Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jānis Zvaigzne: "Attieksme pret Liteni reizē ir attieksme pret visu latviešu tautu."

Malda Ilgaža

2008. gada 14. jūnijs 14:10

2433
Jānis Zvaigzne: "Attieksme pret Liteni reizē ir attieksme pret visu latviešu tautu."

Litenietis Jānis Zvaigzne joprojām meklē atbildes jautājumam "Kas ir Litene?". Daļa atbilžu dotas viņa tāda paša nosaukuma grāmatā, tomēr, pienākot 14.jūnijam, kad pieminam genocīda upurus un Latvijas armijas virsniekus, kad pie viņu piemiņai veltītās "Sāpju sienas" Litenes kapos cilvēki noliek ziedus, J. Zvaigzne domā par patriotismu.

- Kas šodien liecina par patriotismu?

- Patriotisms ir dziļš jēdziens, karogi pie skolām, kas lietū un saulē izbāl, vēl neliecina par to. Arī tas, ka visi dzied Latvijas himnu vēl, nenozīmē patriotismu. Arī par Latvijas vēsturi šodien vēl nav radusies tāda izpratne, kādai tai vajadzētu būt. Mēs lielākoties ķeramies pie viena - iedomāta - līdzekļa līdzīgi, kā tas ir Krilova fabulā par to, ka mūzika neskan, tāpēc vietām jāmaina orķestra muzikanti - pērtiķis, lācis un citi. Patriotisms ir jāaudzina ģimenē. Bet es te saskatu divas problēmas. Ko šodien lielākoties dzird bērni, kas aug materiāli pieticīgā ģimenē? Tikai mūžīgu vecāku neapmierinātību, ka šodien mēs slikti dzīvojam, ka valsts negādā par cilvēkiem, ka ir jābrauc strādāt uz ārzemēm. Tiem, kuri šodien ir kļuvuši turīgi un iedzīvojušies bagātībā, patriotisms nav prātā.

- Ir taču arī pozitīvi piemēri?

- Pozitīvs piemērs ir 14.jūnijs, kad mēs noliekam ziedus un cieņā noliecam galvas, godinot komunistiskā genocīda upuru piemiņu. Šai dienā ir jūtama tautas vienotība. Uz Litenei brauc cilvēku pilni lielie autobusi no Rīgas, Valmieras, Alūksnes, Gulbenes un citām pilsētām. Manuprāt, gada ritējumā tas ir starp skaistākajiem brīžiem Litenē, neskaitot mirušo piemiņas dienu. Arī šis piemiņas pasākums liecina par patriotismu. Es arī esmu klāt, lai izjustu šo tautas vienotību. Attieksme pret Liteni reizē ir attieksme pret visu latviešu tautu, pret tās vēsturi, jo te saplūst liela vēstures daļa, tāpēc esmu ārkārtīgi pārsteigts, ka Rīgas rajona Ulbrokā Novada muzejs, kur man nav neviena paziņas, pagājušajā gadā Lācplēša dienā pēc manas grāmatas "Kas ir Litene?" sagatavoja plašu pasākumu. Apbrīnoju šo cilvēku uzņēmību, esmu gandarīts, ka ir cilvēki, kas neatdod aizmirstībai vēstures faktus, ka tie spēj saistīt. Ne jau Litene šiem cilvēkiem ir vajadzīga, viņiem nozīmīga ir Latvija. Būtiska ir cilvēku attieksme. Divas dienas pavadīju kopā ar Vēstures izpētes biedrības cilvēku grupu, kas Latvijas armijas nometnes vietā, izmantojot detektorus, meklēja priekšmetus - šīs nometnes lieciniekus. Kas lika šiem cilvēkiem to darīt? Ko viņi no tā ieguva? Paši sev - neko, tikai apliecinošu piederību Latvijai. Starp viņiem bija gados ļoti veci un jauni cilvēki, arī krievi. Lai varētu veikt izrakumus, viņiem bija atļauja no "Latvijas valsts mežiem un pagasta pašvaldības. Izraktās karavīru kaskas, katliņi, ūn citi priekšmeti tika aizvesti uz Rīgu apstrādei. Arī filmas, kas tika demonstrēta televīzijas raidījumā "Aculiecinieks", varēja nebūt, ja tās veidotājus nevadītu pārliecība un patriotisms. Filma bija izdevusies. Grāmatas "Kas ir Litene?" izdošana mani ir savedusi un arvien saved kopā ar interesantiem cilvēkiem, kuri visi ir Latvijas patrioti. Tikai žēl, ka lielākā daļa viņu ir jau ar sirmām galvām, tāpēc priecājos, iepazīstot jaunus cilvēkus.

- Vai, runājot par notikumiem virsnieku nometnē, ir arī mazāk zināmi vēstures fakti?

