Igaunijas upēs labi lomi

2008. gada 23. jūlijs 16:08

3299

Tas, kā jaunkundzes un dāmas pošas uz balli ir tikai sīkums salīdzinājumā ar to, kad vīri pošas zvejā uz Igaunijas ūdenskrātuvēm, jo tur upēs zivis nav izskaudušas mazās spēkstacijas, kā tas ir pie mums. Šobrīd uz Emmajogi upi brekšu zvejā ik dienu dodas desmitiem gulbeniešu.

Kad nolikta makšķerēšanas diena un apzināti vīri, kas gatavi braucienam, gatavošanās procesam pieslēdzas tālrunis. Tas zvana bez mitas īpaši tad, ja uz Igauniju kāds zivju kārotājs brauc pirmo reizi. Viņam tiek sniegti gari skaidrojumi, kāda barība vislabāk tīk zivīm, cik lielam jābūt tās daudzumam, kādas krāsas sliekas liekamas uz āķa, kādai jābūt makšķerei un tā bez gala. Tad plecos tiek celtas makšķernieku somas, zivju uzķeramie tīkli, mašīnas virzienā stiepti ērti soliņi un krēsli, spaiņi un daudz kas cits.

Pirms plānotā brauciena rūpīgi tiek izzināta situācija Igaunijas upēs, jo vienmēr ir tā, ka kāds paziņa tur jau priekšā. Šo sarunu teksts vienmēr ir gandrīz vienāds: "Nu, kā ķeras? Oho, kurā vietā sēdi? Ak, tajā, kur tā bedre. Cik tad ir lielākais? Vai naktī bija laba cope? Pa tukšo?" Internetā tiek pētīta laika prognoze un smelta jaunākā informācija par lomiem. Kad klāt ir lielā brekšu sezona, uz upi Emajogi, kas atrodas 200 kilometrus no Gulbenes, neiztrūkstoši dodas arī gulbenieši.

Pamodina labā kāja

Nesen no Emajogi ar lielu lomu atgriezies gulbenietis Vladislavs Kaža, kurš stāsta, kā līdz sirdsklauvēm viņu novedis pamatīgs 2,8 kilogramus smags, 53 centimetrus garš, 22,5 centimetrus plats breksis.

"Nakts, sāk nākt miegs, tāpēc vienu grunteni piesienu pie kreisās, otru - pie labās kājas. Domāju, tiklīdz zivs paņems un sāks raustīt, sajutīšu. Pats atlaižos un iemiegu. Mani pamodina labās kājas raustīšana. Skatos - makšķeres spicīte staigā uz vienu otru pusi. Arī kreiso kāju sāk raustīt. Izvelku kreiso makšķeri - uz āķa breksis - 1,2 kilogrami. Vienmēr ņemu līdzi elektroniskos svarus. Sāku cīnīties ar labo zvejas rīku. Velku - nevaru pavilkt. Varbūt kaut kur ieķērusies? Visapkārt koki, nekur tālāk aiziet nevaru, arī upē dziļums 4,5 metri, pats iekšā nemetīšos. Nolemju - vēl reizi mēģināšu vilkt. Velku, velku, saprotu, ka galā ir kaut kas liels. Pievelku zivi pie krasta, bet ne no ūdens izvilkt, ne ar uzķeramo tīklu aizsniegt. Laukā tumšs, tik vien kā gaisma no spuldzītes, kas pie cepures. Ar lielām mokām dabūju zivi tīklā, ceļu laukā un saprotu, ar ko esmu cīnījies. Skatos - rokām pirksti trīc, sirds dauzās kā negudra. Nomierinos un iemetu grunteni atkal. Ilgi nav jāgaida - 2,5 kilogramu breksis galā," stāsta Vladislavs.

Mākslas un zinātnes apvienojums

Makšķerēšana ir ne tikai māksla, bet zinātne, tā apgalvos visi makšķernieki, kuriem "āķis lūpā". Nozīmīgs ir viss - vēja virziens, mēness fāzes, atmosfēras spiediens, makšķeres jutīgums, auklas stiprums, barība un citi faktori.

Braucot uz Emajogi, līdzi jāņem vidēja izmēra sarkanās sliekas, gaļas tārpi, trauks ar speciāli jau mājās pagatavotu barību. Zivīm tā garšos īpaši labi, ja tai būs pievienots upes ūdens. Barības sastāvā noteiktās attiecībās, kuras makšķernieki neatklāj, jābūt grūbām, šķeltajiem zirņiem, kukurūzas un parastajai mannai, auzu pārslām, vārītiem ķiplokiem un veikalā nopērkamajai speciālajai zivju barībai. Tādējādi pagatavotā barība noteikti iekārdinās zivis.

To, ka barību jāprot pareizi sagatavot, sapratis ne tikai V.Kaža, bet arī gulbenieši Nikolajs Markelovs un viņa sievastēvs Pjotrs Bočkarjovs, kurš zina, kā zivis ķeramas Krievijas upēs, bet uz Emajogi brauca pirmo reizi.

"Skaistā neskartā daba, klusums, miers ir to vērts, tas nekas, ja pirmajā reizē vēl trūkst vajadzīgās pieredzes," apliecina N.Markelovs. To apliecina arī gulbenietis Normunds Višņakovs.

Pazaudē un atrod pasi

Kas gan makšķernieki būtu bez saviem stāstiem. Tie saistās ar upes krastā sastaptu alni, mežacūku un bebriem, pat ar pases nozaudēšanu. Ceļš līdz Emajogi tāls, nakts - gara, tāpēc viens otrs laiku īsina, ne tikai uz makšķeres pludiņu un spicīti raugoties.

Kāds vīrs pamanījies pazaudēt ne tikai dārgu makšķeri, bet pat pasi. Pēc upes tuvējās ģeogrāfijas apguves, skaļi pašam ar sevi sarunājoties, tuvējo māju saimnieku izbaidīšanas un spēku izsīkuma viņš nolicies pagulēt, bet atmostoties atskārtis, ka kabatā nav pases. Trīs stundas makšķernieki pavadījuši uz robežas, kamēr noskaidrota zaudētāja personība. Pēc dažām dienām pase atradusies netālu no "pārgurušā" makšķernieka atpūtas vietas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Igaunijas upēs labi lomi

Kategorijas