700 Gulbenes rajona pārstāvju kļūst par pagaidu rīdziniekiem

2008. gada 8. jūlijs 14:31

2883

700 Gulbenes rajona pārstāvju kļūst par pagaidu rīdziniekiem

Gara pacēlums un milzīga pacietība, prieks un nogurums, kopības un arī nolemtības sajūta, jo latviešu Latvijā kļūst arvien mazāk, bet ārpus Latvijas - arvien vairāk. To visu šajās dienās izdzīvo katrs un visi XXIV Vispārējo latviešu Dziesmu un XIV Deju svētku dalībnieki - aptuveni 35 000 dziedātāji, dejotāji, mūziķi, Tautas teātru aktieri no visas Latvijas un starp viņiem arī vairāk nekā 700 Gulbenes rajona pārstāvju.

Neattaisnoti ilga gaidīšana Mīļi svētki, bet organizatoriski nenoslīpēti. Tāds ir pašdarbnieku iespaids.

„Sestdien mēs, Gulbenes senioru koris „Atbalss" jau pulksten 11.00 bijām mēģinājuma vietā. Gaidījām līdz pulksten 16.00, līdz varējām dziedāt. Un tad intensīvi mēģinājām līdz pulksten 01.30. Naktsmāju vietā bijām aptuveni pulksten pēc pulksten divos. Mazliet ir neizpratne par svētku organizatorisko pusi, bet tas nespēj aizēnot galveno - gandarījumu, ka esam svētkos. Mēs izturēsim," „Dzirkstelei" svētdien Rīgā, dodoties uz svētku gājiena vietu, sacīja kāda seniore.

Gulbenes Tautas teātra aktieri, kas arī piedalās svētkos un soļoja gājienā, sprieda: ja jau kolēģi no senioru kora „Atbalss" var izturēt šādus pārbaudījumus, tad visi citi arī var.

Ar šampinjonu zupu vēderā

Izrādījās, ka Rīgas 64.vidusskolā, kur mitinās Gulbenes rajona pašdarbnieki, svētdien virtuvē pietrūka darba roku, lai aši apkalpotu tik lielu pašdarbnieku skaitu. Materializējās padomjlaiku folklora „Rindā dzimu, rindā augu...". Tomēr viss nokārtojās, par vēlo kreftīgo brokastu porcijām neviens nesakāvās, visi paēda un ar sēņu zupiņu, kartupeļu biezeni, vārītu desu vēderā naski devās uz autobusiem, lai laikus paspētu nostāties soļošanai gājienā. Tur pašdarbnieku pacietību vairākas stundas rūdīja gan svētku organizatori, gan saule, kas izspraucās no mākoņiem un nežēlīgi cepināja.

„Kā senie latvieši varēja paciest karstumu tautas tērpos?" neviļus tika aktualizēts jautājums. Teju pāris stundu pagāja stāvot uz vietas un cerot, ka reiz tomēr gājiena kustīgajā astē iekļausies arī gulbenieši.

Un tomēr zeme griežas!

Laikam svētku dalībniekiem savstarpējā mīlestība visciešāk izpaudās tieši brīdī, kad jāstāv un jāgaida svētku gājiena sākums. Raugi, iet garām citu rajonu pašdarbnieki, lai ieņemtu savu vietu aiz gulbeniešiem, sasveicinās, sasmaidās, pasaka mūsējiem labu vārdu un saņem pretī vismaz divus! Tik krāšņi tērpi! Tik dažādi, ka liekas - Latvija ir kontrastu zeme, kuras ļaudīm mīļas visas krāsas no blāvām līdz pašām spilgtākajām.

Savējos apstaigāja, sarokojās un pa kādam jokam noplēsa Gulbenes pilsētas domes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs. Gulbenes Tautas teātrim līdzi bija smaržīgas universālās zāļu slotiņas, ar kurām mīļi iepērt svētku dalībniekus, lai nekož odi un lai lustīgs prāts. Līdzi bija arī savas mazās „Silmaču" zāļu blašķītes lina audeklā ietītas, no kurām pašiem stiprināties un arī draugus uzmundrināt.

Starp citu, kordziedātāji sūdzējās, ka sestdien mēģinājuma laikā brīvdabas estrādē nebija nopērkams alus. Bijis neizturami. Daži zvanījuši draugiem, lai glābj, lai atved viņiem alu no Rīgas centra. Tiesa, svētku gājiena laikā ielas malās stāvēja svētku organizatoru norīkotās meitenes, kas aši soļotājiem rokās iespieda minerālūdeni ar gāzi vai bez tās pēc izvēles. Izdzertās pudeles rindojās nelielās kaudzītēs turpat ielas malā. Cerams, ka pēc tam kāds to visu nokopa. Ko lai dara, ja atkritumu urnas nekur nemanīja?

Ar uzpravītu dūšu, protams, soļot bija viegli un tie pieci ejamie kilometri tāds nieks vien izlikās, jo pa ceļam taču jāuzdzied, jātur acis un ausis vaļā. Kāds taču vienmēr publikā sauc urravas gulbeniešiem. Gaviles brīžiem pārspēja dziesmu un mūsējo pūtēju muzicēšanas sparu.

Brašs gājiens ar mīļu sasaukšanos publikā - tāds gulbeniešiem pašiem likās šis svētku brīdis. To klātienē juta gan svētku dalībnieki, gan līdzjutēji, kas vēroja gājienu. Pretēju viedokli „Dzirkstelei" pauda tie, kas svētku gājienu vēroja televīzijas ekrānos.

„Kas regulēja to, kā stāvēt? Kāpēc gājāt kā bars, kāpēc bijāt tik neizteiksmīgi?" tā pēc gājiena, zvanot savējiem uz Rīgu, jautāja mājās palicēji. Vienīgi deju kopa „Ratiņš" esot pratusi skaisti un pamanāmi iet gājienā. Nevienu citu Gulbenes rajona kolektīvu televīzijas skatītāji neesot izdalījuši no kopējās masas. Viela pārdomām? Varbūt.

Vai salds miegs gaisa gultā?

Neaizmirstams ir brīdis, kad, svētku gājienā ejot, kādas kordziedātājas vai kāda dejotāja acis sastopas ar Valsts prezidenta Valda Zatlera vai eksprezidentes Vairas Vīķes - Freibergas acīm. Ir, ko atcerēties, jo tas bija vērīgs, laipns un emocijām piesātināts acu kontakts. Personiskais pārdzīvojums, piedaloties svētkos, ir pats svarīgākais ieguvums, ko tālāk pastāstīt un nodot bērniem un bērnubērniem.

Svētdienas vakarā, pēc piesātinātas svētku dienas, pēc dalības koncertos „Deju svētkiem - 60" un „Dziedot dzimu, dziedot augu" atgriežoties naktsmītnē, vai tiešām miegs var būt nesatricināms, katram guļot uz sava piepūšamā matracīša? Visticamāk, ka daudzi šajās svētku dienās tā arī negulēs vairāk par dažām stundām diennaktī un tomēr miega badu nejutīs. Ne jau gulēt esam braukuši uz Rīgu, uz svētkiem, kas notiek reizi piecos gados un kas katram no mums ir tikpat īpaši, kā karavīram vārdi: „Gods kalpot Latvijai!" Vairumam dalībnieku šie svētki ir daļa no kārtējā atvaļinājuma, kas arī ir cieņas un mīlestības apliecinājums latvietībai.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

700 Gulbenes rajona pārstāvju kļūst par pagaidu rīdziniekiem

Kategorijas