Dzirkstele.lv ARHĪVS

Svētki būs grūts pārbaudījums

Inita Savicka

2008. gada 6. jūlijs 08:00

912
Svētki būs grūts pārbaudījums

Ligitu Plešanovu - Jarusovu daudzi dēvē par cilvēku - orķestri. Viņa arī tam piekrīt. Zināšanas nostiprinājusi arī dažādās muzikālās izglītības iestādēs un pašmācības ceļā ir apguvusi vairākus mūzikas instrumentus. Ikdiena Ligitai paiet, mācot mūziku citiem. Pati sevi viņa sauc par dziedošo cāļu muzikālo mammu, jo katru gadu šim konkursam viņa sagatavo vairākus mazos dziedātājus. Ligita atzīst, ka strādā sirdij tuvu un iemīļotu darbu. Šogad viņa kārtējo reizi dodas uz Dziesmu un deju svētkiem, lai piedalītos ne tikai kā kora "Harmonija" un pūtēju orķestra dalībniece, bet arī kā kora "Atbalss" vadītāja.

- Jums šie noteikti nav pirmie Dziesmu un deju svētki.

- Noteikti, ka nē, bet ja man jāsaka, kuri ir šie svētki, uz kuriem kārtējo reizi es dodos, tad man ir grūti atbildēt. Neesmu tik disciplinēta, lai uzskaitītu. Bet jauktajā korī es dziedu jau kopš 14 gadu vecuma.

- Atceraties savus pirmos Dziesmu un deju svētkus?

- Neatceros gan, kurš tas bija gads, bet tie man ir palikuši atmiņā ļoti labi. Pirmie svētki jau bija visiespaidīgākie, nevis tā, kā pēdējie. Pasākums, manuprāt, ar gadiem tomēr plok un paliek nogurdinošāks. It īpaši tas sakāms par dziedātājiem. Dziedāšana ir nogurdinošs process.

- Kādi, jūsuprāt, būs svētki šoreiz?

- Ja man kādreiz jaunībā bija tā, ka emocijas ņēma virsroku pār visu un dziesmas skaņa skanēja pāri koku galotnēm Mežaparka estrādē, tad sajūtas tiešām bija ļoti labas. Tagad koru repertuārs ir sarežģīts, tas varēja būt arī īsāks un vieglāks. Domāju, ka šie svētki būs grūti, to es spriežu pēc tā, kad ar senioru kori "Atbalss" biju ieskaņu svētkos Cēsīs maija beigās. Mēs, vairāku koru diriģentes, savā starpā arī spriedām, ka nav interesanti pat profesionālim, piemēram, trīs stundas no vietas klausīties, kā dzied koris. Tas ir apgrūtinoši. Varbūt Mežaparka estrādē to tā neizjutīs, ja apniks, cilvēks varēs iet pastaigāties, un tad atkal klausīties. Šajos svētkos esmu saistīta ar trīs kolektīviem - senioru korim "Atbalss" esmu diriģente, korī "Harmonija" - dziedātāja, kā arī mūzikas skolas pūtēju orķestrī situ bungas. Pirmsākums ar senioriem jau bija pirms 22 gadiem. Tagad atkal viņus vadu. Protams, šādos svētkos vieglāk ir būt kā dalībniecei, nevis kāda kolektīva vadītājai. Esmu saistīta ar trijiem kolektīviem, tāpēc tas baudījuma gūšanu no šiem svētkiem man sarežģī.

- Ar kādām domām, sajūtām un emocijām parasti atbrauc mājās?

- Ir bijušas reizes, kad pēc koncerta vairs galīgi negribas dziedāt "Pūt vējiņi!" un gribas ātrāk mājās, jo tas ir nogurdinoši. Bet dziedāt man ļoti patīk. Man nav grūti arī ierasties uz mēģinājumiem, kaut gan darba diena ir bijusi grūta un gara. Pēc kārtējā mēģinājuma mājās vienmēr dodos ar labām sajūtām. Protams, ka svētku dienās esmu atslēgusies no savas ģimenes. Varu domāt tikai par sevi - gulējis vai negulējis, ēdis vai neēdis, tu esi tikai pats par sevi. Tas ir sava veida atvaļinājums no ģimenes.

- Kāpēc latviešiem vajadzīgi šādi svētki?

- Tradīciju, svētku gājiena, kurš parasti ir ļoti skaists, celmlaužu - diriģentu un mūsu novadnieku brāļu Kokaru dēļ. Apbrīnojami, ka viņu rokām vienmēr gribas klausīt. Ir tādi diriģenti, kas tikai "mahājas", un ir grūti tam visam izsekot, bet Kokaru roku pat vismazākā kustība jau rada skaņu, un šai skaņai gribas klausīt. Man grūti spriest par skatītājiem, jo nevienus svētkus neesmu baudījusi kā skatītāja. Domāju, ka vienkāršais skatītājs daudz ko nesapratīs, piemēram, no koru snieguma, tur vajadzīgs muzikāli izglītots skatītājs. Skolās koru kustība notiek minimāli, tāpēc nezinu, kā turpmāk pie mums būs ar muzikāli izglītotiem cilvēkiem. Mazpilsētā īpaši tas ir jūtams. Nav arī vīru, kas mums dzied, piemēram, korī "Harmonija", jo man ir jādzied vīru balss - tenors. Agrāk katrā skolā bija koris, tagad tā vairs nav. Iespējams arī skolu vadībām ir jāuzņemas par to atbildība.

(Vairāk lasiet 5.jūlija "Dzirkstelē")