Silvija Ulaste: "Viss mans mūžs ir pagājis Gaujas krastos."

2008. gada 10. augusts 08:00

1185

Silvija Ulaste: "Viss mans mūžs ir pagājis Gaujas krastos."

15.augustā 69. dzimšanas dienu un 50 darba gadus svinēs Lizuma vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Silvija Ulaste. Kopš 19 gadu vecuma viņas pirmā un vienīgā darbavieta bijusi Lizuma vidusskola. Skolotājas bijušie audzēkņi par viņu saka: "Apbrīnojams un unikāls cilvēks!" 16.augustā notiks salidojums, kurā jubilāre tiksies ar saviem bijušajiem audzēkņiem.

- Kāda bija jūsu pirmā tikšanās ar Lizuma vidusskolu pirms pusgadsimta?

- 1958.gadā beidzu Valmieras Pedagoģisko skolu, ieguvusi pamatskolas skolotājas specialitāti. Pēc valsts sadales man vajadzēja doties strādāt uz Saldus rajona Lutriņu pamatskolu par rezerves skolotāju, lai gan mana dzimtā puse ir Cēsu rajona Raunas pagasts, " tur, kur Gauja, tur, kur Rauna, tur, kur vējš no rītiem pūš". Viss mans mūžs, var sacīt, ir pagājis Gaujas krastos. Aizbraucu uz Lutriņiem un sapratu, ka negribu būt rezerves skolotāja, kas ar čemodānā salikto iedzīvi ceļo pa pasauli. bet pastāvīga darba veicēja. Abas ar mammu aizbraucām uz Izglītības ministriju, kur man piedāvāja iespēju strādāt vēl četrās skolās. Lizumu izvēlējos tāpēc, ka tas bija tuvāk mājām. Uzreiz no Rīgas ar vilcienu atbraucām uz Gulbeni, kur viesnīcā pārlaidām nakti. Tad braucu uz Lizumu, kur par skolas direktoru tolaik strādāja Pēteris Bērziņš. Pārnakšņošanai viņš man sākumā ierādīja vietu skolas klasē, vēlāk dzīvoju kopā ar skolotāju Margaritu Češļu. Nedaudz vēlāk tikām pārceltas uz mājvietu ēkā, kur tagad atrodas grāmatu veikals. Tur mums pievienojās skolotāja Mirdza Kušķe ar vīru Kārli. Viņi man bija pirmie un vismīļākie darbabiedri. Vēlāk par tādiem kļuva arī Gaļina un Jāzeps Odumiņi. Pateicoties Gaļinai, es sadūšojos un 1964.gadā pievērsos studijām - iestājos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Kad Gaļina aizgāja strādāt uz partijas komiteju, sāku strādāt tikai par latviešu valodas un literatūras skolotāju, pirms tam pamatskolas klasēs palīdzēju apgūt dažādus mācību priekšmetus. Daudzi labi cilvēki un labvēlīgi apstākļi man šaubu brīžos lika palikt Lizumā.

- Vai tas nozīmē, ka tomēr esat gribējusi šķirties no Lizuma?

- Nekad dzīvē neesmu bijusi ar mīkstu mugurkaulu, bet pastāvējusi par savām tiesībām un savu taisnību, tāpēc esmu piedzīvojusi brīžus, ka mēģināts no manis kā darbinieces atbrīvoties. Šodien pārliecinoši saku, ka savu darbu visus šos 50 gadus esmu darījusi godīgi, pēc labākās sirdsapziņas. Lai ietu līdzi laikam un prasībām, esmu apmeklējusi latviešu valodas un literatūras skolotājiem organizētos izglītojošos kursus, jo šobrīd šo mācību priekšmetu mācu tikai 12.klasei. Esmu apņēmusies, ka skolā strādāšu līdz 70 gadiem, tāpēc manī nav nostaļģisku izjūtu, ka vajadzēs šķirties no darba skolā. Šim brīdim sevi esmu morāli sagatavojusi. Četrpadsmit gadus man nav arī audzināmās klases.

- Esat strādājusi ar dažāda vecuma bērniem, ar kuriem bijis vieglāk?

- Pēdējos gados ar vidusskolas vecuma jauniešiem noteikti strādāt ir vieglāk. Man ir patīkami strādāt un pūlēties, ja to pašu saņemu pretim no skolēniem, ja arī viņiem ir vēlēšanās kaut ko sasniegt, uzzināt arvien kaut ko jaunu. Priecājos, ka man ir izveidojies zelta fonds, kur īpaši meitenes uzrāda labas zināšanas latviešu valodā un literatūrā. Esmu pārliecinājusies, ka vairāk strādā tie skolēni, kuri izvirzījuši mērķi, ko vēlas sasniegt. Ir jaunieši, kuri dažkārt paceļ šo mērķa latiņu tik augstu, ka paši nobīstas. Ar interesi sekoju absolventu turpmākajām gaitām, īpaši, ja viņi ir bijuši manā audzināmajā klasē.

(Vairāk lasiet 9.augusta Dzirkstelē")

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Silvija Ulaste: "Viss mans mūžs ir pagājis Gaujas krastos."

Kategorijas