Pensionāre tikai zirga dēļ pārceļas uz dzīvi laukos

2008. gada 24. augusts 08:00

730

Pensionāre tikai zirga dēļ pārceļas uz dzīvi laukos

Tagadējā beļaviete, 61 gadu vecā Mudīte Kazāka ir dzimusi lauciniece, taču visu darba mūžu nodzīvojusi pilsētā, lai pensijas vecumā atkal kļūtu par laucinieci. Tas noticis tikai viena iemesla dēļ. Mudīte vēlējās savu māju, lai tai blakus būtu kūts, kur turēt zirgu, ganības un pļavas, kur ievākt sienu un dārzs, kur izaudzēt lopbarības saknes. Aptuveni pirms trim gadiem viņa šo sapni piepildīja, nopērkot "Bitenieku" mājas un pārceļoties turp no Gulbenes kopā ar dzīvesbiedru, kā arī līdzi atvedot zirgu. Lopiņš līdz tam bija mitinājies īrētā kūtī pilsētā.

Kāpēc Mudīte ir laimīgs cilvēks? "Zirgā man patīk viņa skaistums. Acis. Graciozitāte, staltums. Palaid no ķēdes, sirds kūst, cik skaisti viņš skrien, brīvībā ticis. Rikšiem vien. Un mājās gaida. Ir vērīgs. Pie grāvja pieiet un stāv. Gaida mani. Citreiz ganībās lec grāvim pāri, citreiz apiet ar līkumu. Kurš dzīvnieks var būt skaistāks par zirgu? Visskaistākais pasaulē ir zirgs! To man nekas nevar atsvērt. Saviem bērniem un mazbērniem esmu teikusi - kad mani vajadzēs pavadīt uz mūža mājām, lai uz kapu kalniņu ved tikai zirga pajūgā. Tādās bērēs gan neatminos piedalījusies. Taču es vēlos tikai tā! Viss mans mūžs ir pagājis zirga mīlestībā. Pašai ir zirgs. Ko vēl vairāk var vēlēties? Mans mūža sapnis piepildījies," saka Mudīte.

Bērnībā dzimtajā Galgauskā Mudīte strādājusi kolhozā par pieciem rubļiem mēnesī un tikusi pie kolhoza zirgiem.

"Kasīju sienu, ārdīju, iejūdzot zirgu. Visus kolhoza zirgus pēc vārda zināju, visiem mugurā biju bijusi," saka Mudīte.

Taču pie sava zirga viņa tika krietni vēlāk. Uz to bija jāgaida viss mūžs. Jau lieli bija izauguši viņas pašas trīs bērni, jau piedzimuši mazbērni. Pēc latviešu tautas ticējumiem, zirgam piemītošā gudrība ļaujot ieskatīties nākotnē, redzēt to, ko neredz cilvēki. Mīlot zirgus, Mudīte pati ir programmējusi savu nākotni, paredzot, ka kaut vai mūža nogalē, taču viņai būs pašai savs zirgs.

"Mani sapņa zirgi ir balti, sirmi. Nebija iespēju pie tāda tikt. Reiz varēju nopirkt sirmu zirgu, bet čigāns par to prasīja ļoti dārgu samaksu," saka Mudīte.

Liktenis viņai bija lēmis par savu saukt melnu zirgu, kāds esot reiz Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, divdesmitajos gados, bijis arī viņas mātei. Māte to zirgu iesaukusi par Negi. Mudīte savējo arī nosaukusi tajā pašā vārdā.

