Kārlis Kārkliņš: “Ja cilvēki pārkāpj noteikumus un to dara masveidīgi, acīmredzot sodi ir pārāk mazi”

2008. gada 11. jūnijs 16:51

1928

Kārlis Kārkliņš: “Ja cilvēki pārkāpj noteikumus un to dara masveidīgi, acīmredzot sodi ir pārāk mazi”

Lai uzlabotu ceļu satiksmes drošību un mazinātu negadījumu skaitu, valdība un citas atbildīgās iestādes palaikam lemj par bargāku soda mēru noteikšanu, tiek ieviesti arī dažādi jauninājumi, piemēram, videoradari un fotoradari. Par šiem un vēl citiem ar ceļu policijas darbu saistītiem jautājumiem "Dzirkstelei" stāsta Gulbenes rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3.nodaļas priekšnieks Kārlis Kārkliņš.

-Vai, jūsuprāt, ir nepieciešami fotoradari?

- Tie ir nepieciešami. Ja no cilvēka kaut kādā veidā var atpirkties vai iežēlināt viņu, tad šajā gadījumā to nevar izdarīt. Tā ir bezkaislīga kaste, kas fiksē pārkāpumu, un strīdi ir bezjēdzīgi. Ja esi vainīgs, saņem sodu. Turklāt kaste strādā 24 stundas diennaktī, bet cilvēks bez pārtraukuma uz ceļa var strādāt apmēram četras stundas. Vai mūsu rajonā būs fotoradari, šobrīd nav zināms, taču mums prasīja, kur tos būtu nepieciešams izvietot. Būtu ļoti labi, ja tie būtu. Fotoradari iespaido arī psiholoģiski. Katram fotoradaram, kas ir uzstādīts, ne vienmēr ir jābūt darba režīmā. Ar šādām kastēm varam nosēt visus ceļus, bet cilvēki nezinās, kurš darbojas, kurš ne, taču domāju, ka neriskēs.

Otrkārt, vēl aizvien ir ļoti liels apjoms automašīnu, kas ceļo no saimnieka pie saimnieka, bet pārrakstītas netiek, tagad šis jautājums automātiski tiks sakārtots. Sodi par ātruma pārkāpumu ir nežēlīgi, bet jāmaksā ir īpašniekam. Domāju, ka neviens negribēs maksāt par cita pārkāpumiem.

- Kāds ir jūsu viedoklis par ātruma pārsniegšanas apdrošināšanu, ko vēlas ieviest "BTA"?

- Tas ir reklāmas triks un savas cenas uzsišana. Mana attieksme pret to ir negatīva. Sods ir veids, kā audzināt cilvēku vai piespiest viņu ievērot likumus, un likumi ir domāti, lai tos ievērotu. Ja cilvēku par pārkāpumu nesoda, kāpēc lai viņš likumus ievērotu? Automātiski mēs nonākam pie tā saucamā tiesiskā nihilisma, kas mūsu valstī vēl aizvien plaukst un zeļ. Šādā veidā nihilisms tiek legalizēts. Apdrošinātāji atrunājas, ka apdrošinās nelielu ātruma pārkāpumu sodu, bet kāda gan tur starpība? Sods ir sods, ja tu to esi pelnījis, tad arī saņem. Administratīvo pārkāpumu kodeksa soda mērķos tas ir ierakstīts, tātad iznāk, ka šī kompānija tos pārkāpj. Kāpēc tad es nevaru apdrošināties arī pret sīkām zādzībām veikalā? Tur sabiedriskās bīstamības gandrīz nav, tikai tiek nodarīts zaudējums veikalam, bet, pārkāpjot ātruma ierobežojumus, vadītājs apdraud gan sevi, gan arī citus, kas ir uz ceļa. Turklāt - ja man iedot atļauju veikt vienu pārkāpumu, kur ir garantija, ka mani noķers katru reizi, kad es pārkāpju noteikumus? Tātad man ir visas iespējas tos pārkāpt līdz reizei, kad mani apturēs, bet tas varbūt var notikt arī pēc gada.

Domāju, ka tādējādi automātiski palielināsies arī polises cena. Apdrošinātāji taču sevi neapdalīs. Un kāpēc gan godīgam braucējam būtu jāmaksā pārkāpēju vietā?

