Zied viens otram pretim

2008. gada 2. augusts 10:00

865

Šodien Vecgulbenes muižā dimanta kāzas svin gulbenieši Biruta un Staņislavs Tarasi. Skaisto pasākumu, veltītu viņu mīlestības 60.gadskārtai, sarūpējusi meita Māra un citi radinieki. Abi vaininieki par mīlestību skaļos vārdos nerunā, viņi vienkārši ir viens otram vajadzīgi kā elpas vilciens, kā veldzējoša ūdens malks, kā pieskāriens. Birutas un Staņislava mīlestība priecājas nevis par atvērtām durvīm, bet par atvērtu sirdi, nevis par klātu galdu, bet par atklātu valodu.

"Viņš ir mans dārznieks, es - viņa roze, tagad jau vairāk kā dālija," joko Biruta, bet Staņislavs klusē un smaidot raugās savā rozē.

Tā viņi ziedējuši un arī šodien zied viens otram pretim. " Uzskatām, ka mūsu kāzu īstais datums ir 1948. gada 24.augusts, kad laulājāmies Lielvārdes baznīcā, lai gan jau 12.augustā laulību bijām reģistrējuši dzimtsarakstu nodaļā Rīgā. Tolaik baznīcā slēgtas laulības bija ar likumu aizliegtas, bet mana mamma nebija mierā tikai ar juridisko faktu, tāpēc viņa man uzšuva Latgales novada Abrenes tautas tērpu. Arī Staņislavs bija tautas tērpā," atceras Biruta, kura ir galvenā sarunas uzturētāja.

Staņislavs pat nemēģina viņu pārtraukt, jo zina, ka viņa mīļā meitene nemelos.

"Laulībā viss atkarīgs tikai no pašiem un, sauc kā gribi, Dieva, Likteņa vai kāda cita spēka. Jumpravas pagasta "Cēberos", kur esmu dzimusi, svinējām riktīgas kāzas. Savulaik mans tēvs šīs mājas nopirka par vienu latu, bet par to viņam visu mūžu vajadzēja maksāt meslus. Atceros - abiem uz šķīvja uzlika vistas cinglīti. Kad gaļa bija apēsta, cinglīti vajadzēja pārlauzt, kuram tika lielākā daļa, tas ģimenē bija visa noteicējs. Man jau, protams, tika lielākā cinglīša daļa," smejas Biruta.

Abi bijām zelta gabaliņi

"Es, kā jau tas vidzemniekiem raksturīgi, gribu, lai viss būtu punktīgāk un smalkāk, bet vīram labi ir tā, kā ir. Kad sagājām kopā, abi bijām mikucīši un zelta gabaliņi. Nekā cita nevajadzēja, kā vien būt vienam otra tuvumā. Ja vēl buču iedeva, tad jau bija pavisam labi. Tiesa, es jau mēdzu visu vairāk regulēt, arī tagad neklusēju, ja kaut kas nav pa prātam. Jaunībā es iemīlējos Staņislava stiprajās, stiegrainajās un brūnajās rokās. Abi tolaik strādājām "Cīņā". Es jau biju augstākā amatā," smejas Biruta.

"Nu, kā nu ne! Es - tikai strādnieks, bet tu - kantoriste. Sēdēji blakām meistaram," papildina Staņislavs.

Tad nu arī abi esot sākuši tā biežāk saskatīties. "Atceries, Staņislav, kā tu pirmo reizi pieteicies pavadīt mani uz mājām? Tolaik dzīvoju Rīgā pie divām savām tantēm - vecmeitām, kuras gludināja un stīvināja vīriešu kreklus. Abas bija smalkas dāmas. Plīts vienmēr bija ar kaļķi novitēta, visas sedziņas un spices - iestīvinātas. Kad piedzima pirmais bērns, abiem nācās pārcelties uz dzīvi citur, jo saimniecēm nepatika, ka visur žūst izmazgātie bērna autiņi," atceras Biruta.

"Nu tad par to pavadīšanu. Tolaik "Cīņā" visām darbinieku ģimenēm deva maizi, lai nevajadzētu staigāt pa veikaliem. Lai man būtu, kur tos maizes kukuļus salikt, tantes no dīvāna spilvena uzšuva somu. Šodien tāda soma augstu kotētos, bet tolaik...

Lai visu padarītu, ņēmu darbu līdzi arī uz mājām. Man nu tagad ir tā spilvensoma, lielie skaitāmie kauliņi un portfelis ar dokumentiem. Domāju, Staņislavs tāds glauns vīrietis, es taču nevaru dot viņam nest to maizes somu. Dodu portfeli, bet viņš paņem somu. Klusībā domāju, ka viņš tak ir viens zelta gabaliņš! Atvadīja līdz mājai, kur dabūju pirmo buču. Es jau drusku tā kā lauzos. Ar to sākās pavadīšana, kam sekoja Staņislava pārcelšanās uz dzīvi pie manis. Durvis uz mūsu istabu bija aizvilktas ar aizkaru, bet tantēm dikti gribējās redzēt, ko mēs abi darām, tāpēc viņas pakāpās uz taburetes un pār aizkaru augšu skatījās istabā. Mēs arī nekautrējāmies, jo neko sliktu nedarījām. Smuks jauneklis tētuks bija. Arī tagad man viņš joprojām ir vissmukākais un labākais, šitais mazais spoks," mīļi saka Biruta.

Staņislava dēļ viņa savulaik pat no studijām augstskolā atteikusies.

(Vairāk lasiet 2.augusta "Dzirkstelē")

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Zied viens otram pretim

Kategorijas