savu dzīvi. Ar laiku Smiltene varētu kļūt arī par manām mājām.

- Bet kā tad būs ar dejošanu "Ratiņā"?

- Hmm... Man arī Rīgā ļoti pietrūka dejošanas. Mēģināju dejot dažos pazīstamos kolektīvos, taču atmosfēra tur nav tik draudzīga. Nav salīdzināma mazpilsētas kolektīva dzīve ar Rīgas kolektīviem.

Pagaidām man ir prieks, ka es varu dejot. Dejot sāku trīs gadu vecumā pie Jāņa Matisona. Kad sāku mācīties Rīgā, vēl gadu braukāju uz Gulbeni un dejoju, bet tad bija pārtraukums. Tagad gan atkal vienu sezonu jau esmu nodejojusi.

Dejošana ir brīnišķīgs pasākums. Tā nav tikai deja, kas mani aizrauj, tas ir kolektīvs, draugi, kopīgas došanās uz koncertiem un kopīgi pasākumi.

(Vairāk lasiet 30.augusta "Dzirkstelē")

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sanita Mickeviča: “Dzīve bez problēmām, vienkārša un mierīga – tā nav domāta man.”

Kategorijas