Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lai dziesma paliek atmiņā nevis nedēļu vai mēnesi, bet ilgāku laiku!

Diāna Odumiņa

2008. gada 26. jūlijs 15:00

1460
Lai dziesma paliek atmiņā nevis nedēļu vai mēnesi, bet ilgāku laiku!

Pilsētas svētkos noteikti atkal skanēs Normunda Mazūra dziesma ar Daigas Kalinkas vārdiem, kuru pirmoreiz dzirdējām Gulbenes 80. dzimšanas dienas koncertā februārī. Madonā, "Bruģa" studijā, ir tapis šīs dziesmas skaņu ieraksts. Šajās dienās tas tiek atskaņots Latvijas Radio2. Dzied Normunds, un beigās skan arī putnu balsis. Tie ir gulbji, jo dziesma taču ir par Gulbeni.

"Man likās, ka šo motīvu vajag," saka Normunds. Autors savu dziesmu dziedās arī Pilsētas svētkos luterāņu baznīcā. Normundu pazīstam kā talantīgu mūziķi, kas strādā ar savu aicinājumu nesaistītā jomā. Viņš ir uzņēmējs, 41 gadu vecs, šobrīd studē arī Vidzemes augstskolas 5.kursā tūrisma vadību.

 

Dziesma Gulbenei - kā tev tā tapa?

Ziemā kopā ar Inesi Stalidzāni gatavojāmies vadīt Gulbenes 80. dzimšanas dienas koncertu. Viņa kūdīja, ka ir jāsacer dziesma pilsētai. Saņēmos.

Tas, ka komponē mūziku, nav nekas jauns.

 

Bija milzīga pauze. Vienubrīd pavisam biju pagājis malā no mūzikas, jo dzīve ir dzīve. Bet... viss atgriežas, nāk atpakaļ. Un gribas arī reizēm. Kad atkal ir kaut kas paveikts, tad ir ļoti laba sajūta. Lielākais gandarījums ir tad, kad kādam ir paticis, kad cilvēki saka paldies. Viņiem jau tā mana dziesma arī domāta. Gribētos, lai tā paliek atmiņā nevis uz nedēļu vai mēnesi, bet uz ilgāku laiku.

 

- Ieklausoties dziesmā... Tu esi romantiķis!

Man ļoti patika dziesmas vārdi. Domāju, kā tiem pielikt klāt mūziku. No teksta autores Daigas teiktā sapratu, ka pirmo reizi kāds komponē mūziku viņas dzejai. Viss notika. Pasakaini vārdi par Gulbeni.

 

- Kāpēc tu aktīvi nemuzicē?

Tas vairs nebija savienojams ar manu dzīvi. Gāja laiks, un tas kļuva arvien mazāk savienojams. Darbs, bērni. Cepuri nost to manu draugu priekšā, kas joprojām darbojas mūzikas laukā, kuriem tas ir darbs, mēģinājumi, ikdiena. Taču es to vairs negribu. Man ir tā: kad rodas vēlēšanās, tad izdaru. Var sanākt un var nesanākt. Tajā pašā laikā ar saviem vecajiem čomiem esmu šad tad uzspēlējis kopā kādā ballē vai kāzās. Tas nozīmē - mazdrusciņ pakaifot.

 

- Mūzika tev ir tikai hobijs?

Makšķerēšana ir mans hobijs. Mūzika - to man ir iedevis Dievs. Tas ir mans aicinājums, kuram es nesekoju. Liktenis man ir devis mājienus. Kad tas man tā riktīgi sadod, es kļūdas cenšos labot. Jauna dziesma - tas ir mēģinājums laboties. Tomēr mans vilciens jau ir aizgājis. Tas bija jādara intensīvi, daudz agrāk. Taču Dievs jau redz, kāds es esmu savā sirdī.

 

- Kā jūties Gulbenē?

Ar gadiem vērtības mainās. Kopumā ir tā, kā ir. Neteikšu, ka pie mums, Gulbenē, ir sliktāk vai labāk. Bet mēs paši veidojam vidi, pilsētu. Man ir bijuši aicinājumi braukt projām no Gulbenes. Kas mani noturēja? Vienubrīd bija tā, ka te bija savējie, draugi, negribējās no viņiem aiziet projām. Kopā muzicējām. Pēc tam bija sajūta: nu kā es savas mājas atstāšu?! Šobrīd jūtos savas pilsētas patriots.

 

- Kā tu raksturotu vidusmēra gulbenieti?

Tas ir tāds pusmūža cilvēks, ka vēlas saglabāt jaunību jeb, tēlaini izsakoties, veic plastisko operāciju, lai izskatītos labāk savos gados. Manuprāt, ar katru brīdi šī pilsēta kļūst jaunāka, tajā pašā laikā saglabājot seno, foršo, ieģērbjot to atsvaidzinātā veidolā. Cepuri nost Jurģa Ābeles un Elmāra Pituras priekšā. Tas ir supervariants gulbeniešiem, pilsētai. Jo vairāk kas tāds Gulbenē notiks, jo mums patiks te dzīvo, arī jauniešiem negribēsies bēgt projām no savas pilsētas. Vienīgais mīnuss ir tas, ka Gulbenē ir maz pelņas iespēju.

 

- Mazpilsētā visi cits citu pazīst, interesējas viens par otru, aprunā...

Galvenais, ka acīs nesaka, uzdrošinās to teikt citiem cilvēkiem. Vienmēr citiem. Tā paziņošana par otru iet pa riņķi caur citiem, jo nav drosmes pateikt acīs. Tā informācija peld... Kamēr būs krauja starp cilvēku sociālo, materiālo stāvokli, tikmēr tā neveselīgā interese par citu dzīvēm nemazināsies. Latvietim ir raksturīgi noskaust, aprunāt, iebāzt degunu cita dzīvē. Tās ir intrigas. Nezin vai daudz ir cilvēku, kas uzliks roku uz sirds un vēlēs otram labu. Ja kopumā visu cilvēku labklājības līmenis būtu daudzmaz līdzīgs, ja mēs visi un katrs vairāk smaidītu, domāju - būtu labāk. Svētkos, kad esam visi kopā, jūtamies laimīgi. Pozitīvās emocijas ir tad, kad sajūtam kopību. Kāpēc ir tā, ka ikdienu ar savu kritiku cenšamies padarīt melnāku? Vairāk vajag smaidīt, vajag priecāties par labo, kas notiek visapkārt!

 

(Vairāk lasiet 19.jūlija "Dzirkstelē")