- Vai var apgalvot, ka avāriju galvenais cēlonis ir ātruma pārkāpums?

- Visvairāk avārijas notiek cilvēku muļķības dēļ, kad netiek ievēroti satiksmes noteikumi, taču avārijas smaguma pakāpe pie ātruma pārkāpuma ir daudz lielāka. Fizikas likumi ir un paliek fizikas likumi. Miesai satiekoties ar metālu, izdzīvot nav iespējams.

- Vai ir jau izdevies atrisināt avārijas, kas nesen notika Blaumaņa un Oskara Kalpaka ielas krustojumā, lietu?

- Vainīgā persona ir atrasta, ir uzsākts arī kriminālprocess. Tiesvedība mūsu valstī ir gara un darbietilpīga, ir jāveic dažādas ekspertīzes. Ir nopietni jāstrādā. Šis šoreiz nav gadījums, kad kāds šoferis vienkārši ir vadījis automašīnu dzērumā un bez vadītāja apliecības, šeit ir jāizmeklē daudz nopietnāk.

Runājot vispārīgi par šāda veida pārkāpumiem, no krimināltiesību viedokļa tie tiek klasificēti kā vieglāki pārkāpumi, bet, piemēram, zādzība ar iekļūšanu skaitās smags nodarījums. Taču, atrodot un aizturot vainīgos, mantu vēl ir iespējams atgriezt atpakaļ, bet veselību nevienam atpakaļ neatdosi. Turklāt parasti vissmagāk cieš nevainīgi cilvēki.

- Pilsētā nereti var novērot autovadītājus, kas traucas milzīgā ātrumā, rīko arī dragreisus, kā ar viņiem cīnīties?

- Ja policijai ticētu vairāk nekā pārkāpējiem, cīnīties mums būtu vieglāk. Inspektori var stāstīt vienu, bet liecinieki izstāsta ko citu, un tic jau parasti tiem. Pārkāpēji, arī atbildot par pārkāpumiem, ir nekaunīgi. Viņi melo, acīs skatīdamies. Vienīgais, kā ar pārkāpējiem var cīnīties, ir slēptā kontrole, bet tas ir sarežģīti un darbietilpīgi. Viņiem iespēja rīkot dragreisus ir katru dienu un nakti. Mēs nevaram viņus uzmanīt katru brīdi, turklāt mūsu pilsēta un rajons ir ļoti mazs, un mūsu gaitas tiek novērotas, visi zina, kurp dodas policijas ekipāžas.

Risinājums - fotoradari vai arī gulošie policisti, bet vēl reālāks - uztaisīt ierobežotu laukumu, kur varētu rīkot legālus dragreisus. Cilvēki varētu iestāties klubā un tur darboties, taču, tiklīdz dragreisu sarīko uz ielas, tā no kluba tiec atskaitīts un nekad vairs šajos pasākumos piedalīties nevari. Domāju, ka tas liktu aizdomāties.

- Valdība palaikam palielina sodus par kaut kādiem atsevišķiem pārkāpumiem, kā jūs to vērtējat?

- Ja cilvēki pārkāpj noteikumus un to dara masveidīgi, acīmredzot sodi ir par maziem. Runājot, piemēram, par to pašu ātruma pārkāpšanu, ja soda nauda būtu nevis daži lati, bet daži simti latu par nelielu pārkāpumu, domāju, neviens neriskētu.

Ir nolemts, ka, piemēram, tiks konfiscētas automašīnas, kas novietotas invalīdu stāvvietā divas vai vairākas reizes gada laikā. Tas ir pareizi. Lai tiešām konfiscē, manuprāt, arī vēl par citiem pārkāpumiem tās vajadzētu konfiscēt, taču baidos, ka atkal nebūs kārtības, jo nebūs, kur likt konfiscētās automašīnas.

- Vai arī jums ir nācies saskarties ar kukuļdošanu?