Dievam izlūdzas, no čigāna dabū

"22 gadus nostrādāju Gulbenē, dzelzceļa ēdnīcā, kamēr 1992.gadā to likvidēja. Tad biju bezdarbniece, piepelnījos, strādājot pie saimniekiem. Tur kādā saimniecībā bija zirgs - Centis vārdā. Ļoti tam pieķēros. Taču piepeši saimniece zirgu pārdeva, man pat nepiedāvāja to nopirkt. Raudādama savācu savas mantas un aizgāju no tās saimnieces. Biju tam zirgam piesējusi sirdi, viņš vienmēr mani pazina pa gabalu un sveicināja zviegdams. Arī manai māsai tolaik bija zirgs, bet tas nebija mans. Viņa nedeva man iespēju ar to zirgu izbraukt tik bieži kā gribēju. Asaras slepus slaucīju. Un tad kā no zila gaisa man nokrita darbs. Pilsētā sāku strādāt veco vientuļo cilvēku aprūpē un tā - līdz pašai pensijai.

Sevī toreiz noteicu: "Dievs iedeva man darbu, Dievs iedos man zirgu. Pati pie sava zirga tiku, kad man bija pāri 50 gadiem," stāsta Mudīte.

Viņa savu zirgu no kāda čigānu tautības cilvēka Gulbenē nopirka par 200 latiem. Mudīte atceras, ka tolaik nekur nav varējusi tikt pie zirga. Tas bijis aptuveni pirms desmit gadiem. Pie šā vīra jau Mudītes māsa bija noskatījusi un iegādājusies savu bērīti. Zinādams, ka arī Mudīte vēlas savu zirgu, viņš pats piedāvājis viņai pirkumu. Piebildis, ka viņa jau savs cilvēks, viņai ne mūžam sliktu zirgu nepārdotu, tikai vislabāko.

"Toreiz mazā kūtiņā biju ielaista izvēlēties vienu kumeļu no vairākiem. Melnais zirgs vienīgais uz mani tā skatījās, burtiski lūdzās, lai paņemu. Citi zirgi tā ne. Piegāju pie viņa, paglaudīju, iedevu maizi, jo man līdzi bija kukulītis. Zirgs ēda.

Tad čigānam teicu: "Šo zirgu arī ņemšu." Manam Negim tolaik bija cits vārds - Sams. Es pārdēvēju. Teicu: "Nē, Negis!" Kā iegāju kūtī, uzreiz zināju, ka viņš būs Negis un viss! Atvedu sev līdzi. Viņš mani uzreiz pieņēma. Bet svešiem viņš kož, pat brūk virsū," smejot klāsta Mudīte.

Sākumā zirgs turēts vairāk nekā divu kilometru attālumā no Mudītes dzīvokļa Gulbenē. Lopiņš mitinājies īrētā kūtī. Mudīte katru dienu teciņiem skrēja pie viņa. Līdz apstākļi iegrozījās tā, ka viņai bija iespēja nopirkt māju Beļavā. Tagad laimīga ir viņa un Negis.

Šovasar grūti bijis sarūpēt sienu, tomēr vajadzīgo 18 zārdu vietā ir sagādāti 20. Arī lopbarības saknes dārzā aug. Vēl Mudītes mīlulis tiek arī pie auzām, jo viņa tās pērk katru gadu. Kamēr vēl var, Negis katru dienu ir ganībās. Ik pēc divām stundām saimniece viņu pārsien, pusdienlaikā Negis zina, ka tiks vests uz kūti. Nekad zirdziņš nav jutis, ko nozīmē ilgi stāvēt svelmē, salā, lietū vai negaisā. Mudīte steidzas glābt mīluli, vest mājās.

16 gadus vecais zirgu puisis, šķiet, zina, ka ir Mudītes viens vienīgais zirgs viņas mūžā. Viņš tiek likts pie lauku darbiem, bet tiek arī lutināts. Spīdīgs un melns ar apaļu punci, sprigans un priecīgs. Tāds ir Negis. Reti viņam vajag veterinārārstu. Nega mīlule ir daktere Elita Lesiņa.

Mudīte saka: "Manam mūžam pietiks ar vienu zirgu. Vairāk nevajag."

(Vairāk lasiet 23.augusta "Dzirkstelē")

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pensionāre tikai zirga dēļ pārceļas uz dzīvi laukos

Kategorijas