- Atsaucot atmiņā 14.jūnija notikumus Latvijas armijas virsnieku nometnē, lielākoties tiek pieminēta viena un tā pati epizode - virsnieku atbruņošana, vešana uz Gulbenes dzelceļa staciju. Uz šiem notikumiem nevar raudzīties tik vienpusīgi. 14.jūnija sakarā maz mēs runājam par Litenes pili, kurā šodien atrodas skola. Pilī tolaik atradās Sarkanās Armijas 24. teritoriālā korpusa štābs. 14.jūnija rītā pie pils stāvēja divi padomju tanki un rota sarkanarmiešu. Kopā no pils, saslēgti roku dzelžos, ir aizvesti vairāk nekā 11 Latvijas armijas virsnieki. Viņus neveda uz mežu, kā pārējās grupas, bet uzreiz uz čeku. Starp viņiem bija pieci Lāčplēša ordeņa kavalieri, vairāki Parīzes kara akadēmijas absolventi, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Vispirms tika likvidēta Latvijas armijas virsnieku spožākā daļa. Mēs varam lepoties, ka šie cilvēki ir uzturējušies Litenē.

- Ir arī mazāk pārbaudītas liecības?

- Lielākoties tās ir cilvēku atmiņas, piemēram, par to, ka Litenes pilī turēti nikni suņi, bet pagrabos bijušas spīdzināšanas iekārtas. Notikusi arī liela birokrātiska darbība, jo daudz bijis rakstāmmašīnu, seifu, kas vēlāk sasviesti saimniecības ēkās. Litenes apkārtnē ir septiņas astoņas vietas, uz kurām pēc atbruņošanas mežā virsniekus veda nošaut. Liela daļa šo notikumu norisinājušies Litenes - Kalnienas ceļa abās pusēs, tā sauktajā Litenes birzī aiz "Lakstīgalu" mājām. Bieži minēta ir arī Krancu birzs un Meitlauzis. Protams, varēja nošaut visus reizē, bet šāvēji būtībā bija bailīgi, viss notika pakāpeniski. Virsnieku iznīcināšana jau sākās krietni agrāk. 14.jūnijs jau bija šīs iepriekš izplānotās akcijas noslēgums. Tika veidotas 30, 40 cilvēku grupas, katrai grupai noteikta mācību tēma, piemēram, kaujas izvēršana, šķēršļota apvidus pārvarēšana un tamlīdzīgi. Grupas it kā tika vestas uz mācībām, bet patiesībā mežā atbruņotas un aizvestas uz neatgriešanos.

- Kādi faktori noteica, ka vasaras nometnei jāatrodas Litenē?

- Izvēlas pamatā bija militāri mērķi - kara gadījumā veidot aizsardzības līniju austrumos pa Pededzi, Aivieksti un Lubānas ezeru. Noteicošais bija arī dzelzceļa stacijas un Gulbenes lielceļa tuvums. Jau Latvijas laikā te bija radīta arī nometnei nepieciešamā infrastruktūra - maizes ceptuve, ēdnīca, pirts un cits. Kara gadījumā viss būtu koncentrēts vienuviet, lai nebūtu tā, ka viens latvietis šauj no viena, bet otrs - no otra stūra.

- Kas jums, pētot Litenes notikums, personīgi šķita vissatraucošākais?

- Nežēlīgā vēlēšanās iznīcināt Latvijas armiju. Tas vien jau liecina, cik stipra tā bija, ja čekisti baidījās no tās virsniekiem un kareivjiem. Tas dara godu. Interesanti, ka, nojaušot, kas notiks, daudzi virsnieki mēģinājuši bēgt no nometnes. Šodien atrodas liecinieki, kas tolaik bija bērni, kas stāsta, ka mājās ieradies svešinieks, prasot taisnāko ceļu uz Gulbenes staciju, lūdzot ūdeni padzerties un tamlīdzīgi.

- Vai uzskatāt, ka Litenē viss vēl nav izpētīts?

- Pētījumi noteikti ir jāturpina, lai apzinātu visas nošaušanas vietas, kā arī mājas, kurās dzīvoja latviešu virsnieki, lai izrādītu cieņu virsniekiem. Iespējams, ka mēs vēl šodien staigājam pāri vietām, kur apraktas mirstīgās atliekas. Arī nometnes vietā varētu attīrīt vasaras mājiņu un citu ēku pamatus, lai radītu vēl labāku priekšstatu par nometnes vietu. Pats gan šodien vairāk esmu pievērsies pēckara gadiem Litenē. Arī tas būs bēdīgs stāsts, tikai citā toņkārtā par to, kādā nabadzībā mēs dzīvojām, cik pazemoti jutāmies. Vēstures pētīšana rada azartu, gribas virknēt faktu aiz fakta, vilkt paralēles starp notikumiem.

- Vai, runājot par Liteni, esat pārliecinājies arī par faktu aplamību?

- Esmu gan, īpaši jau dažādos rakstiskos materiālos, informatīvajos bukletos un pat enciklopēdijās. Nepatīkami, ka aplami tiek minēts pat piemiņas monumenta "Sāpju siena" tēlnieka vārds. Tas ir Sandris Skribnovskis, bet daudzos avotos viņam mainīta dzimte, rakstīts, kā tā ir Sandra Gribanovska un tamlīdzīgi. Vēsturniekiem vajadzētu precizēt arī skaitļus, virsnieku dienesta pakāpes, uzvārdus, jo konceptuāli vēsturi izmainīt nevar.

- Kāda būtu jūsu atbilde uz jautājumu, kas ir Litene?

- Ja jārunājam par Litenes vietu vēsturē, tad Litene ir Latvijas armijas virsnieku kaps, ģeogrāfiski - skaista vieta Vidzemē un Latvijā.