- Tā notiek, es zinu. Arī man ir bieži vien piedāvāts kukulis, maniem puišiem uz ceļa tiek piedāvāts katru otro dienu. Šogad ir ierosināts arī viens kriminālprocess par mēģinājumu dot kukuli. Bet tad jau mēs pusi Latvijas autovadītāju varētu saukt pie kriminālatbildības. Apturot vadītāju, daudzreiz pirmais jautājums ir "Ko tu gribi no manis?" un otrais - "Cik tu gribi? Vai varam sarunāt?". Vadītāji parasti saka, ka nav kārtības uz ceļa, bet tad, kad viņi paši šo haosu uz ceļa taisa, pirmā doma ir atpirkties. Protams, daudzi policisti kukuļus ņem, var arī bieži dzirdēt, ka kārtējais kukuļņēmējs ir aizturēts, taču pie mums šādu gadījumu nav bijis un ceru, ka arī nebūs. Par saviem puišiem esmu drošs. Komandu esam veidojuši ne viena gada laikā vien, ir atlasīti uzticami cilvēki, no tiem, kas tādi nebija, lēnām atbrīvojāmies. Taču kopumā šī ir liela problēma, tomēr tā ir jārisina plašākā griezumā, ir jāņem vērā kadru politika policijā, attieksmes pret policijas darbu kopumā, kā arī atalgojums. Ja pie mums būtu tā, kā Vācijā, kur visi klausa policistus un ciena viņus, būtu cita runa. Tur kamēr policists nav uzvilcis mundieri, viņš tev var būt draugs, bet, tiklīdz mundieris ir mugurā, viņam būs pilnīgi vienalga, kas tu esi. Ja esi pārkāpis noteikumus, atbildi par to. Pie mums, kā parasti, viss ir ačgārni. Cilvēki vairs negrib strādāt policijā tieši šīs attieksmes dēļ.

- Tad jau droši vien atalgojums arī nav pietiekams?

- Ar atalgojumu ir tā - maksā cik gribi, vienmēr būs par maz, taču, pirmkārt, manuprāt, ir nepieciešama laba darba atmosfēra, bet mums katru dienu jāuzklausa dažādi pārmetumi. Strādājot policijā, nepārtraukti ir ļoti liels stress, taču dzēst šo stresu iespējas gandrīz nav. Policijas vadība nespēj nodrošināt mums pienācīgu sporta inventāru, vēl vairāk - ir tāda nabadzība, ka jādomā pirkt printeri vai kopētāju. Cilvēkus vajadzētu normāli apģērbt. Policistam ir viena forma, nav ekipējuma, bet nav līdzekļu. Sociālās garantijas it kā ir, bet lai, piemēram, salabotu zobus, ir jābrauc uz Rīgu. Tam visam klāt, protams, nāk arī atalgojums.

- Vai šobrīd pietiek aprīkojuma?

- Liels pluss, protams, ir jaunās patruļmašīnas, bet mums nav fotoaparātu, videokameru, ar ko, piemēram, veikt slēpto novērošanu. Arī alkometri visu laiku ir jāpieprasa vēl un vēl. Kaut ko reizēm iedot, ar to pašu arī strādājam. Protams, ir vairāk nekā deviņdesmito gadu sākumā, kad nebija pat alkometru un uz aci bija jānosaka, vai šoferis ir dzēris. Kaut kāds progress ir jūtams.

- Ko gribat ieteikt autovadītājiem?

- Reizēm vakaros, kad nav ko darīt, es ieteiktu pārlasīt ceļu satiksmes noteikumu grāmatiņu, bet pārlasīt to ar iedziļināšanos. Visas mūsu nelaimes rodas no tā, ka mēs neievērojam noteikumus. Ja visi brauktu pēc noteikumiem, es mierīgi varētu novilkt mundieri, iet mājās, svilpot un skaitīt vardes dīķa malā. Man nebūtu ko darīt, taču tā diemžēl nav. Cilvēkiem, kas ir ieguvuši vadītāja apliecību un sēž pie stūres, tātad ir pieauguši cilvēki, kurus mācīt ir bezjēdzīgi, var vienīgi lūgt saglabāt skaidru prātu uz ceļa.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kārlis Kārkliņš: “Ja cilvēki pārkāpj noteikumus un to dara masveidīgi, acīmredzot sodi ir pārāk mazi”

Kategorijas